Pirmie mobilie strēlnieki nāca uz Alūksni

2017. gada 8. septembris 00:00

218

Iesaukums obligātajā militārajā dienestā Latvijas atjaunoto bruņoto spēku mobilajos strēlniekos pirmo reizi notika 1992.gada 7. un 8.decembrī. Faktiski tieši šajās dienās pa īstam sākās Alūksnē dislocētā Aizsardzības spēku Mobilo strēlnieku bataljona formēšana.

Uzdevums - uzņemt un
apmācīt 200 iesaucamos
Uzdevums bija uzņemt un apmācīt apmēram 200 iesaucamos. Vienkārši tas nebija, vajadzēja cītīgi gatavoties un daudzus jautājumus rūpīgi pārdomāt. Galvenā problēma, kas tobrīd saistībā ar pirmo iesaukumu būtiski ietekmēja bataljona vadības darbu, ierobežoja rīcībspēju un prasīja steidzamu risinājumu, bija bataljona virsnieku un instruktoru lielais trūkums. Pastāvīgā sastāva grupā tas sasniedza 82 procentus. No 27 štatā paredzētajiem virsniekiem un virsdienesta instruktoriem reāli uz 7.decembri ierindā bija tikai 7 cilvēki. Iesākumā visus darbus nācās saplānot un sadalīt starp viņiem. Vienlaikus steidzami vajadzēja meklēt un atlasīt kandidātus vakantajiem amatiem, kas arī tika darīts.

Tikai vienu - jaunkareivju -
rotu
Vēl satraucošāka situācija bija jaunākā komandējošā sastāva – obligātā militārā dienesta instruktoru - grupā. Vadu seržantu amatiem daži instruktoru kursus pabeigušie kandidāti bija. Nodaļu komandieru amatiem sagatavotu instruktoru nebija. Kandidātus šiem amatiem nācās atlasīt no obligātā dienesta kareivjiem un steidzami apmācīt darbam ar iesauktajiem. Rūpīgi apsvēru stāvokli, izvērtēju situāciju un meklēju rīcības variantu, kā visefektīvāk varētu nodrošināt vienības vadību un darbību pie tik nepietiekama virsnieku un instruktoru sastāva. Tāpēc nolēmu bataljona formēšanas pašā sākuma posmā līdz zvēresta pieņemšanai izveidot tikai vienu - jaunkareivju - rotu četru vadu sastāvā (pa četrām nodaļām katrā vadā). Par jaunkareivju rotas komandieri uz laiku tika nozīmēts bataljona apgādes un transporta rotas komandieris leitnants Ainārs Ozoliņš. Par vadu komandieriem tika iecelti leitnanti Andris Egle, Andris Savruckis, Juris Meržans un virsniekvietnieks Māris Līcītis. Rotas virsseržanta amatā stājās virsdienesta instruktors Ēriks Auziņš, rotas sanitāra – instruktora pienākumus pildīja obligātā dienesta kareivis Gints Maželis.

Obligātā militārā dienesta instruktori un kareivji
Visi bataljona vadības kopējie jautājumi un štāba darbs palika bataljona komandiera kompetencē. Apgādes un saimniecības jautājumus risināja komandiera vietnieks majors Pēteris Mičulis. Grāmatvedības lietas kārtoja bataljona galvenā grāmatvede Valentīna Barkāne. Vada komandieru palīgi – vadu seržanti un nodaļu komandieri bija obligātā militārā dienesta instruktori un kareivji, kurus neilgi pirms iesaucamo uzņemšanas bijām pārņēmuši no Alūksnes robežsardzes rotas un atbilstoši sagatavojuši. Pēc karavīra zvēresta došanas jaunkareivju rotu bija iecerēts izformēt, izveidojot divas bataljona štatā paredzētās rotas – strēlnieku rotu virsleitnanta Aivara Vizuļa vadībā un apgādes un transporta rotu leitnanta Aināra Ozoliņa vadībā.

