Deja – sirds un ķermeņa valoda

2017. gada 18. augusts 00:00

2398

Dejotājas un horeogrāfes Līgas Libertes skatījums spēj saviļņot, un viņa savu iedvesmu smeļas no dzīves kāpumiem un kritumiem. Viss, kas notiek dzīvē, var pārvērsties dejā un turpināt iedvesmot, kā arī spēcināt citus. L.Libertes bērnības vasaras ritējušas arī Alūksnē, un, braucot uz šo pusi, viņa vienmēr jūtas gluži kā mājās, jo te visas ieliņas ir pazīstamas. Alūksne ir tikai viena no miera ostām šajā plašajā pasaulē, kurā L.Liberte izdzīvo savu dzīvi ar vērienu un sirds mīlestību.
- Jūs septembrī viesosieties Alūksnē ar kādu spēcīgu deju izrādi.
- Jā, 17.septembrī uzstāsimies Alūksnes Kultūras centrā ar izrādi “Visu”. Šajā izrādē apvienojušies desmit spēcīgi, talantīgi un spilgti dejotāji, kas izdzīvos un izdejos stāstu par vienotību un sašķeltību mūsu sabiedrībā. Izrāde ir par nepadošanos, un daudzi, kuri apmeklējuši šo izrādi, atzīst, ka pēc tās ir raudājuši. Mēs izdejojam personīgus stāstus, un, lai arī ārēji izskatos pašpārliecināta, arī manī ir bijusi atkarība no citu cilvēku viedokļiem. Arī par to būs kāda no dejām. Uzvedumā būs attēlots arī stāsts par diviem brāļiem, kur vienam no brāļiem ir vēzis. Šādu stāstu man pastāstīja kāds draugs, un tas pārtapis dejā. Deju izdejos divi puiši, un tas varētu būt nepierastāks mūsu publikai, jo parasti pieņemts, ka duetus dejo puisis ar meiteni. Šajā konkrētajā dejā būs parādīts tas, cik vīriešiem ir svarīgs atbalsts un cik svarīgi arī tas, ka vīrietis atbalsta vīrieti. Mums, sievietēm, ir jāsaprot, ka arī vīrietī ir iekšējā pasaule un vīrietim nav visu laiku jātēlo varonis. Dejas beigās šis duets sabrūk, un tad dejai pievienojamies mēs – sievietes. Nav tāda “stiprā dzimuma”, ir vīrietis, sieviete un mīlestība! Ja mums ir šī mīlestība, tad mēs varam viens otru nest. Mūsu deju teātris ir arī vienīgais Latvijā, kurā nodarbojamies laikmetīgā džeza virzienā. Šis stils ļoti atšķiras no pierastā. Mūsu dejotāji dejo pasaules līmenī, un tas noteikti būs aizraujoši, kā arī izrādē būs pilna emociju gamma! Es gribu, lai cilvēki pēc izrādes jūt, ka viņi ir ko piedzīvojuši. Šī izrāde ir aicinājums nepadoties!
- Pastāstiet, kādas ir jūsu Alūksnes vasaru atmiņas?
- Mana mamma Ilona (kādreiz Ilona Mikijanska) ir no Alūksnes, un mani vecvecāki dzīvoja Alūksnē, Tirgotāju ielā. Visas Alūksnes ielas ir mana bērnība! Braucot uz Alūksni, nekad nejūtu, ka brauktu ciemos, jo es šeit braucu gluži kā uz mājām. Braucu uz Alūksni, cik vien bieži tieku, un apciemoju mammas brāli Ivaru un viņa sievu Ivetu. Mums lauki bija Kolberģī pie Alūksnes ezera, tur vācām gan sienu, gan citādi palīdzējām. Reiz, vēl ļoti maziņa būdama, no ganībām mājās vedu aitas un tās sāka skriet, radot bīstamu situāciju. Ome teica, lai laižu vaļā, bet es teicu - nē, jo man jāved aitas līdz mājām. Man jau tad bija raksturs! Ar vecvecākiem braukājām arī uz Kalnienu, un man ar šīm vietām saistās sentimentālas atmiņas. Esmu arī vēlāk strādājusi Alūksnē, jo braukāju pasniegt nodarbības dejošanas pedagogiem Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Tā ka Alūksne man nebūt nav sveša!
- Kā aizsākās jūsu ceļš uz deju?
