Mīlestība mūža garumā

2017. gada 1. septembris 00:00

235

2.daļa

Sākums 18.un 25.augusta numuros.
Gundegai paredzēja spožu nākotni, taču notika kaut kas tāds, ko neviens nebija paredzējis. Viņa nezināja, ka ar savu tiešo, atklāto runāšanu bija izraisījusi nepatiku arī kādā no pasniedzējām. Gundega nesaprata, kāpēc tieši viņai vēstures eksāmenā ielika trijnieku, kaut gan bija atbildējusi biļetē prasīto. Arī kursabiedri bija neizpratnē un bija gatavi iet izskaidroties, pat rakstīt sūdzību. Gundega viņus no šī soļa atturēja. Viņa saprata, ka te vainojama arī pagātnes ēna. Ar jaunības maksimālismu viņa bija neapdomīgi runājusi arī par izsūtīto ģimenēm. Kā no tālienes viņa atkal sadzirdēja mamiķītes, savas vecāsmātes, balsi: “Gundiņ, tu savu panāksi, bet tagad dari, kā tev liek!” Gundega paklausīja. Sirdī ienāca dziļš miers.
Gundegu nosūtīja strādāt uz Vidzemi, attālā rajona nostūrī - Māļu pagastā, kur iesākās viņas patstāvīgās darba gaitas. Rajona galvenais ārsts, ieraudzīdams trūcīgi ģērbto jaunieti, kuras vienīgā bagāža bija akordeons, nosprieda, ka viņa ir bārene, augusi bērnunamā. Labu gribēdams, viņš piezvanīja Māļu ambulances vadītājai un informēja par redzēto. Taču šoreiz tas nāca tikai par sliktu. Gundegu uzņēma ar lielu neuzticību. Palaida baumas, ka jaunā feldšere esot zagle, jo pamanījusies ielikt kabatā pildspalvu. Tiesa jau bija, ka viņa aizdomājusies ielika kabatā rakstāmo, taču tūlīt atvainodamās arī atdeva. Par laimi, ļaunās tenkas drīz noklusa, jo Gundega bija laipna un sabiedriska, ļoti rūpīga, ko šejienieši vērtēja sevišķi augstu.
Gundegu savā paspārnē pieņēma kāds bezbērnu pāris. Ierādīja nelielu istabiņu otrajā stāvā. Iedeva arī guļamo, nelielu galdiņu un skapi. Mēbeles nebija nekādas jaunās, bet diezgan labas tādam cilvēkbērnam, kāda bija Gundega - visu cienīta un mīlēta. Lilijastante, kura strādāja kolhozā par lopkopības brigadieri, bija lepnāka par lepnu. Kā nu ne, jo nu ģimenē bija pašiem savs dakteris. Braukādama pa fermām, viņa ieteica sievām pašām būt laipnākām un pieskatīt vīrus, lai nenodzeras, sargāt bērnus, citādi viņas audžubērnam nākšoties daudz strādāt: viņa jau kļuvusi pavisam plāna no vaiga. Tā kā Zariņi bija cienījami cilvēki, tad Lilijas teiktais negāja secen. Ļaudis saņēmās un pieskatīja bērnus, lai neskraida apkārt basām kājām, sievas uz ambulanci gāja tīriem lindrakiem, kārtīgi nomazgājušās: būtu liels kauns, ja jaunā feldšeriene aizrādītu par netīru kaklu vai kājām - tur būtu jānosarkst pat akmeņiem. Tādu kaunu Māļu ļaudis negribēja piedzīvot.
Tā nu sanāca, ka Gundega kļuva par tīrības uzturētāju ciemā. Dēlu mātes lieku reizi pārslaucīja istabu, uzvilka košāku drēbes gabalu. Pacentās arī pacienāt. Ja ne citādi, tad lika talkā viltību. Jau no paša rīta ar piena vedēju vai pastnieci sūtīja ziņu, ka pati vai vīrs slikti jūtoties, lai dakterīte apskatoties, izrakstot zāles. Protams, ka Lilija gādāja par mašīnu. Kad noteiktajā mājā Gundega ieradās, vājiniecei parasti bija kļuvis labāk un uz tiem priekiem vīrs gailēnu nokāvis, kāposti nosautēti. Mājinieki aicināja pie galda: lai nesmādējot pašu audzēto. Arī šoferim tika no visiem labumiem. Viņš par redzēto klusēja. “Kas tur ļauns, ja feldšerītei pēc tam uzklāj kārtīgu galdu? Vai meitene nav pelnījusi?” viņš pie sevis sprieda. Gundega gan reizēm mēģināja būt barga, bet tas ciema ļaudis no laipnības neatturēja. Dēlu mātes vai matos sagāja, spriezdamas, kurai tiks spridzīgā meitene. Lilija smaidīja. Viņas dakterīte nebija tik lēti paņemama. Viņa bija ar raksturu - ja ko ieņems galvā, tad to arī izpildīs.
