Mīlestība mūža garumā

2017. gada 25. augusts 00:00

2.daļa. Sākums 18.augusta numurā.

Gundega pamodās agri un iedomājās par mājām. Viņai bija bažas par mamacīti. Pēdējā laikā tā maz izgāja ārā un sūdzējās par nespēku. To gan viņa skaļi neteica, bet tā pie sevis. Gundega tāpat saprata. Un visādi centās palīdzēt. Oskars bija aizbraucis uz Rīgu, teica, ka mācīsies neklātienē un pats mēģinās strādāt skolā. Ja ne tieši pirmajā kursā, tad otrajā jau nu noteikti. Savā sirsnībā viņš bija arī Gundegai ieteicis iet pa pašas nosprausto ceļu. Redzot, ka mamacītes veselība strauji pasliktinās, Gundega prātoja, vai nebūtu labāk, ja viņa pārietu uz vakarskolu un sāktu praktizēties vietējā slimnīcā. Tomēr, visu labi apsvērusi, nolēma palikt vidusskolā, tad, vadoties pēc apstākļiem, spert nākamo soli.
Noskalojusi pagalmā pie akas seju, viņa žigli saģērbās un gatavojās ieturēt pieticīgās brokastis, bet nepaspēja - Lauma aicināja paēst viņas sabiedrībā.
- Vienai negaršo, kad vīra nav mājās, tad mutē nevaru ieņemt, - viņa žēlojās.
Gundega pasmaidīja, saprata jau Laumas viltību, tomēr ar skubu sēdās pie galda. Negribējās lāga sievieti apvainot.
- Ēd, ēd, man patīk, ka cilvēki ēd, - skubināja Lauma. - Kas to zina, kad tiksi mājās, pirmajā dienā varbūt palaidīs ātrāk. Redzēs, vai šogad sūtīs kartupeļu talkā vai nesūtīs, - sprieda viņa un piebilda, ka tad visi kādu nedēļu pa kolhozu vien dzīvošot, bet lai Gundega nesatraucas - viņa iedošot no meitas drēbēm, arī apavi atradīšoties.
Tā, pārspriežot par gaidāmo notikumu, Gundegai pienāca laiks iet uz skolu. Lauma piesolīja gladiolas, taču Gundega atteicās. Nevarēja taču zināt, kādas te ir tradīcijas un vai vispār astotajā klasē kādam būs līdzi ziedi. Vēlāk gan mazliet nožēloja, ka bija atteikusies no gladiolām, jo izrādījās, ka viņa vienīgā ieradās tukšām rokām.
Lazdainē Gundegai patika. Viņa nolēma mācīties no sirds. Brālis jau bija teicis, ka viņi neesot tik bagāti, lai varētu atļauties slikti mācīties. “Ja labi mācīsies, tad neviens nevarēs tev bakstīt ar pirkstu un piesaukt tēva grēkus,” atvadoties bija atgādinājis Oskars. Gundega to ņēma vērā, jo skaidri zināja savu mērķi. Būdama sportiste, viņa ar lielu neatlaidību cirta sev ceļu. Pirmo ceturksni noslēdzot, liecībā nebija neviena trijnieka. Priecīgā noskaņojumā viņa devās mājup, bet pretī nāca noraudājusies mamma un paziņoja, ka mamacīte diezin vai rītu sagaidīs. Nolikusi nesamo, Gundega iemetās vājinieces istabā un noslīdēja zemē pie gultas. Paņēmusi šauro, karsto, sastrādāto delnu savējā, Gundega, asaras rīdama, ierunājās:
- Tā esmu es, Gundiņa. Atbraucu brīvdienās, varēšu pie tevis pasēdēt.
Taču slimniece vairs nedzirdēja. Viņa jau pamazām pārcēlās uz citu pasauli. Tikai vienu brīdi, nākusi pie apziņas, ar pūlēm noglāstīja mazmeitai galvu, tad pirksti lēnām noslīdēja gar vaigu uz segas... Viena dzīve bija nodzīvota.
- Mamacīt, kāpēc tu tā... - šņukstēja Gundega, bet Alvīne to vairs nedzirdēja.