- Viss sākās vienkārši, bet tajā pašā laikā arī maģiski. Mums skolā bija obligātā stunda ritmikā. Mācījos Ādažos, un mums šīs stundas vietā bija iespēja dejot sporta dejas. Uzsāku tās, kad man bija aptuveni septiņi gadi. Nodarbībās skolotāja jautāja, kurš to vēlas darīt nopietni, un pacēlu roku! Aizgāju uz mājām un pateicu vecākiem, ka man vajag naudu nodarbībām un es tagad dejošu. Mani vecāki man vienmēr ir bijis milzīgs atbalsts! Jau tad, septiņu gadu vecumā, man bija skaidrs savas dzīves mērķis un tas, ka es savu dzīvi saistīšu ar dejām. Atskatoties es īsti nezinu, kā tā mazā Līga zināja, jo pat tagad dzīvē ir vairāk neskaidrību, nekā toreiz - bērnībā. Jau tad zināju, ka ne tikai dejošu, bet man būs arī sava studija un veidošu biznesu, jo man gribējās izlauzties no finansiālām problēmām. Viss ceļš aizsākās ar sporta dejām, un jau 14 gadu vecumā dejoju latīņamerikāņu dejas pieaugušo grupā un spēju konkurēt. Sporta dejas ir ļoti dārgas, un tas nebija viegli. Mani vecāki pārdeva vasaras māju, mašīnas un dzīvokli, lai tikai es varētu dejot! Ievācāmies nepabeigtā mājā, un es saku saviem vecākiem par šo atbalstu lielu paldies, jo bez viņiem es nebūtu tur, kur es esmu tagad.
- Vēlāk dzīves ceļš jūs aizveda arī pie citiem deju virzieniem.
- 18 gadu vecumā iestājos Kultūras akadēmijā mācīties laikmetīgo deju. Pirms tam nezināju, kas ir laikmetīgā deja, un nezināju, ka var dejot pa grīdu klusumā, var dejot basām kājām un bez partnera. Es tajā iemīlējos! Sporta dejās tev vienmēr ir partneris, un jau no septiņu gadu vecuma zēns ar meiteni ir kopā un veido šīs attiecības. Tas ne vienmēr ir viegli. Kultūras akadēmijā iekļuvu budžeta grupā un pārstāju arī dejot sporta dejas. Man pavērās cita pasaule! Pēdējā akadēmijas kursā aizbraucu mācīties arī uz “Offjazz” skolu Nicā (Francijā). Tur es iepazinu arī džeza deju. Laikmetīgā deja man kļuva garlaicīga, jo esmu tomēr nākusi no sporta deju vides. Mani arī vienmēr fascinēja Bolivudas (Indijas) filmas, tas krāšņums, dinamika, gaismas. Man patīk liela un dinamiska enerģija, un tāda ir arī mana mentalitāte. Līdz ar džeza deju ienākšanu manā dzīvē es sapratu, ka mana dzīve nekad nebūs vairs tāda, kā iepriekš. Nicā bija arī brīnišķīgs skolotājs, kurš apvienoja sporta dejas ar laikmetīgo deju un baletu. Man ļoti patīk šī brīvība, bet tajā pašā laikā arī vizuālais spēks un tehnika, kas nav tik aktuāla vienkārši laikmetīgajā dejā. Nicā es satiku ne tikai savu pirmo īsto pasniedzēju - Andželo Monako, bet arī pati sevi.
- Kā izveidojās Līgas Libertes deju teātris?
- Atgriezos Latvijā un sāku arī pati pasniegt dejas. Horeogrāfe Juta Vanaga man piedāvāja strādāt ar dejotājiem, un esmu viņai ļoti pateicīga, jo viņa deva absolūtu brīvību un teica, ka ar dejotājiem varam mēģināt, ko vien vēlamies. Es eksperimentēju un sāku pasniegt dejas nevis tāpēc, ka gribēju būt pedagogs, bet man gribējās nodot savas zināšanas. 2006.gadā Latvijā nebija džeza dejas un es to atvedu uz Latviju. Līdz tam tā te nepastāvēja nekādā līmenī. Šobrīd situācija ir tāda, ka gandrīz katrā deju skolā Latvijā ir iespēja dejot džeza deju un ir džeza pasniedzēji, un esmu priecīga, ka atvedu šo informāciju uz Latviju. Man bija daudzas iespējas palikt un strādāt ārzemēs, taču manī vienmēr ir tā sajūta, ka man gribētos, lai visa pasaule drīzāk brauc uz šejieni. Vienmēr ārzemēs stāstu par Latviju, un mums ir, ko dot, ir, ko rādīt, ir talants un darbaspējas. Es savā dzīvē neesmu darījusi neko citu, kas nebūtu saistīts ar deju. Dažreiz man pat ir ļoti žēl, jo šķiet, ka es varētu arī darīt labi ko citu, taču deju es uztveru kā dāvanu, un dāvana ir arī tas, ka, to darot, varu arī pelnīt iztikai. Lēnām sāku veidot savu studiju, pie manis nāca aizvien vairāk dejotāju, un tā arī aizsākās Līgas Libertes deju teātris.
