“Gada apenietis 2017” - dzīvespriecīga skolotāja

2017. gada 25. augusts 00:00

3459

Turpinās no 1.lappuses

“Šis nosaukums “Gada apenietis” ir tiks svarīgs un skaļš – jūtos ļoti, ļoti pārsteigta un dikti samulsusi, ka to saņemu. Tas ir ļoti negaidīti, bet patīkami,” saka pirmsskolas skolotāja Iveta Ratsepa. Iveta bērnību pavadījusi Cesvaines pusē, kā pati saka, ļoti skaistā un gleznainā vietā. Pedagoģiju studēja Liepājā. Ivetas kursabiedrene bija arī alūksniete Anta Apine, kura tolaik dzīvoja Jaunlaicenē. Iveta aizbrauca pie viņas ciemos, un abas aizgāja uz Jaunlaicenes balli. Tur Iveta sastapa savu Zigmundu – apprecējās, kad Iveta studēja pēdējā kursā augstskolā, un sāka kopdzīvi Apē. Apes bērnudārzu “Vāverīte” par savu darbavietu viņa dēvē jau 22 gadus.
- Kādas domas bija par Api, pirmo reizi ieraugot šo pilsētu? Kā pilsēta kopš tā brīža mainījusies?
- Agrāk nemaz nezināju, kur tāda Ape atrodas un ka šāda pilsēta Latvijā vispār ir! Tagad šeit ir manas mājas, manu bērnu dzimtās mājas. Toreiz šķita, ka Ape ir ļoti maza, pilsētā ir daudz senu vienstāva ēku. Bija tikai viena trīsstāvu māja, kurā arī mēs dzīvojām, jo mums ierādīja dzīvokli kā jaunajai ģimenei. Tagad Apē ar visu ir aprasts, viss pazīstams – pilsēta ir ļoti sakopta un man te patīk! Cilvēki, kā jau mazpilsētā, visi cits citu pazīst.
- Kādēļ izvēlējāties studēt pedagoģiju? Jābūt iekšēji spēcīgam cilvēkam, lai no sevis būtu ko dot vēl citiem, turklāt mazajiem ķipariem!
- Kad dzīvoju Cesvainē, mums blakus mājām uzbūvēja jaunu, lielu bērnudārzu ar 13 grupām. Kad vēl mācījos skolā, pa vasarām gāju tur strādāt par auklīti. Tad piedāvāja strādāt grupiņā kā audzinātājai – piekritu, nostrādāju četrus gadus. Toreiz gan man bija tikai vidējā izglītība, bet augstāko vienu brīdi arī pedagogiem neprasīja. Toreiz Cesvaines bērnudārzā bija ļoti laba metodiķe Skaidrīte Aveniņa, kura man ļoti daudz palīdzēja. Tieši viņa arī pamudināja studēt pedagoģiju. Bija ļoti liels konkurss – deviņi pretendenti uz vienu bērnudārza audzinātāja vietu! Man zvanīja no augstskolas un teica, ka pietrūcis viena punkta, lai es tiktu neklātienē, bet esot tikusi klātienē. Vīra man toreiz vēl nebija, bērnu arī ne – piekritu! Un biju vecākā studente savā kursā... Cesvainē bija valsts šķirnes lopu audzētava, kas man kā studentei maksāja labu stipendiju. Kad studijas beidzās, vienu dienu nostrādāju Cesvainē bērnudārzā un aizgāju dekrētā...
Es laikam nemaz nemāku citu darbu strādāt! Jā, uz pavasari ir tā, ka šķiet: viss, vairs nav spēka, bet mums, pedagogiem, ir labi – mums ir tie garie divu mēnešu atvaļinājumi, kad vari atpūsties un atkal turpināt! Visādi jau iet, bet grūtības ātri aizmirstas – bērnudārzā nav laika bēdāties, jo visu laiku ir apkārt bērni. Nav laika domāt, cik grūti vai viegli ir.
- Par jums saka, ka esat mīļā skolotāja, kura tomēr prot panākt arī disciplīnu un klausīšanu. Kā jums tas izdodas?
