Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Ieva Pētersone

2017. gada 8. septembris 00:00

1

2.daļa

Sākums 18.augusta numurā.

No skolas piezvanīja skolotāja Aira un paziņoja, ka viņas ziedus izņemšot jaunā feldšere. Ilgvars kā parasti nekā neteica, tikai pieņēma zināšanai. Vērās durvis, un pa tām ienāca Gundega. Ilgvars apstājās kā zemē iemiets un nespēja paspert tālāk ne soli. Ja nu tā bija mīlestība, tad tā patiesi bija atnākusi - to Ilgvars saprata. Izpalīdzes sabikstījās. Viņas vēl nekad nebija redzējušas savu priekšnieku tik apmulsušu vai kādai uzsmaidījušu. Ļaudis melsa, ka jaunais dārznieks agrāk bijis nelaimīgi iemīlējies, ārstējies nervu klīnikā, tagad dārzniecībā atgūstot spēkus. Gundega manīja puiša apjukumu, bet nepievērsa tam uzmanību. Apsveicinājusies viņa uzslavēja skaistos gurķus, tomātus, apvaicājās par puķu dēstiem un pie viena atgādināja par Airas ziediem. Tas palīdzēja Ilgvaram atgūties. Drīz vien abi apstaigāja siltumnīcas, kaut ko sparīgi apsprieda, pa vidu bija dzirdami pat smiekli. “Redz, ko spēj mūsu feldšerīte! Citādi puisis staigāja, kā zārkā guldināms,” sprieda sievas, “varbūt apprecēsies.” Nebūtu jau brīnums, jo tik laimīgu Ilgvaru viņas nebija redzējušas.
Ilgvars staigāja kā sapnī. “Gundega, mīļā meitene!” šos vārdus viņš izrunāja klusām un nakts melnumā izkliedza. Daudz mazāk sirds ietrīsējās Gundegai. Tiesa, silts vilnis bija viņu apņēmis. Bet vai tā bija mīlestība? Gundega ieklausījās sevī un godīgi atzinās, ka tā nav mīlestība, drīzāk tā bija draudzība. Ilgvars bija draugs, brālis, ar viņu bija ļoti viegli sarunāties. Pati nemanīja, kā bija izstāstījusi par Sibīriju, par to, kā sapņo kļūt par ārsti. Ilgvars saprotoši klausījās un klusībā sajūsminājās par savu sapņu rozi. Būdams pēc dabas kautrīgs, Ilgvars ar savu mīlestību neuzbāzās Gundegai. Savas jūtas viņš prasmīgi slēpa. Tikai vienu reizi, kad smagi saslima, vairākas reizes miegā izrunāja Gundegas vārdu. Gundega to dzirdēja un saprata slimnieka jūtas. Veikusi nepieciešamās injekcijas un devusi lietišķus norādījumus Ilgvara aprūpētājai, kādai pārdesmit gadus vecākai par Ilgvaru kundzei, kura to gluži kā dēlu ņēma savā aizgādībā. Malda, tā sauca Ilgvara kopēju, paklausīgi izpildīja Gundegas norādes un dabūja puisi uz ceļa - iztika bez slimnīcas. Savukārt Gundega ik pārdienas sazinājās ar iecirkņa ārstu un ziņoja par slimnieka veselības stāvokli. Tajā pašā laikā viņai brieda nopietna vēlēšanās kļūt par terapeiti un pievērsties plaušu slimībām.
Kokos jau krāsojās pirmās lapas, kad Ilgvars beidzot pats varēja iziet ārā. Gundega jutās kā dabūjusi lielo “Oskaru”. Bieži viņš kopā ar Maldu aizgāja līdz dārzniecībai. Ilgvars kāri ieelpoja pazīstamās smaržas. Viņa galvā brieda plāns. To, ka Gundega nebūs Ilgvara sieva, viņš zināja, vairāk gan juta. Tāpēc mīļoto meiteni viņš izdomāja apjūsmot citādi. “Es izaudzēšu jaunu rožu šķirni, tā sauksies ‘Gundega’, roze līdzināsies uzlecošajai saulei, būs izturīga un liegi smaržos,” staigādams starp Alpu vijolīšu podiņiem, apņēmās Ilgvars. Ar Maldu bija norunāts, ka drīzumā abi sareģistrēsies. Viņai auga dēls no pirmās laulības, tā ka par pēcnācējiem domāt nevajadzēja. Ilgvars ar visu sirdi un dvēseli nodevās sapnim par rozi, kuru nosauks savas pirmās un vienīgās mīlestības vārdā - ‘Gundega’!
Satikusies ar Ilgvaru, Gundega par gaidāmajām kāzām ar Maldu nerunāja. Viņš bija mīļš kā brālis, bet nebija tas, ar kuru varētu roku rokā iet pa dzīvi. Gundegas jaunā sirds ilgojās paliekošu mīlestību. Tāda arī atnāca - Raita izskatā. Viņš bija draudzenes Ainas brālēns. Aina abus iepazīstināja Vecgada vakarā. Viņa uz Vecgada ballīti bija ieradusies ar savu draugu Aldi.  Kad Gundega darba dēļ ar divu stundu nokavēšanos ieradās restorānā, pie attālākā galdiņa jau sēdēja Aina un vēl divi puiši.
- Nu, kungi, mūsu vakara labākā daļa var sākties. Ieradusies mana sirdsdraudzene Gundega, - Aina ar plašu žestu stādīja priekšā nedaudz apjukušo Gundegu.
- Brālēn, ne tik kautrīgi, - Aina uzsauca pie loga sēdošajam puisim.