Realizēta intensīva apmācība
Par karavīra zvēresta došanas dienu izvēlējos Ziemassvētkus, 24.decembri, ar nodomu un cerību, ka zvēresta pasākums pirms garās svētku nedēļas gada nogalē pozitīvi ietekmēs jaunkareivju disciplīnu. Mana iecere attaisnojās. Līdz zvēresta došanai ar jaunkareivjiem tika realizēta intensīva apmācība pēc īpašas saīsinātās programmas ar mērķi ievadīt jauniesauktos militārajā dienestā, kazarmu režīmā, elementāro kareivja pienākumu pildīšanā un sagatavot viņus svinīgai zvēresta došanai. Aizsardzības spēku komandiera pavēlē noteiktajā laikā, 7.decembrī, iesaucamo uzņemšanai bijām gatavi un visu darba procesu gaitu rūpīgi pārdomājuši. Uz pāris dienām mūsu vienība kļuva par iesaucamo uzņemšanas centru, kas sastāvēja no štāba grupas, sanitārā punkta un pirts, pārģērbšanas punkta un jaunkareivju rotas komplektēšanas grupas.

Ar optimismu gaida
iesaucamos
Iesaukuma pirmajā dienā, 7.decembrī, iestājās sals un uzsniga. Visa apkārtne ap bataljona teritoriju kļuva gaiša un balta. Ar nepacietību un optimismu gaidījām iesaucamo ierašanos. Uz Alūksni jauniesauktie ieradās ar sabiedrisko transportu vai ar Aizsardzības ministrijas dienesta autobusu, kāda atbildīgā valsts dienesta pārvaldes darbinieka pavadībā. Par iesaucamo grupu ierašanos mēs tikām laikus informēti, nodrošinājām to sagaidīšanu un organizētu ierašanos uz štābu pie bataljona komandiera. Bataljona komandieris personīgi uzņēma iesaucamos un iepazinās ar tiem, pieņēma dokumentus un veica reģistrēšanu, informēja par uzņemšanas tālāko gaitu un atbildēja uz neskaidrajiem jautājumiem.
Savus pienākumus veica izcili
Pēc sarunas ar komandieri iesaucamie devās uz sanitāro punktu, kura darbību organizēja un nodrošināja sanitārs - instruktors Gints Maželis. Viņš savus pienākumus veica izcili profesionāli un īpaši apzinīgi: pārbaudīja puišu vispārīgo veselības un ķermeņa higiēnas stāvokli, pievēršot uzmanību lipīgām slimībām, utīm, alkohola un narkotiku ietekmē esošajām personām. Jāatzīmē, ka iesaucamo ar tādām problēmām nebija daudz. No sanitārā punkta iesaucamie devās pie rotas virsseržanta Ērika Auziņa, kurš organizēja matu griešanu, mazgāšanos pirtī un iesaucamo pārģērbšanu formas tērpos. Tāpat kā Gints, arī Ēriks savu darbu darīja profesionāli prasmīgi, un visas norises viņa atbildības punktā notika raiti. Jaunkareivjiem bija dota iespēja pielaikot formas tērpu, izvēlēties to atbilstoši augumam, kā arī izbaudīt kārtīgu armijas pirti ar saunu.

Komplektēja nodaļas
Nobeiguma posmā iesaucamie nāca uz pārrunām pie rotas komandiera Aināra Ozoliņa, tika sadalīti pa vadiem un nonāca vadu komandieru rīcībā. Vadu komandieri, savukārt, pēc iepazīšanās komplektēja nodaļas, organizēja ēdināšanu un izvietošanu kazarmās, izskaidroja bataljona iekšējās kārtības noteikumus, uzsāka audzināšanas darbu un akurāti ievadīja iesaucamos militārajā dienestā. Pēc iesaucamo uzņemšanas, veicot jauniesaukto sastāva analīzi, konstatēju, ka no ieplānotajiem 200 puišiem bijām saņēmuši tikai 156 iesauktos. Kaut kādu apstākļu dēļ Valsts dienesta pārvaldēm iesaukuma plānu izpildīt pilnā apjomā nebija izdevies. Iesaukto sastāvs bija arī ar problēmām.
Apmēram 30 procenti - nepilsoņi
Pirmkārt, apmēram 40 procenti puišu neprata latviešu valodu vai prata to vāji. Bija jāatrod risinājums, kā veicināt apmācību procesu latviešu valodā ar krievvalodīgajiem. Nolēmu steidzami veidot bibliotēku, grāmatu krājumu latviešu militārajā valodā. Tāda bibliotēka bija nepieciešama arī virsniekiem un instruktoriem, lai sagatavotos nodarbībām. Otrkārt, apmēram 30 procenti iesaucamo bija nepilsoņi. Viņus ļoti interesēja jautājums, vai tiks piešķirta pilsonība pēc sekmīga obligātā dienesta izpildes. Jautājumu vajadzēja noskaidrot. Par šo problēmu informēju Aizsardzības spēku komandieri. Bez tam starp iesaucamajiem bija ne mazums zēnu ar kriminālu pagātni un ielas dzīves pieredzi. Vajadzēja pievērst viņiem īpašu uzmanību audzināšanas darbā, taču vispirms nācās izskaitļot, kuri tie ir. Ievērojot minētos faktorus, 9.decembrī uzsākām mobilajos strēlniekos iesaukto jaunkareivju paātrinātu sagatavošanu karavīra zvērestam.

