Vai jāsaglabā igauniskums Kornetos?

2017. gada 18. augusts 00:00

1837

Tā ir mūsu kopīgā zeme – tā par Kornetiem Veclaicenes pagastā saka igauņi. Šobrīd Korneti ir Latvijai piederošs ciems, taču tā nav bijis vienmēr. Īsu laiku Korneti atradušies Igaunijas teritorijā, tieši tādēļ igauņi pret šo vietu izturas ar lielu mīlestību. Vai Kornetos jāsaglabā igauniskums un kā to labāk izdarīt, ir jautājumi, uz kuriem meklē atbildes gan latvieši, gan igauņi.

Kopēja zeme
Veclaicenes pagastā saglabājušies dokumenti, kuros minēts, ka 1919.gadā Korneti bijuši Veru apriņķī. Vēlāk abu valstu starpā izcēlies robežstrīds. Igauņi uzskatīja, ka ir latviešu atbrīvotāji, tādēļ viņiem pienākas Korneti, savukārt latvieši uzskatīja, ka igauņi grib pārāk daudz un atņemt viņu zemes. 1923.gadā izlemts, ka Korneti pieder latviešiem. Kā viss tolaik īsti noticis, informācijas ir maz, un veclaicenietis Jānis Prangels, kura tēvs bijis igaunis un māte latviete, domā, ka par šo tēmu būtu vērtīgi rīkot zinātniskās konferences un izdiskutēt pētniekiem.
Tomēr šobrīd Korneti ir latviešu zeme un igauņi, īpaši Veru apriņķa cilvēki, uz šejieni brauc ar lielu mīlestību. Tā nav tikai pierobežas draudzība, tas ir kas vairāk. “Tā kā šī ir bijusi igauņu zeme un te ir dzīvojuši Veru cilvēku, šo gribas saukt par kopēju Veru cilvēku un latviešu zemi. Tas ir ļoti līdzīgi kā Pečori ir kopīga zeme igauņiem, setu ciema cilvēkiem, un krieviem. Tāpat kā šeit paliek mazāk igauņu, tā Pečoros paliek mazāk setu. Veru cilvēku, igauņu, atmiņā Korneti ir kā sava zeme. To uzskata par savējo, svarīgu, vietu, kur gribas būt. Cik ilgi tas tā turpināsies, nevar zināt, jo laiks izdara savas korekcijas - gan Pečoru zemē, gan šeit, Kornetos, ar Veru cilvēkiem. Tomēr apziņā kā sava zeme tā vēl ilgu laiku saglabāsies. Pat ja Kornetos igauņu vispār nebūs, tomēr atmiņas vēl būs. Tā ir latviešu un igauņu kopēja zeme,” ir pārliecināts ilggadējais setu tautas karalistes karalis Ārne Leima. Viņš uzskata - ja būs ķeza, kurš gan palīdzēs, ja ne kaimiņš kaimiņam. “Varam dalīties - igauņi, latvieši, bet, ja notiks kāda nelaime, tad esam tomēr vistuvākie sabiedrotie. Vienam otru jāatbalsta,” norāda Ā.Leima.