- Turamies pie kārtības! Mums ir savi grupas noteikumi, kurus zinām no galvas un paši esam apliecinājuši ar saviem parakstiem un apņemamies ievērot. Piemēram, ka nāku grupiņā labā omā un draudzējos ar visiem bērniem un skolotājām; nolieku lietas vietā, kur paņēmu; daru otram labu. Ja kaut kas no tā pieklibo, aizvedu pie noteikumiem un lasām kopā. Jautāju, kāpēc neievēro dokumentu, ko pats parakstīja – nevar tā (smejas)! Ir bijis visādi, bet man patīk visu izrunāt. Ejot ārā laukumā, arī izrunājam drošības jautājumus un kā katru no elementiem pareizi un droši izmantot. Ja bērniem ir interesanti tas, ko darām, tad nav laika un vēlmes darīt dumības. Piemēram, otrdien mēs smilšu kastē būvējām dambi – blakus smilšu kastei bija tik daudz ūdens salijis, ka visu rīta pusi nesām ūdeni, likām plēves, akmeņus un būvējām! Jā, pēc tam nezināju, kur likt slapjās zeķes, bikses, bet tas viss pieder pie lietas – bērnība ir jāizdzīvo.
- Arī savu bērnību izdzīvojāt?
- Man bija ļoti laba vecmamma, viņa teica: “Tu, bērniņ dari visu, ko tu gribi, tikai nenodari sev pāri!” Tā mēs – man ir dvīņumāsa un brālis – arī dzīvojāmies: visu laiku pa āru! Arī mammīte man bija ļoti laba, mierīga un saprotoša. Man vispār dzīvē ir ļoti veicies, jo vienmēr līdzās bijuši labi cilvēki, viss nokārtojas. Tikai žēl, ka vecāki tik ātri nomira – tēvs nomira, kad mācījos vēl 7.klasē, bet mammīte, kad manam dēlam bija tikai astoņi mēneši... No studiju laikiem man Alūksnē sirdsdraudzene ir Lienīte Zvejniece, kura Alūksnē strādā bērnudārzā par logopēdi. Dzimtajā pusē dzīvo draudzene – solabiedrene, ar kuru kontaktējāmies. “Vāverītē” man ir ļoti laba auklīte – Sanita Jansone, ar kuru saprotamies no pusvārda, tāpat arī vadītāja un pārējie kolēģi. Man dzīvē laimējies satikt labus cilvēkus! Reizēm pastrīdos gan darbā, gan mājās un saku, ka man ir tiesības kādreiz būt arī dusmīgai, bet tas ātri pāriet.
- Kā paiet jūsu ikdiena bērnudārzā?
- Strādāju piecgadnieku un sešgadnieku grupā. Es strādāju tieši ar sešgadniekiem, gatavojamies skolai, vadām dažādas nodarbības. Pārtopam par pasaku tēliem, gatavojam roku lelles. Rakstām arī paši lugas leļļu teātriem – “Vāverītē” ir tradīcija, ka reizi mēnesī darbinieki bērniem rāda savas iestudētās leļļu teātra izrādes. Drīzumā taps izrāde par vāverēniem un draudzēšanos. Svinēsim arī Zinību dienu. Bērnudārzā garlaicīgi nav! Es labāk spogulī nemaz neskatos – ja paskatos, tad saprotu, ka esmu tāda pati kā viņi, mani mīļie bērnudārza bērniņi (smejas)!
- Kā panākat, ka bērnu acis iemirdzas par to, ko viņiem stāstāt, rādāt, jo bērni ir tik patiesi: ja kas nepatīk, uzreiz saka?
- Bērniem ļoti patīk stāsti no sērijas “Bet kad es biju maza, bija tā...”. Tos viņi ilgi un dikti grib klausīties! Kad viņi brokastīs neēd biezputru ar sviestiņu, es stāstu: “Kad es biju maza, man mammīte darīja tā: ielika vidū sviestiņu un gaidīja, kad izkūst.” Un mazie gaida. Stāstu tālāk: “Un tad mēs uzzīmējam stariņus - sanāk saulīte, un gardu muti apēdam!” Un mazie apēd putru! Bērni vienmēr grib visu zināt – tikai tad, ja viņiem ir grūti, pāriet gribēšana zināt. Tad jāpasēž pa vakariem, jāņem mamma un tētis palīgā. Ja kādam bērniņam kaut kas nesokas – pārdzīvojam, meklējam iemeslus, liek galvas kopā skolotāji un vecāki. Meklējam speciālistu palīdzību. Uz bērnudārziem bieži dodas mobilie busiņi ar dažādiem ārstiem, speciālistiem – tā ir ļoti laba iespēja, piemēram, agrīni atklāt logopēdiskas problēmas.
- Kādas vecāku kļūdas, kas pieļautas audzināšanā, redzat bērnos?