Iekārtoja četras mācību auditorijas
Lai nodrošinātu mācību procesu, steidzami bija jāiekārto mācību klases. Piemērotu mēbeļu tobrīd mūsu noliktavās nebija. Izpalīdzēja Alsviķu rehabilitācijas centra vadītāja Edīte Lapiņa. Viņa tehniskās palīdzības kārtā nodeva bataljonam 100 skolas mēbeļu komplektu. Pateicoties Edītei Lapiņai, mēs operatīvi iekārtojām nepieciešamās četras mācību auditorijas. Ne visai strauji, bet pamazām papildinājās virsnieku un instruktoru sastāvs. Decembrī militārajā dienestā tika iesaukti un uz bataljonu dienēt ieradās: strēlnieku rotas komandiera amatā virsleitnants Aivars Vizulis, pārtikas dienesta priekšnieka amatā virsleitnants Jānis Priede, mantu dienesta priekšnieka amatā leitnants Aivars Ratmanis, štāba lietveža amatā instruktore Astrīda Ievedniece. Sākām attīstīt bataljona štābu.

Prata sirsnīgi uzklausīt
puišus
Sakarā ar būtisku karavīru skaita palielināšanos vajadzēja pastiprināt arī apgādes un transporta sektorus. Šajā jomā sāka darboties augsti kvalificētas pārtikas speciālistes - tehnoloģes Astra Lapseniete un Nadježda Kitāre. Karavīru ēdnīcu savā pārziņā pārņēma pieredzējis armijas pavārs Māris Ievednieks. Sakārtot noliktavu saimniecību uzņēmās zinoša speciāliste Ināra Cerbule. Autotehniskajā dienestā darbā pieņēmām profesionālu šoferi Aleksandru Pometunu. Kā instruktori viņi katrs deva savu ieguldījumu bataljona attīstībā. Bataljona instruktores un darbinieces vienlaikus ar profesionālismu savā jomā ienesa vienībā īpašu auru, mājīgumu, labestīguma atmosfēru, kas pozitīvi ietekmēja visu kolektīvu, sevišķi obligātajā dienestā esošos, sekmēja kareivju audzināšanas darbu. Viņas prata sirsnīgi uzklausīt puišus, iedziļināties viņu problēmās un kā vecākās māsas palīdzēja ar padomiem dzīves grūtībās nonākušajiem jauniešiem saskatīt problēmu pareizo risinājumu, tikt galā ar dienesta radīto stresu.

Nepilsoņus no dienesta nācās atvaļināt
Īsi pirms zvēresta pieņemšanas jaunkareivji - nepilsoņi atkārtoti vērsās pie manis ar jautājumu par pilsonības garantijām un teica: ja pilsonība garantēta netiek, viņi zvērestu nedos. Par šo jautājumu nosūtīju ziņojumu Aizsardzības spēku komandierim. Atbildi saņēmām no Aizsardzības ministrijas, ka jautājums tiks skatīts Saeimā. Decembrī tas risināts netika, un vairākums nepilsoņu zvēresta došanā nepiedalījās. Tikai 1993.gada martā Saeima pievērsās šai problēmai, izdarīja grozījumus likumā “Par obligāto valsts dienestu” un noteica, ka turpmāk obligātais dienests ir saistošs vienīgi pilsoņiem. Nepilsoņus 1993.gada pavasarī no dienesta nācās atvaļināt. Bataljonam tas bija samērā liels personāla zaudējums. Tajā bija daudz kārtīgu, jaunu cilvēku ar labu izglītību. Ievēroju, ka starp nepilsoņiem bija “ivanovi”, kuri pārvaldīja latviešu valodu un bija mūsu valsts patiesi patrioti, tolaik dienestu turpināt nācās pilsoņiem “bērziņiem”, kuri nerunāja latviski un bija, var teikt, pat nelojāli noskaņoti, dusmojās par piederību pie pilsoņiem uz saviem senčiem.