Vairāk uzrakstu igauniski
Vietvārdu pētnieks Evars Sārs domā, ka Kornetos vairāk vajadzētu popularizēt igauņu valodu, īpaši veru valodu, kādā reiz runāja Kornetos dzīvojošie. “Kāds būtu Veclaicenei labums no igauniskuma? Šeit varētu būt vēl vairāk igauņu tūristu. Šeit ir ļoti skaista ainava, kurai ir ļoti labs potenciāls, un to vajadzētu izmantot. Tomēr būtu labi, ja papildus skaistajām dabas ainavām būtu arī valodas ainava, respektīvi, informatīvi uzraksti jeb plāksnes igauņu valodā. Sevišķi svarīgās vietās, piemēram, pie Māras pēdas akmens, kas cilvēkiem saistās ar arhaiskumu, mītiskumu. Igauņu tūristiem pie šī objekta varētu būt saistoši uzraksti veru valodā, kas ļoti labi iederētos šajā arhaiskajā vietā. Veru valoda nav viegla, igaunis to var izlasīt tikai, ja saspringst. Veru valoda atšķiras vairāk no igauņu literārās valodas kā malēniešu valoda no latviešu valodas, bet igauņi ļoti labi akceptē veru valodu,” norāda E.Sārs.
Igauņu dzejnieks – tulks Margus Konnula domā, ka igauniskums Veclaicenes pagastā jāsaglabā. “Vairāk jārīko kopīgi pasākumi, nezinu, ko citu vēl varētu darīt. Man šķiet, ka būtu par daudz gribēts, lai šeit būtu igauņu valodas vai pat veru valodas skola. Tas nav reāli. Vienīgi tie varētu būt kādi kursi,” norāda M.Konnula. Viņš runā latviski. “Latviešu valoda nav viegla valoda, īpaši sarežģīta ir gramatika. Viss sākās pirms pieciem gadiem, kad gribēju atdzejot Eduarda Veidenbauma dzeju, kas man ļoti patīk. Pamazām mācījos. Mācos joprojām un katru dienu papildinu savas zināšanas. Turpinu atdzejot arī citus latviešu dzejniekus. Tartu universitātē mācos latviešu valodu,” norāda M.Konnula.

Joprojām runā igauniski
Kornetos joprojām ir vairāki cilvēki, kuri runā igauniski. Cik tādu ir, neviens nav saskaitījis. Kāds veclaicenietis saka, ka 15, citam liekas, ka - 30. “Igauņu valoda Kornetos ir. Kādreiz Kornetos dzīvoja divas sievietes, kuras, lai gan dzīvoja Latvijā, nerunāja ne krieviski, ne latviski, bet igauniski. Viņām šeit bija labi un viņas ar visu galā tika. Ja viņas te justos slikti vai kas traucētu, viņas mācītos latviešu valodu, bet viņas pat necentās, jo viņām bija, ar ko runāt igauniski. Pagastā ar viņām runāja igauniski, veikalā arī sapratās. Tā nodzīvoja visu mūžu,” atceras tautas nama vadītāja Maija Rozīte. Igauņu valoda Kornetos ir dzīva! To pierāda arī latviešu un igauņu kopīgie pasākumi, sadarbības projekti. “Viņi grib sadarboties ar mums, mēs ar viņiem. Uzticamies viens otram. Tiešie kontakti ir visu laiku, sazvanāmies,” stāsta M.Rozīte.
Viņa neslēpj, ka pati igauniski nerunā un ar sadarbības partneriem Igaunijas pusē sarunājas krieviski. “Katram veclaicenietim ir saknes Igaunijā. Pat ne lielākajai daļai, bet principā visiem. Taču tas nenozīmē, ja ir senči igauņi, tad prot arī valodu. Neprot. Tagad jaunieši cenšas mācīties igauņu valodu, jo ir iespēja doties strādāt uz Igauniju. Astoņus kilometrus no Kornetiem, Igaunijas pusē, ir uzņēmums, kurā strādā daudzi vietējie,” stāsta M.Rozīte. Uz Igauniju Kornetu cilvēki dodas ne tikai strādāt, bet arī iepirkties, jo pārtikas produkti un citas preces ir daudz lētākas, arī piedāvājums citādāks.
Arī veclaiceniete Līga Pjuse igauņu valodu neprot, lai gan viņas senči ir igauņi. “Kādreiz, kad radi viesojās, vismaz varēju saprast, ko runā, taču, kad robežas slēdza un radi vairs nebrauca ciemos, valodu nedzirdēju un aizmirsu. Tagad ir mazliet žēl, ka toreiz nedomāju par to,” norāda L.Pjuse.