- Manuprāt, šodien vecāki ļoti maz runā ar saviem bērniem. Viņiem ir slikts vārdu krājums. Reti kurš vairs lasa bērniem priekšā pasakas. Neņem bērnus līdzi uz pasākumiem – paši apmeklē, bet bērnus atstāj kādam pieskatīt. Protams, ne visi, bet liela daļa gan. Tādēļ ir labi, ka uz bērnudārziem brauc, piemēram, leļļu teātri, ejam pārgājienos. Var saprast vecākus, kuri šobrīd ir bez darba un nav naudiņas – tas ir citādāk. Iemesli? Aizņemtība, nospiestība...
- Jūsu rokas samīļojušas daudzus jo daudzus mazos apeniešus šo gadu laikā. Kādi ir bērni - šodien un agrāk?
- Bērni kļuvuši daudz aktīvāki, skaļāki, zinātkāri. Reizēm arī man nav atbilžu uz visiem jautājumiem – tad saku, ka noskaidrošu un atbildēšu vēlāk, it īpaši par IT jomu! Citreiz kārtīgi sasmejamies. Kāds mazais man prasa: “Skolotāj, tev planšete ir?” - “Nav.” - “Ha, kā tev nav? Man ir divas!” Saku, ka man nevajag, jo ir telefons un dators. Bērni šodien ir zinoši – jau bērnudārzā zina stāstīt par kosmosu, melno caurumu un citām gudrām lietām.
- Ko šodienas pieaugušajam vajadzētu mācīties no šodienas bērniem?
- Vecāki varētu būt aktīvāki, nebaidīties pamēģināt, vairāk komunicēt savā starpā – tā, kā bērni to dara. Pieaugušie bieži baidās, jo uztraucas, ko citi par to padomās. Bet vajag pamēģināt!
- Valstī atkal iecerēta izglītības reforma - kādas ir jūsu domas par šiem lēmumiem?
- Sešos gados nevajag mazos sūtīt jau skolā. Manuprāt, tas izdomāts tikai tāpēc, lai skolas būtu piepildītākas. Jau tagad sešgadniekiem ir diezgan grūta programma – jāapgūst lielie, mazie, rakstītie burti, garumzīmes un mīkstinājuma zīmes, kas jūk savā starpā. Cipari mazajiem padodas vieglāk.
- Kad bērnudārza durvis pēc darba dienas aizveras, kā jūs atgūstat sirdsmieru? Kas ir jūsu spēka avoti?
- Braucu ar velosipēdu un staigāju kājām – lai gan man ir autovadītāja apliecība, man nepatīk stūrēt. Man patīk, ka mani vizina! Kamēr tieku līdz mājām, galva ir izvējojusi. Tad ir ģimene, vakariņu gatavošana, suns, kurš uzticīgi vienmēr gaida. Man patīk rušināties dārzā – pavasaros nevaru vien sagaidīt, kad atkal varēs roku pirkstus zemē ielaist! Tagad ir konservēšanas darbi virtuvē. Vēl man ļoti patīk lasīt grāmatas – par mīlestību un arī detektīvus.
Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus! Jubilejās saku, ka nevajag neko dāvināt – lai tikai atbrauc ciemos! Pagalms mums ir liels, vietas daudz. Uz Apes pilsētas svētkiem parasti atbrauc vīra radi – tie mūsu ģimenē ir jauki svētki. Meita saka, ka mans vaļasprieks tagad esot pēc iespējas biežāk aizbraukt ciemos pie mazdēliņa – mazdēliņš ir prieks un acuraugs. Manuprāt, katrai sievietei vajag mazbērnus, citādi dzīve nav piepildīta. Savi bērni ir laikā, kad esi jauns, daudz visādu darbu – tagad ir vairāk gan prāta, gan laika.
- Ko novēlat savas pilsētas iedzīvotājiem svētkos?
- Mīlestību un saticību! Lai ir mājās miers – lai atnāc mājās un jūties labi, lai nav jāskrien apkārt un jāmeklē sirdsmiers! Ja cilvēks būs laimīgs savā ģimenē, viņš būs laimīgs it visur. Gribētos, lai jaunie nebrauc prom – man tā nepatīk, ka jaunie aizbrauc un paliekam mēs, vecie.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Gada apenietis 2017” - dzīvespriecīga skolotāja

Kategorijas