Visa rota nostājās izvērstā ierindā
Zvēresta svinīgais pasākums notika, kā bija ieplānots - 1992.gada 24.decembrī. Laiks todien bija apmācies un auksts. Visa jaunkareivju rota pilnā sastāvā nostājās izvērstā ierindā uz bataljona ierindas laukuma pa vadiem un nodaļām bez ieročiem, jo to mūsu bruņojumā vēl nebija. Zvēresta došana notika kārtībā, kādu 1991.gada 7.decembrī bija noteicis Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs. Karavīra zvēresta teksts toreiz bija šāds: “Es, Latvijas karavīrs, apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, apsolos un zvēru: būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai; netaupot spēkus, veselību un dzīvību sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību; pēc labākās sirdsapziņas veikt man uzticētos karavīra pienākumus; bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem.”

Sava valsts jāstiprina un jāsargā pašiem
Pirms zvēresta uzrunāju karavīrus un teicu: ”Godātie karavīri! Šī Ziemassvētku diena ir mums visiem īpaši nozīmīga un ieies bataljona vēsturē. Šodien jaundibinātās mobilo strēlnieku vienības pirmā iesaukuma jaunkareivji dos uzticības zvērestu savai valstij un tautai. Mums tagad ir pašiem sava valsts un armija. Mums pašiem sava valsts ir jāstiprina un jāsargā. Šim mērķim kalpos arī mūsu pirmais mobilo strēlnieku bataljons, kura veidošanu esam uzsākuši Alūksnē. Jebkuras vienības galvenā vērtība ir patriotisks, godīgs, atbildīgs, labi apbruņots, apmācīts un kaujasspējīgs, drošsirdīgs un pašaizliedzīgs karavīrs, kura misija ir – aizstāvēt Dzimteni. Morālo gatavību šai misijai karavīri apliecina ar zvērestu. Karavīra zvēresta došana nav priekšnieku izdomāts formāls rituāls. Karavīra zvērests ir svarīgs valstiskās apziņas veidošanas, kaujas profesionālās izaugsmes un militārās disciplīnas stiprināšanu veicinošs faktors. Pēc zvēresta dienests gūst jaunu jēgu, jo tikai zvērestu devušie karavīri ir tiesīgi saņemt ieročus un pildīt atbildīgus militārā dienesta pienākumus.”

Audzināt padotos būt
uzticīgiem zvērestam
Pēc bataljona komandiera uzrunas jaunkareivji pie valsts karoga sava vada ierindas priekšā katrs personīgi deva svinīgo solījumu Latvijas valstij un tautai, apstiprinot to ar parakstu. Nepilsoņi, kuri to vēlējās, zvēresta došanā piedalījās brīvprātīgi. Zvēresta došanas procedūra beidzās ar bataljona komandiera apsveikumu, valsts himnas dziedāšanu un svinīgo gājienu. Pēc zvēresta došanas Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Ilgonis Alpe novadīja karavīriem veltītu svētbrīdi. Ēdnīcā karavīriem bija uzklātas pusdienas pēc svētku dienas ēdienkartes. Karavīri zvērestu bija devuši tā, kā to nosaka likumi. Cik daudzi to darīja pēc pārliecības un cik formāli, nav zināms. Pēc zvēresta došanas sākās jauns cēliens karavīru audzināšanas darbā: vajadzēja panākt, lai karavīri drīz vien neaizmirstu savu svinīgo solījumu, nepārkāptu to un nenodotu zvērestu. Lai jauniesaukto apziņā zvērests iegūtu dziļu morāli ētiskas normas jēgu, atbilstošs audzināšanas darbs ar karavīriem ir jāturpina un jāveic visu viņu dienesta laiku. Uz to arī tika orientēti bataljona virsnieki un instruktori – audzināt savus padotos būt uzticīgiem zvērestam, bet arī pašiem komandieriem neaizmirsties un būt par piemēru zvēresta prasību ievērošanā.