Kad atbrauca Oskars, viņš atrada noraudājušos māšeli un sadrūmušos vecākus. Nelaiķe jau bija aiznesta uz klēti. Bērēs sanāca daudz cilvēku. Katram gribējās pateikt kaut ko labu par aizgājēju. Viens mūžs bija noslēdzies. Par to liecināja tuvinieku asaras, daudzie vaiņagi uz kapu kopiņas. Visvairāk šī nāve skāra Gundegu, kura sevi bāra par to, ka nebija uzreiz devusies mācīties par medicīnas māsu, bet iestājusies vidusskolā. Liels tukšums, vainas sajūta ilgi neatstāja jūtīgo sirdi. Bāla un iekšēji sadugusi Gundega pabeidza astoto klasi un tālāk vairs negribēja turpināt mācības. Tikai vecāku un brāļa pierunāta, viņa piekrita vēl vienu ziemu nomācīties vidusskolā, tad pāriet uz vakarskolu. Viņa jau bija paspējusi vietējā slimnīcā painteresēties par darbu vasarā. Tikai Oskara pierunāta, spēkus atguva lauku klusumā, vecāku saimniecībā. Ģimenē ar rocību sāka klāties labāk, jo kolhozs bija kļuvis bagātāks un vecāki saņēma lielāku algu. Pamazām zaudējuma sāpe norima un Gundega atmodās kā no dziļa miega. Sāka reāli plānot savu dzīvi. Ar brāli vienojās, ka divpadsmito klasi viņa beigs vakara vidusskolā, lai varētu pastrādāt slimnīcā par sanitāri un pārliecināties, vai izvēlētā profesija tiešām būs īstā vai tikai skaistu iedomu sekas.
Vasara pagāja ātri, un rudenī skolā atgriezās pavisam cita Gundega. Viņa sāka dziedāt skolas korī, piedalījās sporta sacensībās. Ātri izvirzījās par klases līderi. Savas asaras prata tik prasmīgi noslēpt, ka nevienam pat prātā neienāca, ka šī meitene var kādreiz arī raudāt. Tā rosoties, pagāja vēl viens mācību gads, un Gundegu ar labām sekmēm pārcēla desmitajā klasē.
Vienu vakaru pie sevis Gundegu aicināja Lauma. Sūdzējās par nelabumu un sāpēm pakrūtē. Gundega pataustīja norādīto vietu un ieteica vērsties pie ārsta. Izrādījās, ka lieta ir nopietna, un Laumai nācās pagulēt slimnīcā. Tā iesākās Gundegas ceļš uz rajona slimnīcu. Jau ieejot palātā, Gundegu pārņēma savādas trīsas. Reiz viņa nolēma uzrunāt galveno ārstu. Nogaidījusi izdevīgu brīdi, viņa pieklauvēja pie durvīm un, nedaudz samulsusi, iegāja saules pielietajā telpā. Bija aprīļa pēdējās dienas. Atteikusies no piedāvātā krēsla, Gundega, tāpat kājās stāvēdama, pastāstīja, ka savu turpmāko dzīvi vēlas saistīt ar medicīnu un tagad vēlas vasarā un vēlāk arī pa nakti un brīvajās dienās pastrādāt par sanitāri. Tik drošu un pārliecinošu balsi ārsts dzirdēja pirmo reizi. Apjautājies par sekmēm un veselību, viņš izpildīja Gundegas vēlēšanos. Ar 1.jūniju viņa varēja sākt strādāt.
Kā spārnos Gundega izlidoja no ārsta kabineta un saviļņota iegāja pie Laumas, kura par šo apņemšanos no sirds priecājās: vismaz kāds no slimnīcas cilvēkiem būšot pie mājas. Ja kāda nelaime notiek, zinās, kur paziņot. Re, viņa pat bez Gundegas ieteikuma vēl šodien mocītos ar sāpēm. Tikai ar viņas iedrošinājumu tā devusies pie ārsta. Vecākiem iebildumu nebija. Nesagaidījusi brāli no Rīgas, Gundega 1.jūnijā atgriezās pilsētā un spēra pirmo soli medicīnas laukā.
Pirmajā dienā meitenei vajadzēja izmazgāt palātas, kādai slimniecei pēc operācijas izmērīt temperatūru. Gundega bija nodota mācībās pie vecākās medicīnas māsas, kura saprata Gundegas vēlēšanos. Redzot, cik ātri meitene visu iegaumēja, uzticēja arī sarežģītākus pienākumus. Ierādīja, kā slimnieku sagatavot operācijai, kā saklāt gultu un kā slimnieku apkopt pēc operācijas. Ar katru dienu Gundegas zināšanu pūrs pielocījās lielāks. Par pirmo naudu varēja nopirkt glītas ielas kurpes. Tuvojās rudens, Gundega vairs negribēja atstāt nodaļu. Šoreiz palīdzēja vecākā medicīnas māsa. Viņa pārliecināja nodaļas ārstu, ka Gundega beigs vidusskolu vakara maiņā. Talkā nāca laimīgs gadījums, jo divas darbinieces devās dekrēta atvaļinājumā. Slimnīca bija pārņēmusi Gundegu savās rokās. Viņa cītīgi strādāja un mācījās. Pat ārstam nācās atzīt, ka Gundega dzimusi mediķe. Tad nāca gadījums, kuru viņa nekad neaizmirsīs, jo arī vēlāk vajadzēja palīdzēt pāridarītājiem.
Tas notika tā. Reiz viņa atnāca uz darbu un pēkšņi vajadzēja uzņemt slimnieku ar akūtu aklās zarnas iekaisumu, bija steidzīgi jāsagatavo operācijai. Ieskatījusies vērīgāk slimnieces sejā, Gundega atpazina skolas lietvedi Valiju. Mirkli abas pārmija skatienu. Valija iekšēji sarāvās, bet, sajutusi līdzjūtību Gundegas acīs, atguva mieru. Gundega nedomāja, kāpēc tik ļoti viņai nepatīk lietvede. Šobrīd viņa bija ļoti slima un vajadzēja palīdzēt. Visu nakti Gundega neatgāja no slimnieces gultas. Labi, ka tobrīd nodaļā nebija citu tik smagu slimnieku, citādi Gundegai būtu bijusi ļoti smaga nakts. Valijai bija tik slikti, ka nācās izsaukt pat dežūrārstu. Vēlāk ārsts stāstīs, ka tieši Gundegas vērība un lielā iejūtība ļāva slimniecei izdzīvot. Visu brīvo laiku viņa pavadīja pie vājinieces gultas, taču, ieskatoties Valijas acīs, ieraudzīja tur gandrīz vai dzīvnieciskas bailes. Tikai nesaprata, kas tās izraisa. Viņa nezināja, ka Valiju moka sirdsapziņas pārmetumi. Viņa gribēja atzīties savos grēkos, jo Gundegas piemīlība darīja viņu vaļsirdīgu. Reiz naktī, kad slimnīca grima miegā, viņa, saņēmusi Gundegas roku, atstāstīja tālo dienu notikumus. Pirmajā brīdī Gundega nodrebēja, bet tad, ielūkojusies Valijas sejā, redzēja, kā pār vaigiem līst asaras, un iedomājās, ka tai sievietei droši vien bija vēl grūtāk. Šķita, pie viņām nostājās mamacīte un klusi sacīja: “Kā bijis, bijis, labi, ka vismaz tagad savu sirdi atvērāt manai Gundiņai.” Gundega apmulsa - tik skaidri to dzirdēja, ka to pašu atkārtoja Valijai, kura maz saprata no meitenes sacītā, jo pati vēl bija atklātās sarunas varā. Gundega nejuta naidu, vienīgi žēlumu par tālaika cilvēku izpostīto dzīvi, arī Valijas. Brīdi pasēdējusi un pajautājusi, vai slimniecei padot padzerties, aizgāja. Pēc stundas viņa atgriezās vēlreiz, bet Valija gulēja ciešā miegā. No rīta Gundega nesaprata, vai tas bija sapnis, taču laikam ne. Valijas acīs vairs nebija baiļu, arī Gundegai agrākā netīksme bija noslēpusies. Laipni apsveicinājusies un apkalpojusi slimnieci, ejot projām, noglāstīja roku. Pēc nedēļas slimnieci pilnīgi veselu izrakstīja mājās. Todien Gundega aizkavējās. Kad ienāca palātā, Valijas vairs tur nebija. Uz tukšās gultas viņa atrada nelielu kastīti, kurā tikšķēja mazs rokas pulkstenis. Klāt bija pielikta zīmīte: “Meitiņ, paldies par sapratni!” Gundega ilgi lūkojās pulkstenī un cīnījās ar savu lepnumu, kad atkal it kā caur vēja šalkoņu dzirdēja mamacīti sakām: “Gundiņ, tu taču ļoti gribēji pulksteni, mācies piedot un pieņemt dāvanu no sirds.” Gundega paklausīja, kļuva viegli ap sirdi. Viens sapnis bija piepildījies.
Pulkstenis kalpoja ilgi. Mācoties Rīgas 4. medicīnas skolā, tas bija uzticīgs pavadonis un vienmēr atgādināja medicīnas lielo misiju. Vienā naktī Gundega bija iekšēji izaugusi un sasniegusi garīgo briedumu tādā apjomā, ka nodaļas ārsts ar mierīgu sirdi viņu rekomendēja medicīnas skolai, sevišķi uzsverot Gundegas sirds siltumu, kas palīdzējis slimniekiem vairāk nekā zāles. Pēc veiksmīgi nokārtotiem eksāmeniem vakara vidusskolā brālis, kurš jau strādāja kādā no rajona skolām par skolotāju, pat audzināja klasi, veda Gundegu ar jauno „Jawu’’ uz Rīgu. Tas bija fantastisks brauciens! Toreiz dzīvi bija arī abi vecāki, un Gundega pilngadības svētkos no tēva saņēma dāvanā akordeonu. Viņam neizdevās sagaidīt to brīdi, kad meita beigs medicīnas skolu. Viņš cieta satiksmes negadījumā un, tā arī nenācis pie samaņas, nomira tajā pašā slimnīcā, kurā pirmās iemaņas ieguva Gundega. Oskars vēl vairāk uzņēmās aizgādņa lomu. Abi, soļojot pa Rīgas ielām, pat nenojauta, ka pamalē sabiezē mākoņi un tieši lielpilsēta būs tā, kura ienesīs ģimenē jaunas ciešanas.
Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas