Laimīgs bija, laimīgs būs – Josifs Petjukēvičš

2017. gada 11. augusts 00:00

2953

Būt vienmēr pozitīvam, priecīgam un azotē turēt kādu dziesmu, ar ko atjokot, – tā varētu raksturot trapenieti Josifu Petjukēviču. Plašākam cilvēku lokam viņš zināms kā Joku Karaļa Edgara Liepiņa līdzinieks - Josifs dzied gluži kā Edgars Liepiņš. Devos ciemos pie Josifa, lai pārliecinātos par abu jokdaru līdzību un uzzinātu, ko Josifs domā par viņu salīdzināšanu.

Dzimis svarīgā dienā
Josifu satieku mājas pagalmā, vērīgi aplūkojot savu dārzu. Lai arī viņš bauda pelnītu atpūtu, darbu viņam netrūkst un mājās viņu var satikt tikai tad, kad sarunāts. Pārējā laikā viņš dodas darbos uz mežu. Trapenē Josifs dzīvo pusi mūža. Izaudzinājis divas meitas - Santu un Vinetu, kuras viņam dāvājušas vecumdienu lielāko prieku – četrus mazbērnus – Veniju, Ričardu, Mārci un Ralfu. Josifs dzimšanas dienu jau 67 gadus svin zīmīgā dienā – 11.novembrī. “Kā gan citādāk varētu būt! Slavenam cilvēkam dzimšanas diena svarīgā dienā,” atjoko viņš un turpina jokot - tobrīd neesot zinājis, ka dažas dienas vēlāk ir vēl svarīgāki svētki. “Gribēju dzimt īpašā dienā. Taupījos. Es tikai nezināju, ka 18.novembris ir vēl svarīgāka diena. Būtu dzimis tajā,” smej Josifs un, kļūstot nopietnāks, turpina stāstīt, ka dzimis Baltkrievijā, kas vēl pirms Otrā pasaules kara bijusi Polijas teritorija.

Dziedāšana - vienmēr tuva
“Pēc kara dzīve tur nebija viegla. Pa dienu tēvam visu atņēma komunisti, pa nakti – mežabrāļi, līdz viņš palika pliks un nabags, lai gan iepriekš bija liels saimnieks un viņam piederēja 20 govis, kas toreiz skaitījās daudz. Tēva māsa jau pirms kara bija ieklīdusi Latvijā un rakstīja manam tēvam, ka Latvijā dzīve puslīdz normāla un nevienam neko neatņem - lai braucot šurp. Tā 1953.gadā ģimene atbrauca uz Latviju un sāka dzīvot Aizkraukles rajonā,” stāsta Josifs. Diemžēl prieks par pārcelšanos bija īss, jo nodega ģimenes mājas, tādēļ viņi pārcēlās uz Biržiem, kur Biržu skolā Josifs apguva pirmās zināšanas. Pēc tam mācījās Jēkabpils 1.vidusskolā un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad Latvijas Lauksaimniecības universitāte).
Dziedāšana viņam vienmēr bijusi tuva. Kā šodien piedzīvotu viņš spilgti atceras kādu atgadījumu 1.klasē. “1.klasē man vienīgajam puisim kopā ar meitenēm bija jādzied “Maza, maza meitenīte tek pa ceļu”. Lielākie kaimiņpuikas pirms uznāciena mani nosauca par bābu, jo dziedāšu kopā ar meitenēm. Tas bija liels apkaunojums, un uz skatuves tā arī neizgāju - pametu savas meitenītes. Daudz ko neatceros, bet šo atceros spilgti. Protams, dziedāju skolas korī, skolas priekšnesumos arī solo. Akadēmijas laikā mani uzaicināja dziedāt Jelgavas kultūras nama ansamblī “Jaunība”,” stāsta Josifs.