Pienāca pavasaris. Gundega, jau sniegam kūstot, bija sarunājusi ar agronomu, lai viņai ierāda zemi kartupeļiem, nopirka agrīno šķirni, izdiedzēja. Nodoms izdevās, pirms Jāņiem varēja jau norakt un kopā ar citiem ciema ļaudīm aizvest uz Ļeņingradu. Gundegai vajadzēja naudu, lai varētu nopirkt kaut ko savu. Kartupeļi deva lielisku ražu. Palīgus viņa neaicināja, trīsdesmit kastes piepildīja viena pati. Pēdējo grozu gan tikai ar pūlēm kastē iebēra. Zobus sakodusi, ar mokām tika līdz istabai un nokrita uz grīdas. Cik ilgi viņa tā bija nogulējusi, Gundega neatcerējās, saņēmusi atlikušos spēkus, ierāpās gultā. Bija jau satumsis, kad no ekskursijas mājās pārbrauca Lilija. Viņa bija savas lopkopējas aizvedusi uz Siguldu. Tā kā vīrs vadīja autobusu, tad ar laiku nevajadzēja rēķināties. Mazliet izbrīnījusies Lilija bija, kad mājās neviens negaidīja. Pat ēdusi Gundega nebija. “Droši vien atkal kāda dēlu māte pie sevis izsauca,” mazliet saīgusi, nodomāja Lilija. Kad pēc stundas Gundega vēl neparādījās un arī vakariņas gatavojās atdzist, viņa beidzot iedomājās paskatīties, vai meitene nav apslimusi, tas nekas, ka pati dakteriene. Jā, durvis bija vaļā, tātad mājās bija. Lilija pabāza galvu un ieraudzīja Gundegu, kura gulēja gultā neizģērbusies.
- Bērniņ, kas ar tevi noticis? - satrūkusies iesaucās Lilija.
Gundega pamodās un tikai tagad saprata, kas ar viņu bija noticis, un mierīgā balsī uzrunāja ienācēju.
- Neuztraucies, tikai mazliet iesnaudos. Zini, ka es izdarīju varoņdarbu un viena pati noraku kartupeļus!
- Viena pati? Es tam Eidim parādīšu! To es tā neatstāšu, - satraukta runāja Lilija.
Gundega saprata, ka agronomu gaida kārtīgs brāziens, tāpēc steidzīgi sāka aizstāvības runu.
- Viņš jau nezināja. Domāju, ka tāda jauka, klusa diena, sākšu vien rakt. Kamēr no kaimiņu lauka atbrauca traktors, es jau biju galā. Tikai tagad nezinu, kad vedīs projām.
- Esi mierīga, to es nokārtošu. Eidis dabūs, - Lilija nespēja norimties par nejēgu traktoristu un vēl lielāku nejēgu agronomu.
Zināms, viņa jutās lepna, ka Gundega viena pati visu dabūja gatavu. Nē, šajā apkārtnē priekš Gundegas neviens vēl nebija piedzimis. Lai nu dēlenes sapņo vien, kurai Gundega tiks par vedeklu. Neredzēja, ka meitene viena pati raujas pa tīrumu? Lai nu kā, Lilija saprata un nevienu reizi vien ar savu Ernestu pārrunāja, ka Gundega savā sirdī nebija nevienu ieņēmusi. Tas viņai deva zināmu mierinājumu. Cik no tiem, kuri tīkoja pēc viņas sirds, bija nopietni precinieki?
Tomēr viens bija. Ilgvars te atnāca par dārznieku. Kolhozam bija sava neliela dārzniecība, kur pašu ēdnīcai auga salāti, loki, gurķi, tomāti, vasarā zemenes. Tā kā Ilgvars bija beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu un šajā nozarē jau gadu nostrādājis, viņš nolēma pievērsties arī ziedu audzēšanai. Viņš bija klusas dabas cilvēks, uz sarīkojumiem negāja, un viņa dienas sākās un beidzās dārzniecībā. Ziemas mēnešos, kad siltumnīcas vajadzēja kurināt, Ilgvars tur arī gulēja. Pieprasījums pēc ziediem auga, reizēm pat to pietrūka. Ciema dzīve viņu neinteresēja, cilvēki nāca un gāja. Taču pienāca diena, kura sagrieza Ilgvara dzīvi ar kājām gaisā.
Tas notika tā...
Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas