Ekskursijas pa kapiem – tūrisma iespēja vai neētiska rīcība?

2017. gada 4. augusts 00:00

288

Latvijā vēl nav pietiekami izmantotas iespējas un resursi “dark tourism” jeb tulkojumā no angļu valodas “tumšā tūrisma” attīstībai, no kuriem viens paveids ir kapsētu tūrisms, pārliecināti ir nozares speciālisti. Vienlaikus viņi norāda, ka kapsētas nav paredzētas masveida apmeklēšanai, jo interese par šo nišu būs salīdzinoši nelielai mērķauditorijai. Vislielākā interese ir sagaidāma no ārvalstniekiem, kuriem latviešu tradīcijas un paradumi jeb kapu kults vienmēr licies fenomens. Speciālisti arī norāda uz problēmām – sabiedrības aizspriedumaino attieksmi pret kapiem.

Pa slepkavību norises vietām
Par “tumšā tūrisma” iespējām ir veikti pētījumi, balstoties uz ārvalstu tūrisma speciālistu pieredzi, pēc tam apzinot Latvijā pieejamo piedāvājumu, pastāsta Kurzemes Tūrisma asociācijas (KTA) vadītājs Artis Gustovskis un norāda: “Latvijā šī tūrisma sfēra ir vēl salīdzinoši maz pētīta un apzināta, līdz ar to arī maz attīstīta, bet tas ir interesants nišas tūrisma paveids. Esam runājuši ar Anglijas un Zviedrijas kolēģiem. Piemēram, kaimiņvalstī ir izveidota vesela virkne “tumšā tūrisma” maršrutu vairākās pilsētās pa vēsturiskajām slepkavību vietām, piemēram, tāds ir Gotlandes salas pilsētā Visbijā. Pasaulē var apmeklēt vietas, kur viduslaikos bendes izdarījušas slavenībām nāves sodus. Ir arī daudz romantiskāki maršruti, kuri radīti, balstoties uz romānu autoru sarakstītajiem darbiem, kas, kā jau šādos literārajos darbos, ir veidots pa pusei uz patiesību, daļēji uz izdomājumu pamata. Arī Anglijā ir izveidotas apmeklējumu vietas, kuras savos detektīvos ir pieminējusi Agata Kristi. Arī filmas ir kā balsti tūrisma attīstībai. Stokholmā var apmeklēt vietas, kur filmēta pasaules slavenā Holivudas filma “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Lai arī tajās vietās nekas nav reāli norisinājies, filma kā mākslas darbs ir radījis cilvēkos emocijas, kultu, kas liek tiem skriet pakaļ un šīs vietas apmeklēt, redzēt savām acīm – re, šajā vietā filmas galvenā varone bija, te filmā notika tas un tas. Līdzīgi bija arī Itālijā, kad uz ekrāniem parādījās filma “Da Vinči kods”, kur filmēšana notika virknē baznīcu. Tūristi līdz ar filmu devās uz šīm baznīcām apskatīt īstenībā.”
Tūrisma speciālists uzskata, ka Latvijā iespējas ir plašas, jo mums ir milzīgs kultūras un vēstures mantojums, ko piedāvāt tūristiem. “Milzīgie resursi būtu jāpārvērš nišas tūrismā. Ir jau vairāki veiksmīgi “tumšā tūrisma” mantojuma paraugi, piemēram, Liepājā un starptautiski pazīstamais Karostas cietums, forti,” uzsver A. Gustovskis. Pēc viņa teiktā, Latvijā veiksmīgs tūrisms ir tāds, kurš ir par kādu konkrētu sfēru. Piemēram, velo un dabas tūrisms. Arī “tumšais tūrisms” un tostarp kapsētu apmeklēšana varētu būt veiksmīgs panākums nozarei.
“Esam apmainījušies pieredzē ar Vācijas kolēģiem. Vācu tūristus interesē konkrētas jomas un vietas, ko apmeklēt. Pieci līdz desmit procenti no visiem vācu tūristiem ir dabas nišas piekritēji. Taču jāņem vērā, ka tur ir 80 miljoni iedzīvotāju. Viens procents tūristu no daudzskaitlīgi lielas valsts Latvijai, kas attīstītu nišas tūrismu, nozīmē daudz – simt tūkstoš apmeklētāju. Balstoties vien uz šādu ciparu, Latvija no vienas veiksmīgas nišas vien var attīstīt un veidot tūrismu,” norāda tūrisma pārstāvis.
Viņš arī dalās pieredzē, ka vedis ekskursijā NATO žurnālistus, kareivjus un militāristus, kas Latvijai arī būtu veiksmīga skaitliski liela auditorija, pa padomju laika atstātā mantojuma vietām. “Par jūgendstilu šāda auditorija tiešām neko nevēlas dzirdēt, tas viņus nesaista,” secinājis eksperts.

Jārada apbrīnas vērts stāsts “Tumšais tūrisms” Latvijā pašreiz vēl ir alternatīvā tūrisma statusā. Tā kā kapsētas un kapi ir konkrētu pašvaldību īpašums un to apsaimniekošanā, tad arī tūristu piesaistē novadu pašvaldībās iniciatīva jāuzņemas to tūrisma speciālistiem un nozares vadītājiem, norāda jomas pārstāvji.
“Tāpat kā jebkurai vietai un lietai, lai tā veiksmīgi funkcionētu un pēc tās būtu pieprasījums, ir jābūt veiksmīgam mārketingam, šajā gadījumā – jārada īpašs stāsts, kas aizrautu cilvēkus. Katrai pilsētai ir vajadzīgs savs stāsts, arī kapsētas, tās papētot gan pēc tradīcijām, vēstures un tajā esošā kultūras mantojuma, šo stāstu var atrast. Piemēram, ārvalstniekus mēs protam pārsteigt ar savu kapu kultu. Viņi brīnās, kā tas ir, ka cilvēks, vēl dzīvs esot, uztaisa pats sev kapakmeni. “Tu vēl esi dzīvs, bet jau kapos!” viņi izbrīnā iesaucas. Jā, bet mēs jau tāpat zinām, ka tur nonāksim. Viņus pārsteidz, kā mēs kapus apmeklējam, kopjam, iekārtojam. Tās ir senas tradīcijas, kas mums saglabājušās, izdzīvojušas no kuršu-vikingu laika,” zina stāstīt A. Gustovskis un uzsver: “Kapsētu tūrisms – tā ir megatēma. Grēks būtu to neizmantot, ņemot vērā mums tik viegli pieejamos nedaudzos resursus.”
“Ir jābūt stāstam un arī cilvēkam, kurš varētu izskaidrojoši un izsmeļoši, interesanti ar stāstījumu pasniegt vēsturiskus faktus, ne tikai balstīties uz leģendām, teikām un nostāstiem,” viedokli pauž Latgales reģiona Tūrisma asociācijas (LRTA) valdes locekle Ligita Harčevska. Viņa uzskata, ka kapi tūristiem ir rādāmi kontekstā ar kādām atsevišķām lietām, īpašu vidi.

Kapusvētki – liels notikums
Ilze Grīnfelde ir Vidzemes Augstskolas lektore, kura pasniedz kursu par “tumšo tūrismu”. “Ceļošana cilvēkiem parasti saistās ar kaut ko patīkamu, taču jēdziens “kapu tūrisms” ne vienmēr ikkatram izraisīs šādas asociācijas. Parasti tas ir saistīts ar personīgo pieredzi – kapi saistās ar bērēm, pastāv uzskats, ka tie nav domāti atpūtai, pastaigām, tas nozīmē nerakstītu uzvedības kodeksu. Taču pēdējā laikā cilvēkiem uztvere mainās, kad tiek par tiem runāts kā par mūsu nemateriālo mantojumu, spēcīgajām tradīcijām, cieņu. Piemēram, Alūksnes kapusvētki ir lielākais un viens no galvenajiem pasākumiem pilsētā visa gada laikā,” saka I. Grīnfelde. “Kapi mums ir simboliska vieta, kur cilvēks satiekas ar nāvi, kas sagaida jebkuru no mums, bet tā, cilvēkam dzīvam esot, sagādā daudz jautājumu, pārdomu – kas notiek pēc tās, kur cilvēks nonāk? Gribas ielūkoties aiz mistiskā priekškara. Ierobežojumi, kas saistīti ar kapiem, uzliek vēl vairāk atbildības un spēcīgāku pārliecību, ka kapsēta ir kas īpašs.”
Pasniedzējai ir zināmi cilvēki, kuri ar to ir ļoti pārņemti – fotografē kapus, pat ar speciālām ierīcēm kopē kapu uzrakstus, izmanto kapus kā informācijas vietu, pētot dzimtas kokus, apseko savu tuvinieku un draugu atdusas vietas, apskata kapu pieminekļus, krustus. “Taču jebkuri kapi maršrutos ekskursijām nav jāiekļauj. Masveida apmeklējums tūrisma sezonā arī nav prognozējams, un tie arī tam nav domāti, jo kapi interesē tikai mazu daļu tūristu – tā ir šauras auditorijas interese,” uzsver I. Grīnfelde.
Viņai piekrīt Latgales tūrisma pārstāve L. Harčevska: “Mums Latgalē kapu tradīcijas tādēļ tik ļoti piesaista, jo ir dažādas reliģiskās konfesijas, kas vēsturiski ir veidojis vidi tādu, ka katrā pagastā ik pa četriem, pieciem kilometriem ir kapi. Vidzemē tā nav. Mums ir dzīvākas reliģiskās tradīcijas, kas saglabājušās.”
Masveida apmeklējums, pēc I. Grīnfeldes domām, ir iespējams un pieļaujams kapusvētkos jau pieminētajā Alūksnē, kur ir spēcīgas šā pasākuma tradīcijas saistībā ar konkrēto vietu. “Lielākā daļa sabiedrības vēl nav tam gatava, ka Latvijā kapos sāktu stāstīt visādus mistiskos, pat spoku stāstus, jo ir stingri jāpārdomā, vai tas jebkādā mērā nepārkāps ētikas robežas. Taču kapi vienlaikus var lieliski kalpot kā parks pastaigām, pārdomu vieta. Īpaši iecienītas ir vecās kapsētas, kur apbedījumi nenotiek jau sen.”
Liela nozīme kapsētu tūrismā ir informācijai. Piemēram, Rīgā dažos kapos esot uzliktas informatīvās plāksnes, ko kapos interesenti var apskatīt, un shēmas. Ir maršruti, kuros piedāvāts apmeklēt kapu un piemiņas vietas, kam ir augstvērtīga mākslinieciska vērtība. Ir iespēja arī doties pie populāru cilvēku atdusas vietām. “Pasaulē ir vēl viena pieredze, kā cilvēkam, kurš varbūt uzreiz nevēlas doties uz kādu populāru kapsētu, šis tūrisma veids ir pieejams citādā formātā, proti, virtuālajā vidē, kā Parīzes Perlašēza kapsēta, kuru gadā apmeklē divi miljoni ekskursantu. Tajā ir ierobežots apmeklējuma laiks tiem tūristiem, kuriem nav nekādas saistības ar kapsētu. Kapsētu tūrisma attīstība Latvijā arī pieprasītu kādus stingrus noteikumus no tūristu puses,” norāda I. Grīnfelde.
A. Gustovskis piekrīt, ka kapu tūrisma attīstībā ēnu veiksmei mestu vandaļi, kuri bieži vien aktīvi veic vērtību meklējumus ar metāla detektoriem. “Viņu dēļ nedrīkstētu teikt un stāstīt par nozīmīgām, vēsturiskām apbedījumu vietām patiesību,” problēmu min KTA vadītājs.

Fotografē citādo un jautro
A. Gustovskis kapsētu tūrismā kā vienu no stūrakmeņiem saredz kapus kā interesantu vietu attēlošanā – kapsētās var atrast daudz un dažādus akcentus, pat humoristiskus. Kā piemērus viņš nosauc mākslinieku plenērus, fotosesijas. “Kuldīgas fotoklubā darbojas Laima Gūtmane. Viņas stihija ir fotografēt tieši kapus, tādējādi radot kultūrvēsturiski dokumentālu skatījumu par tiem. Viņas aizraušanās fotogrāfijā ir meklēt kapos interesantus uzrakstus – kādi ir bijuši cilvēku vārdi, uzvārdi senākos laikos. Viņa parāda, ka kapi ir ne tikai interesanti paši par sevi dažādo pieminekļu un kopiņu dēļ, kas liecina par kāda laika posma kultūru, cilvēku turību, bet var sagādāt arī jautrību. Redzot šādas bildes, ieinteresētais cilvēks, apmeklējot kapus, arī sāks pievērsties jaunu akcentu meklēšanai,” dažus šīs nišas attīstības veidus nosauc KTA vadītājs.
Pati L. Gūtmane teic, ka kapu tūrisms ir Latvijas iespēja, bet latvieši esot ļoti aizspriedumaini. “Kapi ir normāla dzīves sastāvdaļa, aizgājēji ir mūsu, dzīvo cilvēku, daļa. Pati bērnībā dzīvoju pie kapiem, mani aizrāva tā gaisotne, filozofija. Tagad mani vairāk saista pētnieciskais darbs ar fotoaparātu rokās,” saka kapu pazinēja. Viņa novērojusi, ka sabiedrība ir “nevesela” attiecībā uz šo jomu – baidās kapos taisīt fotogrāfijas, pasmaidīt, ja ierauga ko jautru. “Vienlaikus mūsu kapi Latvijā ir ļoti nolaisti, nekopti, pie kā vainīgi ir paši cilvēki,” secinājusi fotogrāfe.

— Liene Andersone-Kolosova

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ekskursijas pa kapiem – tūrisma iespēja vai neētiska rīcība?

Kategorijas