Jauns igauņu valodas vilnis
J.Prangels domā, ka saistībā ar igauņu valodu Latvijas pusē gaidāms jauns valodas apgūšanas vilnis. “Kad tas īsti būs, nemāku prognozēt, iespējams pēc 10-20 gadiem. Daudzi latvieši sāk strādāt Igaunijā. Ir tādi, kuri Igaunijā fiziski dzīvo jau ilgāku laiku, varbūt atgriezīsies Kornetos ar igauņu sievu, varbūt tas tā nebūs. To redzēsim pēc desmit gadiem. Vēl interesanti zināt, ko no igauņu valodas iemācīsies tie mūsu iedzīvotāji, kuri brauc uz Igauniju strādāt. Vai viņi vispār valodu iemācīsies? Gan jau darbam nepieciešamo valodu iemācīsies,” viņš saka.
Kornetos, Veclaicenes pusē ienākt igauņu bizness. “Bijušā Veclaicenes robežkontroles punktā būs alkohola veikals, kas piederēs igauņiem. Igauņiem bija arī interese par veco veikalu Kornetos, lai tur veidotu atpūtas vietu. Diemžēl neizdevās nopirkt. Pieļauju, ka igauņi gribētu šeit nopirkt mājas kā vasarnīcas. Pagaidām maz, bet igauņi ienāk Latvijas pusē. Toties igauņu tūristu šeit ir ļoti daudz. Varbūt vieta iepatiksies un viņi gribēs šeit dzīvot. Tā, protams, ir nākotne. Bet tā būtu igauniskuma saglabāšana,” norāda J.Prangels.
Jau desmit gadus Veclaicenes bibliotēkā vietējiem iedzīvotājiem ir iespēja lasīt Veru laikrakstu un cilvēki labprāt šo iespēju izmanto. “Cik prot igauniski – to ir grūti pateikt. Līmeņi ir dažādi. Taču tādu paliek arvien mazāk. Tie lielākoties ir vecāka gadagājuma cilvēki. Visjaunākā, kas prot igauņu valodu, ir mana meita, kurai ir deviņi gadi,” viņš norāda.

Grib runāt igauniski, bet nav ar ko
Ne jau tikai Kornetos un Veclaicenes pagastā dzīvojošie prot igauņu valodu. Piemēram, Valters Vints no Garjuriem labprāt runātu igauniski, taču nav ar ko. “Garjuros kādreiz dzīvoja ļoti daudz igauņu ģimeņu. Arī mans tētis bija igaunis. Igauņu valodu protu un saprotu, bet pēdējos četrdesmit gadus man nav, ar ko runāt. Esmu daudz domājis, ko lietas labā darīt. Vairāk jāorganizē satikšanās pasākumi, lai cilvēkiem būtu iespēja runāties,” teic V.Vints. Viņam žēl, ka cilvēki negrib mācīties valodu.
Arī igauņu valodas tulks Līga Maija Seņina no Apes domā, ka igauniskums jāsaglabā. “Vai šobrīd tas tiek pietiekami darīts? Vienmēr var vairāk un labāk. Veclaicenē katru gadu notiek Igauņu dienas, kas ir liels pasākums. Protams, šāda pasākuma organizēšana prasa lielu darbu un uzņemšanos, bet viņiem vienmēr izdodas. Domāju, ka Veclaicenē dara daudz, lai saglabātu igauniskumu. Pie saknēm vajadzētu turēties,” viņa saka.

Jāorganizē pasākumi
Daila Ozola no Ādažiem Liepājas universitātē raksta maģistra darbu par latviešu un igauņu valodas tulkošanu. Viņa domā, ka igauņu valodas klātesamība Kornetos bagātina vietējos pasākumus un dažādo kultūru. “Dažādība nāk tikai par labu. Valodu ir vieglāk atcerēties, ja to var lietot regulāri, notiek pasākumi, cilvēki var satikties. Igauniski saprotu, bet veru dialektā pusi nesaprotu, tā tomēr ir sava īpaša valoda. Igauņi pat ir izdevuši speciālu vārdnīcu veru valodai. Mēs, latvieši, varētu pamācīties, ko darīt ar latgaliešu valodu. Lai igauņu valoda te būtu, viss atkarīgs no vietējiem – kādus pasākumus organizēt,” norāda D.Ozola.

