Naudas drošība pašu rokās

2017. gada 1. septembris 00:00

212

Nupat bankas pastiprināja drošības prasības, lietošanā parādījās kodu kalkulatori un īpašas lietotnes viedtālruņos. Par to, cik daudz par sava konta drošību ir jādomā pašam tā īpašniekam, skaidro “Norvik Banka” Kurzemes reģiona vadītājs Ilgvars Skrīvers.
- Vai ir vēl šodien kāds, kurš glabā karti kopā ar PIN kodu?
- Ir. Un vēlreiz jāatkārto – nekādā gadījumā neturiet savu bankas karti kopā ar lapiņu, kurā pierakstīts PIN kods! Tas ir sens stāsts, tomēr ir cilvēki, kuri vēl aizvien to piekopj un diemžēl arī dabū ciest paši savas nepiesardzības dēļ.
- Bankomātos ir kameras. Vai cilvēkam vēl vajadzētu satraukties par to, kas notiek viņam aiz muguras?
- Pie bankomātiem ir jādomā par drošību! Kameras ir. Tās ir viena iemesla dēļ, lai vajadzības gadījumā varētu noskaidrot, kas noticis, kāds, piemēram, izskatījies krāpnieks. Tomēr primārais ir spogulītis, kas atrodas kameras priekšpusē, lai cilvēks pats varētu pārliecināties par drošību. Tas ir, vai viņam kāds nelūkojas pār plecu brīdī, kad viņš ievada PIN kodu.
- Katrs pats ir atbildīgs par sevi? Kam tad kameras?
- Bankas vispārējo darījumu noteikumos ir punkts par to, ka klients ir atbildīgs par savas privātās informācijas drošību. Tajā pašā laikā, ja krāpnieks ir ieguvis šo informāciju un izmantojis kādā no bankomātiem, policijai ir iespēja izmantot bankas ierakstus un meklēt personu, kura noņēmusi naudu no sveša konta. Bankas cenšas palīdzēt klientiem iespēju robežās, tomēr nevar uzņemties atbildību par nepiesardzīgu rīcību.
- Kabatzagļi tagad zog kartes un PIN kodus?
- Veicot darījumus ar kartēm, būtu vērts palūkoties apkārt. Tie, kuri zog kartes un informāciju, ir labi vērotāji. Vispirms jau pamana to, ka cilvēks savu PIN kodu skatās lapiņā, pēc tam to, kur noliek lapiņu un kur bankas karti. Veikalā un lielā burzmā šādi krāpnieki rīkojas klasiski, kad jau zināms, kur nolikta vajadzīgā lieta. Viens uzgrūžas, otrs novērš uzmanību – kaut ko pajautā, bet vēl trešais garāmejot nozog maku, karti vai ko citu. Pirmais, ko vajadzētu darīt, ja kāds veikalā, autobusā vai tirgū it kā nejauši uzgrūžas – uzreiz pēc notikušā paraudzīt kabatu, vai maks ir vietā. Ja nav – jāzvana uz banku un jābloķē bankas karte, nevis jāskrien burzmā meklēt noziedznieku.
- Kādēļ, lietojot internetbanku, vienmēr tiek ieteikts aizvērt interneta pārlūku?
- Banka vienmēr iesaka aizvērt pārlūku, kurā veiktas darbības internetbankā! Piemēram, pieņemsim, ka internetbanka lietota bibliotēkas datorā. Interneta pārlūkam paliekot vaļā, nāk nākošais klients, kuram pastāv teorētiska iespēja piekļūt datiem. Ja palikusi atvērta arī internetbankas mājaslapa, tad pastāv iespēja nomainīt pieejas iestatījumus, mēģināt izdarīt pārskaitījumus. Ir iespēja uzzināt unikālo klienta kodu, kas ir pirmais drošības līmenis jebkurā interneta bankā. Protams, ka tas vēl neļauj brīvi rīkoties ar citas personas kontu, tomēr profesionāļiem tas ir ieguvums, kas atvieglo uzsāktās nelikumīgās darbības. Var gadīties tā, ka pēc vaļā atstāta pārlūka publiskā pieejas punktā cilvēks vairs nevar piekļūt savai interneta bankai. Līdzībās runājot – neaizverot pārlūku, kurā veiktas darbības interneta bankā, mēs atstājam atvērtu maku ar naudu uz galda publiskā vietā.