Karavīrus apciemoja aktrise Elza Radziņa
Organizēti un bez starpgadījumiem bijām sasnieguši Ziemassvētkus. Tikpat organizēti vajadzēja tikt pāri garajai svētku nedēļai no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam. Diemžēl brīvdienās uz mājām atlaist jaunkareivjus mēs vēl nedrīkstējām. Svētku nedēļai izstrādājām īpašu kultūras pasākumu plānu. Ielūdzām ciemos aktrisi Elzu Radziņu, un viņa apciemoja mūsu karavīrus. Ar interesi karavīri apmeklēja un noskatījās Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra izrādi. Jauku Ziemassvētku programmu karavīriem veltīja muzikālā Briediņu ģimene. Vairākkārt ar lasījumiem par 7. Siguldas kājnieku pulka vēsturi un tradīcijām uzstājās Alūksnes pilsētas domes deputāts Uldis Veldre. Viskritiskākais laiks, kas radīja man īpašas raizes, bija 31.decembris. Virsniekiem un virsdienesta instruktoriem vajadzēja dot iespēju pabūt kopā ar ģimenēm. Ko darīt, lai jaunajiem karavīriem kazarmās nebūtu garlaicīga vecā gada nogale un skumja “ierullēšana” jaunajā gadā? Kā novērst “nesankcionētu” svinēšanu pa kaktiem, nedod Dievs, ar alkoholu? Televizorus mēs vēl iegādājušies nebijām, organizēti noskatīties Jaungada raidījumus nebija iespējams. Tāpēc pēc Ziemassvētkiem uzrunāju karavīrus un uzdevu: nedēļas laikā, līdz 31.decembra vakaram, katrā nodaļā (tādu apakšvienību mums bija 16) svētku pasākumam sagatavot vienu pašdarbības priekšnesumu.

Daudz radošu, talantīgu puišu
Biju pārliecināts, ka nodaļās ir pietiekami daudz radošu, talantīgu puišu un viņi ar uzdevumu tiks galā. Atbildību par pasākuma kopējo vadību uzticēju jaunkareivim Krišjānim Kļaviņam, kuram bija kultūras darbinieka izglītība. Uz vienu nedēļu kazarma pārvērtās par jauno talantu studiju. Rotu un vadu komandieru atbalstīti, karavīri aizrautīgi darbojās, bija radoši aizņemti un uzdevumu izpildīja godam, izveidoja interesantu Jaungada programmu, sagatavoja priekšnesumus un izgreznoja kazarmas. Viss izdevās un notika tā, kā bija iecerēts! Jauno 1993.gadu sagaidīju kopā ar karavīriem kazarmās pie melnās kafijas ar smalkmaizītēm, par kurām bija parūpējušās pārtikas dienesta instruktores Astra Lapseniete un Nadježda Kitāre. Skatījāmies un klausījāmies pašu karavīru sagatavotos atraktīvos un asprātīgos priekšnesumus, un nevienam nebija garlaicīgi. Es novēlēju karavīriem jaunajā 1993.gadā veiksmi un panākumus dienestā, būt uzticīgiem dotajam karavīra zvērestam un godīgi kalpot savai valstij. Jaunajā gadā mums visiem priekšā bija saspringtas dienesta gaitas un daudz neparastu armijas dzīves izaicinājumu. Kopā ar karavīriem Jaungada pasākumā bija arī komandiera kundze Vera Melne un bataljona operatīvais dežurants, strēlnieku rotas komandieris virsleitnants Aivars Vizulis. Tāds bija tas naivo cerību pilnais juceklīgo pārmaiņu laiks pirms 25 gadiem, un mēs - pirmie mobilie strēlnieki tajā.

— Ēriks Melnis, Mobilo strēlnieku bataljona komandieris (04.12.1992.-04.08.1994.), militāro zinātņu doktors, atvaļināts pulkvedis.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pirmie mobilie strēlnieki nāca uz Alūksni

Kategorijas