Nedzinās pēc ordeņa
Josifam ir augstākā izglītība hidromeliorācijā. Strādājis Dobeles “PMK 10”, īsu laiku “Valkas PMK 28”, pēc tam - Alūksnes rajona lauksaimniecības pārvaldē, ko vēlāk pārdēvēja par agrorūpniecisko pārvaldi, un bija atbildīgs par visu rajona meliorāciju. “Strādāju, līdz partijas komiteja man lika izvēlēties – doties strādāt uz Malienas, Alsviķu vai Mārkalnes pagastiem. Mārkalnē kolhozs bija ļoti zemā līmenī, un gribēja, lai es ar savu enerģiju to paceltu. Ordenis būtu rokā! Ordeni gribējās, bet, kad aizbraucām ar sievu paskatīties, kā tur ir, sieva uzreiz pateica, ka tur nedzīvos. Mainījās apstākļi, un, lai gan biju piekritis iet uz Alsviķiem, steidzami vajadzēja kolhoza priekšsēdētāju Trapenē. Izvēlējos par labu Trapenei, kas valsts līmenī augstu kotējās. Tā kopš 1984.gada dzīvoju Trapenē. Astoņus gadus biju kolhoza priekšsēdētājs, līdz sākās likvidācija. Paliku Trapenē un biju domājis saimniekot, veidot zemnieku saimniecību. Paņēmu 32 hektārus zemes. Tomēr nekāda saimniekošana nesanāca, jo sieva drīz vien aizgāja no ģimenes. Par priekšnieku vairs negribēju būt, jo man tas nekad nebija paticis. Tagad brīnos, kā vispār par tādu varēju būt. Lai būtu priekšnieks, tai jābūt sūtībai. Mani satrauc jebkura strādnieka neizdarība, jo man par to jāatbild - jācieš man. Tāpēc esmu pārliecināts, ka labāka amata kā strādnieks nav,” teic Josifs. Līdz pensijai Josifs darījis dažādus darbus, pat bijis bruģētājs.

Vienmēr rosībā
Uz jautājumu, ko dara tagad, Josifs atjoko ar dziesmu: “Esmu nabags pensionārs, un mums valstī tādu daudz. Jau nedēļu pirms pensijas bads manu kuņģi žņaudz. To mierinu gan šā, gan tā, solot drīzus labumus, bet viņš netic maniem vārdiem, vairs tik burkšķ un raud ar man’.” Vai tiešām pensionāra dzīve ir tik traka? “Nav jau, nav. Mans dzīves moto: “Dzīve skrien man kā pa viļņiem, te uz viļņa, tad zem tā, brīžiem jaukāk, brīžiem sliktāk, brīžiem vispār it nekā. Bet es tik soļoju pa dzīvi un ne velna neskumstu, laimīgs biju, laimīgs būšu. Draugs, esi laimīgs arī tu. Tādas ir manas likteņlīnijas. Manas, nevis Čīčas likteņlīnijas. Ne par ko nesūdzos. Bez darba nosēdēt nevaru. Man visu laiku kaut kas jādara. Laukos darbu vienmēr daudz, nekad nevar pagūt visu apdarīt. Tāpat ir savs dārziņš, ziedi, ogas, jāpļauj zāle, eju mežā. Ziemā strādāju par kurinātāju. Tieku cilvēkos, varu parunāties - un tas ir labais. Sliktais – maksā maz,” stāsta Josifs.

Skatītāju iemīļots un
apjūsmots
Ārpus Trapenes pagasta Josifa vārds izskanējis kā Edgara Liepiņa līdziniekam. Josifs piedalījies festivālos, sniedzis koncertus un startējis pat televīzijas šovos, piemēram, “X faktorā”. “Kad atskārtu līdzību ar Joku Karali, neatceros. Es dziedu un savu dziedāšanu neuzskatu par neko īpašu. Ja cilvēks attēlo kaķi, viņš ņaudēs, es dziedu kā Edgars, un pašam neliekas tas nekas īpašs. Kad tas sākās? Kad pirmo reizi dzirdēju Edgaru Liepiņu dziedam, sāku tā dziedāt draugiem un radiem. Pirms pāris gadiem Ina Java mani uzrunāja dziedāt vietējā ansamblī. Negribēju piekrist, bet viņa man saka: neiešu prom, kamēr tu nepiekritīsi. Domāju, ja viņa te nedēļu sēdēs manā mājā, kā spēšu viņu pabarot? Lētāk iet dziedāt. Humora pēc padziedu. Ansamblī dziedāju tikai vienu gadu, tagad uzstājos atsevišķi. Kāpēc? Jo dziedu tikai tās dziesmas, kas man patīk. Ja man nepatīk, nedziedu. Saulkrastos katru gadu notiek Edgara Liepiņa piemiņas koncerts, kuram Ina pieteica arī mani. Citi mākslinieki uz mani skatījās atplestām mutēm - viņi nebija iedomājušies, ka tā var dziedāt,” stāsta Josifs. Arī skatītāji bijuši sajūsmā, bet Josifam nepatīk lielīties. Taču to nevar noslēpt, jo visas viņa internetā redzamās uzstāšanās pavada skatītāju sajūsmināti aplausi.