- Kādas ir nedrošas interneta paroles?
- Interneta vidē rīkojamies ar neskaitāmu daudzumu dažādu paroļu. Dažas no tām lietojam sociālajiem tīkliem, citas e-pastu serveriem, vēl citas interneta veikalos. Paroles ir nepieciešamas arī internetbankā. Tas ir otrais drošības līmenis, un pret to vajadzētu attiekties nopietni. Paroles “12345”, “Qwerty”, “1qaz2wsx”, “13243546” un vēl kāds simts paroļu ir hakeru saldais ēdiens. Principā šādas datora klaviatūras rindas nevajadzētu lietot vispār. Tas pats attiecināms uz uzvārdu un dzimšanas gadu kombinēšanu. Nereti tiek uzlauzti sociālo tīklu konti, kur šādas paroles nav retums. Vēl parolei tīri matemātiski ir jāsastāv no pietiekami liela simbolu skaita, lai to uzskatītu par drošu.
- Vai pietiek ar vienu drošu paroli visām vietām un kā to atcerēties?
- Pirmkārt, parolēm dažādās vietnēs, ievērojot to nozīmi, ir jāatšķiras. Otrkārt, ja runājam par sava maciņa drošību, tad tām vajadzētu būt atbilstoši sarežģītām. Tajā pašā laikā gribas paturēt iespēju tās viegli atcerēties. Piemēram, izvēlēsimies tautasdziesmu. “Seši mazi bundzinieki jāj pa ceļu bungodami.” Paroli veidosim no pirmajiem burtiem un vārdu, kā arī burtu skaita: 7Smbjcb37 – septiņi vārdi, tad pirmie pantiņa burti, beigās burtu kopskaits. To, ka izmanto tieši šo tautasdziesmu, zina tikai konkrētā konta lietotājs, tā būs vidēji droša, skatoties no zīmju skaita parolē, toties to nevar aizmirst, jo atceramies sistēmu, nevis burtu un skaitļu nesakarīgu kombināciju. Līdzīgi senāk rīkojās spiegi, kad šifrēšanai lietoja kādu tikai viņiem zināmu grāmatu. Var izdomāt kādu savu sistēmu, kas ir unikāla, bet noteikti nevajadzētu parolēs lietot bērnu, radinieku vai savu vārdu, ģimenes cilvēku dzimšanas gadus, kurus gan atceramies, bet tajā pašā laikā ir arī viegli uzminēt.
- Kādēļ paroles jāmaina? Mani tas brīžiem tracina!
- Paroles internetbankā laiku pa laikam ir jāmaina. Maiņas biežumu var izvēlēties. Reizi ceturksnī, pusgadā vai reizi gadā, bet tas ir jāizdara drošības dēļ. Pastāv iespēja, ka kāds jau pusgadu pārskaita pa 10 eiro centiem no mana konta, bet es to nemaz neesmu pamanījis. Ja parole internetbankai ir atminēta vai nozagta, tad vislabākais veids, kā pārtraukt zagļa darbību, ir paroles nomaiņa. Tā ir profilaktiska rīcība. Jo lielākas summas apgrozās kontā, jo biežāk vajadzētu mainīt paroli. Visvieglāk paroles nomainīt būs, lietojot sev vien zināmu sistēmu. Piemēram, nākošajā mēnesī pēc aprakstītās sistēmas varam ņemt tautasdziesmu – “Kur tu teci, gailīti manu”, bet vēl pēc mēneša kādu citu. Protams, tas ir tikai piemērs, kā veidot sistēmu, nevis paraugs, ka tā vien jādara. Sistēmas var būt visdažādākās.
- Kas būtu jāievēro, strādājot ar mājas datoru?
- Viena no būtiskām drošības lietām ir pašu datorā – ir laikā jāatjauno antivīrusu programmas. Ja tas tiek darīts, tad vienīgais veids, kā kāds var piekļūt datiem personīgajā datorā, ir izsūtīti dati lejupielādei. Ikmēnesi sociālajos tīklos no draugiem man pienāk kāds fails, kuru mans draugs man nemaz nav sūtījis. Ir jāuzmanās ar lejupielādēm. Visdrošākais ir piezvanīt draugam un pajautāt – vai patiešām viņš kaut ko ir sūtījis un kas tas ir. Tas pats ir e-pastos vai citās programmās, kurās izsūta lejupielādējamus datus. Brīdī, kad ļaunprogrammatūra ir datorā, var teikt, ka paši vairs to nekontrolējat un visas darbības ir redzamas šīs programmatūras izplatītājam, tostarp paroles, kādas ievada internetbankā. Viss pieminētais šobrīd attiecināms arī uz viedtālruņiem.
- Vai ir iespēja, ka nauda no konta zūd pat tad, ja nav nozaudēts ne PIN kods, ne internetbankas parole nozagta?
- Nereti ir gadījumi, kad bērni izmanto vecāku bankas kartes datus. Atnāk cilvēks uz banku un brīnās, kas tie par maksājumiem – 5 eiro, 7 eiro. Apgalvo, ka karti nav lietojis. Ir vesela rinda interneta mājaslapu, kur, ievadot kartes numuru un trīs skaitļus, kas atrodas kartes otrajā pusē jeb CVV kodu, iespējams veikt maksājumu. Bērni ir apķērīgi. Spēles spēlēt gribas, un risinājumu viņi atrod.
Ir arī krāpnieki, kuri piedāvā nokārtot kādus darījumus, lai tikai atsūta viņiem no abām pusēm nofotografētu bankas karti.
Ar ko būtu jārēķinās ceļojot?
Karšu darījumi šeit, Latvijā, un ārzemēs atšķiras. Patiešām, Latvija interneta un interneta drošības ziņā ir priekšā daudzām valstīm. Piemēram, Itālijā vēl aizvien tiek lietotas kartes ar magnētisko lenti. Latvijā vairs nav tādu veikalu, kur var norēķināties ar šādām kartēm. Tas ir risks, jo visus datus var nokopēt vienā piegājienā. Šeit ir viens galvenais noteikums – neizlaidiet karti no rokām! Ja maksājums jāveic pie letes, tad jāiet pārdevējam līdzi. Negatīva pieredze Itālijā mūsu pilsoņiem ir. Kāds uzņēmējs, viesojoties Itālijā, bijis vakariņās. Iedevis karti līdzi bārmenim, un pēc tam pienāca maksājumu paziņojumi no visas pasaules – gan Filipīnām, gan ASV, gan Indijas.
Zināmā mērā tas, ka tirgotājs piedāvā maksāt klāt pienestā terminālī, ir uzņēmējdarbības labā prakse un ētiski pareiza rīcība, gluži tāpat kā mēs, ieņemot rindu pie bankomāta, stāvam kādu gabaliņu nost no cilvēka, kurš veic operācijas.
- Kādi vēl riski ir tieši ārzemēs?
- Ārzemēs ir pat gadījumi, kad tūristi ievadījuši savas kartes viltus bankomātos. Ārēji aparāts ir līdzīgs, bet, ievadot karti, parādās paziņojums, ka bankomāts nedarbojas. Cilvēks mierīgi izņem karti un dodas prom, bet dati jau nokopēti. Droši būtu naudu izņemt bankomātos, kas atrodas banku telpās. Viens no šādiem gadījumiem nesen bija Eiropas Savienībā, kas, kopumā ņemot, ir drošības zona. Braucot ārpus Eiropas Savienības, vajadzētu painteresēties par karšu drošību konkrētajā valstī, iespējams, ka labāk uzreiz ņemt līdzi skaidru naudu.
- Vai hakeri var uzlauzt banku drošības sistēmu?
- Pašu banku drošība ir visaugstākajā līmenī, tādēļ runāt par hakeru ielaušanos bankās ir vairāk klaču līmenī. Praktiski tas nenotiek. Hakeri mēģina iegūt datus to pārraides procesā, arī uzbrūkot datu pārraides tīklam, starpniekserveriem, tostarp kopējot pārskaitījumu informāciju, bet šādā veidā netiek nozagta nauda. Hakeri mēģina iegūt dažāda rakstura informāciju, kuru vēlāk cer izmantot. Jāuzsver, ka patiesā riska zona iedzīvotājiem ir publiskajā telpā – lietojot bankomātus, lietojot internetbanku. Ir konstatēti zagšanas gadījumi, kad konkrētam cilvēkam nozog datus un veic maksājumus vai izņem naudu bankomātā, lietojot viņa karti.

— Jānis Goldbergs

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Naudas drošība pašu rokās

Kategorijas