Novadniece Santa Daume veic pētījumu Alūksnes novadā un Veru apriņķī, lai noskaidrotu, vai tam, ka dzīvo pierobežā, ir īpaša nozīme teritorijas attīstībā. “Ir! Alūksnieši robežu uztver kā īpašu apstākli gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Pozitīvais ir pārrobežu sadarbība kultūras, tūrisma jomā un Eiropas Savienības finansējuma piesaistes iespējas. Kā negatīvais – dažāda prakse sadarbojoties saistībā ar likumdošanu un nodokļu politiku, kā arī ļoti ciešu kontaktu trūkums. Bieži ir tā, ka sadarbība notiek tikai projektos, bet tieši cilvēcīgiem un neformāliem kontaktiem bieži vien ir lielāka nozīme, gan lai uzrakstītu projektus, gan lai tos realizētu. Tas ir līdzīgi kā ar draugiem – ja mēs draugus pazīstam, runājam citādāk un varam vieglāk saprasties, izdomāt kopīgus mērķus, ģenerēt idejas un īstenot tās, tāpēc komunikācija ir ļoti svarīga. Vēl negatīvais – valodas barjera, kas ir viena no lietām, kas traucē uzturēt kontaktus,” skaidro S.Daume.
Viņa atklājusi, ka gan Latvijā, gan Igaunijā ir līdzīgas reģionālās politikas problēmas. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir reģionu attīstības plāni, jo abās valstīs ir tā, ka ir vietējais novada attīstības plāns, kas tiek plānots lokāli, un valsts reģionālās politikas attīstības plāni, un abās valstīs šiem plāniem nav pilnīgas saskaņas. Katrā no šiem plāniem ir citas prioritātes. Bieži vien valsts līmenī prioritātes ir citas, novadā lokāli – citas,” skaidro S.Daume.
Tomēr ir arī citas lietas, kas vieno igauņus un latviešus. Alūksnes novada iedzīvotāji aptaujā norādījuši, ka vienojošais ir robeža, tas, ka esam Baltijas valstis, Baltijas ceļš, vēsturiski notikumi, valstu sadarbība un sadraudzība.
“Kā Alūksnes atrašanās Igaunijas pierobežā ietekmē Alūksnes iedzīvotāju ekonomisko situāciju? Trīs ceturtdaļas aptaujāto iedzīvotāju domā, ka pozitīvi. Tas izpaužas kā došanās uz Igauniju pēc lētākām, citādākām precēm, došanās atpūsties, iespēja iepazīt citu kultūru, līdz ar to veidojot plašāku pasaules redzējumu. Esam tālu no Rīgas, laukos, bet esam starptautiskā triju valstu krustpunktā,” norāda S.Daume.
Runājot par triju valstu krustpunktu – Latvijas, Igaunijas un Krievijas, attiecībā uz Krieviju cilvēki pētījumā norādījuši, ka iespējas sadarboties ir mazākas. “Gan Alūksnes, gan Veru cilvēki Krievijas robežu raksturo kā drīzāk slēgtu kontaktiem un attīstībai. Sadarbība uz Krievijas pusi notiek projektos, bet neformālu kontaktu ir maz. Viens pie otra nebrauc. Arī runājot par mājražotāju tirdziņiem, produktu vai uzņēmējdarbības attīstību – šī puse tiek raksturota kā drīzāk slēgta,” atklāj S.Daume.
Ko Alūksnes novada cilvēki domā par igauņiem? “Pirmais, kas cilvēkiem nāk prātā, domājot par Igauniju – tie ir labāki ceļi, labāka infrastruktūra kopumā, augstāks attīstības līmenis, sakārtotība, mūsdienās nu jau arī darba vietas, atpūtas iespējas. Taču domājot par igauņu rakstura īpašībām – lēnums. Lai gan daudzi atzīst, ka diezgan bieži tas ir stereotips. Ir iesakņojies, ka mums tā jādomā, nevis tā tiešām ir. Igauņi tiek raksturoti kā nosvērti, apdomīgi, atturīgi, savas zemes patrioti, mērķtiecīgi, darbīgi, spējīgi izdarīt, atsaucīgi un gudri,” norāda viņa.

— Teksts un foto: Agita Bērziņa

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vai jāsaglabā igauniskums Kornetos?

Kategorijas