- Ko jums ir būtiski pateikt ar dejas palīdzību?
- Man ir prieks mācīt cilvēkus dejot no nulles, un mācu dejot tikai pieaugušos. Strādāju ne tikai ar deju tehniku, bet arī ar psiholoģiju un filozofiju. Vadu meditācijas un sarunas. Mani interesē arī zinātniskās konferences, kurās stāsta par to, kā savienot zinātni ar garīgo, un man ir būtiski šo garīgo jomu savienot ar kustību. Man ir dejotāji, kuriem deja ir palīdzējusi pārvarēt lielas dzīves grūtības. Dejā, kad ir grūti, ir jāiet uz priekšu, un mācu arī saviem dejotājiem - ja varam iet tālāk dejā un pārvarēt grūtības, mēs to varam arī dzīvē. Mēs bieži fokusējamies uz negatīvo - ja nu man neizdosies. Bet ja nu izdosies? Vienmēr ir 50:50 iespēja, svarīgi ir, uz kuru pusi mēs sliecamies. Es redzu savos dejotājos arī šos dzīves lūzumus un to, kā cilvēki pārstājuši vai nu iet uz terapiju, vai dejā ierauga dzīves jēgu. Mēs esam dzimuši Padomju Savienībā, un mums piemīt kompleksi – ko tad es. Padomju Savienība mūs ir ietekmējusi, un ir skaisti, ka ar deju varam atvērt to un parādīt, ka cilvēka ķermenis ir skaists un no tā nav jākaunas. Ķermenis ir vissarežģītākā mašīna uz šīs pasaules, neviens dators nestrādā tik sarežģīti kā ķermenis! Dejošana gan emocionāli, gan fiziski māca sevi pieņemt, kā arī māca pieskarties otram cilvēkam. Dejošana ir meditācija, un tā ir terapija. Ja kāds tev dzīvē ir pateicis, ka tu neesi vērtība, tad es tev teikšu, ka esi vērtīgs tik ilgi, kamēr tam pats noticēsi. Es cenšos mācīt ne tikai deju, bet arī atvērtību.
- Jums pašai palīdz arī ceļošana.
- Jā, bieži vien dodos kalnos un mēdzu šādus izbraucienus apvienot ar jogas nometnēm. Pavasarī vedīšu arī savus dejotājus uz Indiju, lai tur gan padejotu, gan kāptu kalnos. Arī janvārī vēlos braukt ar močiem uz Himalajiem.
- Vai cilvēki Alūksnē ir atšķirīgāki no cilvēkiem lielpilsētās?
- Mazpilsētās ir vairāk sirsnības un cilvēki ir tuvāki, līdz ar ko ir jābūt cienošākiem un jaukākiem, jo tu nevari viens pats izdzīvot. To mācos arī no kalniem. Rīgā mums šķiet, ka visi esam patstāvīgi un visu varam izdarīt paši, bet man dzīve ir piespēlējusi tādus pārbaudījumus, ka nekas cits neatlika, kā lūgt palīdzību. Tad es sapratu, ka es viena pati neko nevaru un nemaz negribu, jo gribu dalīties savās uzvarās un savās bēdās ar cilvēkiem. Protams, te redzams arī izmisums cilvēkos, jo valstiskā līmenī attīstība nenotiek vienādi uz visām Latvijas pusēm. Šajā pusē cilvēkiem ir grūtāk ticēt, cerēt un izsisties, taču cilvēki ir stipri. Gan mazpilsētās, gan Rīgā, Latvijā kopumā, cilvēki ir stipri, un mēs bieži vien neredzam, ka mums ir, ar ko lepoties. Esot ārzemēs, kad kāds paprasa, no kurienes esmu, izstāstu par Latviju un cik šeit ir iedzīvotāju. Cilvēki brīnās, ka mums ir sava valsts un valoda, jo maniem draugiem Brazīlijā vienā ciemā ir tik daudz cilvēku, cik visā Latvijā. Cilvēki uz mums skatās ar lielu apbrīnu, un tas būtu jānovērtē arī mums pašiem.

Vārds, uzvārds: Līga Liberte.
Dzimšanas gads, vieta: 1984.gada 3.novembris, Sigulda.
Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmijā apgūta laikmetīgā deja, iegūta izglītība Brodvejas dejas skolā Ņujorkā, kā arī apgūtas zināšanas vairākās citās ārzemju deju skolās un meistarklasēs.
Hobiji: ceļošana, iešana (trekings) kalnos, kā arī mūzika.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Deja – sirds un ķermeņa valoda

Kategorijas