Līdzību neuzskata par ko īpašu
Josifs atklāj, ka viņam nemaz tik ļoti nepatīk, ka viņu sauc par Edgaru Liepiņu. “Man patīk, ka mani par Josifu sauc, esmu daudziem aizrādījis. Man pašam liekas, ka tas nav absolūti nekas. Tas ir tāpat, kā kāds tēlo lauvu, tad rūc. Esmu pēc dabas materiālists, nevis ideālists. Es saprotu, ka naudu ar to nekad nespēšu pelnīt. “X faktorā” mani pierunāja piedalīties, bet atlasē mani neizvēlējās. Tagad aicina mani skatītājos būt, bet es negrasos tur braukt. Ja nevajag, tad nevajag. Mazdēli man ir sarūpējuši tehniku, lai savas uzstāšanās, kuras atrodamas internetā, varētu redzēt savās mājās televizorā. Skatos, klausos un meklēju kļūdas – kas bijis labi un kas slikti,” viņš stāsta un piebilst, ka pat dziesmas, kuras E.Liepiņš nav dziedājis, var nodziedāt tā, kā viņš dziedātu, ja būtu dzīvs.

Neņemas kritizēt
Josifs ir priecīgs un pozitīvs cilvēks, un sarunas laikā nedzirdu viņu sūdzoties ne par savu dzīvi, ne valstī notiekošo. Vai tiešām viss valstī notiekošais viņu priecē? “Valstī ir izdarītas kļūdas, un tas ir cilvēcīgi, bet man nepatīk, ka pulgo valsti, aprunā un pauž neapmierinātību. Es uzskatu, ka valsts kopumā attīstās labi. Jo es nezinu, kā ir pareizi, un neesmu tiks gudrs, lai būtu ministrs. Ja nevaru pateikt, kā būtu pareizi, labāk nekritizēju. Jo cilvēks mazāk gudrs, jo pats sev liekas gudrāks un ņemas visus kritizēt,” viņš saka.

Pensija jārūpē pašiem
Arī par pensiju, kas ir pensionāriem sāpīgākais temats, Josifs nesūdzas. “Pensionāri vāca parakstus par pensiju palielināšanu un arī mani lūdza parakstīties. Es teikšu – dažs labs pie mazās pensijas vien ir vainīgs. Bērni aizbraukuši uz ārzemēm, nodokļus saņem tur, bet mamma prasa lielu pensiju šeit. Tad brauc uz turieni! No kā tad lai valsts maksā pensiju? Vajag visiem būt godīgiem. Runāsim atklāti - daudzi strādā nelegāli vai kļuvuši par mikrouzņēmējiem un nodokļus nemaksā. Ko saņems, kad aizies pensijā? Ja stāža nav, kāda var būt pensija? Runā, ka pārskatīs mazās pensijas, – pielikšot tiem, kuriem sanāk maza, jo stāža nav. Vai tas godīgi? Lai mirst badā, ja paši tā gribēja. Nestrādāja vai nemaksāja nodokļus un dzīvoja priecīgi, bet par pensiju neinteresējās,” ir pārliecināts viņš.
Josifs ikvienam vēl priecāties par katru dienu, kas nodzīvota, un cerēt, ka nodzīvos arī rītdienu. “Un viss būs labi, draugi. Man vienmēr ir labi un esmu priecīgs un laimīgs. Man ir prieks, ka man ir divas foršas meitas, četri mazbērni. Ko es dzīvē vēl varu gribēt? Neko negribu, man viss ir. Dzīvoju jaukā vietā, visapkārt skaista daba. Par ko gan būtu jābēdājas? Vienmēr esmu ar visu apmierināts,” teic viņš.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laimīgs bija, laimīgs būs – Josifs Petjukēvičš

Kategorijas