Uzrunātais piecēlās, klusu nosauca savu vārdu un cieši ielūkojās Gundegai acīs. Šo mirkli viņa paturēs prātā visu mūžu. Viņa stāvēja kā nolēmēta, un lielā mīlas mūzika viņu cēla uz augšu. No šīm pēkšņajām jūtām Gundegai gribējās raudāt, bēgt, kaut kur noslēpties. Raitis vēl aizvien skatījās acīs, tad, pieliecis tuvāk, čukstēja:
- Kad tu parādījies durvīs, es zināju, ka tā esi tu...
Gundega drebēja. Aina to iztulkoja citādi. Viņa sprieda, ka draudzene būs apaukstējusies, un aicināja iedzert. Gundega paklausīgi pacēla glāzi un kā drudzī pielika pie lūpām. Viņā nolūkojās zilganpelēku acu pāris. Nelielais malks ļāva atgūt līdzsvaru. Gundegai pat kļuva neērti par savu mirkļa vājuma brīdi. To otro sauca par Aldi, un tas bija redzams, ka viņš līdz ausīm bija ieķēries Ainā. Savas turpmākās attiecības abi pateica pēc dejas.
- Draugs, es pilnībā uzticu tev savu māsīcu, - savu piekrišanu deva Raitis un noskūpstīja Ainu. Gundegai šķita, ka skūpsta viņu.
Visapkārt skanēja laimes vēlējumi. No visa redzētā viņai reiba galva. Viesmīlis atnesa jaunas uzkodas, bet Gundega gandrīz tām nepieskārās. Viņai pietika no Raita dzīvīgā tuvuma. Kā puķe pēc lietus viņa sūca sevī mīlestības valgmi un atradās kaut kur starp debesīm un zemi. Muzikanti spēlēja uz nebēdu.
- Varbūt iesim arī mēs? - Gundega izmocīja.
- Žēl, bet esmu sastiepis kāju, - atrunājās Raitis.
- Ai! - sāpīgi ievaidējās Gundega. - Man prātā neienāca, ka jums, tev... - viņa stomījās, nezinādama, kā turpināt.
- Būs jau labi, skaties - uz tavu pusi nāk viens čoms.
Tiešām kāds gaišmatains puisis paklanījās Gundegai. Raitim gribējās iesist sev par to muļķīgo ideju ar kāju: viņš taču bija veselāks par veselu. Viņš gribēja jau celties un pateikt, ka pats dejos ar meiteni, tomēr pārdomāja. “Laikam patiesi esmu iemīlējies, ka nespēju vairs savas jūtas valdīt. Vai tikai tas kretīns nespiež Gundegu pārāk cieši pie sevis?” greizsirdības mākts, domāja Raitis un sevī nozvērējās, ka Gundega viņa sirdī paliek vienīgā. Sarmīte, Raita bijusī, tajā brīdī vairs pasaulē neeksistēja: pārāk padevīga bija. Raitim patika karstas un reizē atturīgas būtnes. Gundegā viņš to saskatīja uzreiz. Tādu nedrīkstēja pazaudēt. Mīļu prātu viņš tagad izvestu Gundegu pagalmā un skūpstītu. Bet viņš bija kā sasiets un nevarēja pat Gundegai pieskarties. Gundega bezkaislīgi ļāvās dejas ritmam. Puisim viņa patika, bet vēlāk viņš nožēloja, ka pasteidzās uzlūgt: pārāk vēsa un nedzīva šī acīm tīkamā meitene izrādījās. Beidzot deja bija galā, un, tikusi laimīgi savā vietā, Gundega pieliecās tuvāk Raitim un apjautājās par viņa kāju: kā tas gadījies un vai esot vērsies pie ārsta.
- Nu jau labāk, - viņš mēģināja sarunu virzīt tālāk un prātoja, ka noteikti uz nākamo deju uzlūgs Gundegu.
Pēc pārtraukuma sāka spēlēt valsi “Ķirši kad sārtojas”. Gundega baiļojās, ka viņu atkal uzlūgs kāds cits, bet Raitis piecēlās un palocījās Gundegai. Viņi iejuka citu dejotāju pulkā. Raitis Gundegas augumu turēja vāri kā rozes ziedu. Nekas Gundegu nespēja no šīs dejas izraut, ne pārtraukt. Tā bija satvērusi Gundegu un savažojusi ar Raita rokām. Otrā dienā Gundegai gribējās mīlēt visu pasauli, dziedāt katram, kuru satika ceļā.
- Vadzi, Ernest, mūsu Gundegai beidzot īstais radies, - Lilija uzrunāja vīru.
- Jums, sieviešiem, gan ir domāšana: kolīdz ar kādu ciešāk saskatās, tā nākamais vīrs, - Zariņš nebija tik optimistiski noskaņots.
- Bet mana sirds jūt, ka mēs vēl Gundegas kāzās dejosim, - nerimās Lilija.
- Lai nu, Lilij, tā būtu, - samierinoši noteica Ernests, un ar to saruna beidzās.
Gundegai bija vienalga, ko par viņu spriež audžumāte. Pat ciemos atbraukušajai māsai viņa noklusēja par savu pirmo lielo mīlestību. Varētu pastāstīt brālim, tomēr viņa šo nodomu apslāpēja, jo nosprieda, ka Oskaram tas varētu nepatikt. Lielais brālis bija un palika viņas elks.
Draudzene Aina gatavojās kāzām. Pēc tam vairs Māļu skolā nestrādās, arī te vairs nedzīvos. Tāpēc, kamēr Aina vēl nebija sievas kārtā, abas norunāja satikties un no sirds izrunāties. Raitis par sevi nebija nekādu ziņu devis, bet tas nemazināja Gundegas mīlestību: jau šovakar viņa kā lapa piekļautos viņa krūtīm. Taču tik klaju mīlestību Gundega neuzdrošinātos izrādīt, būtu vēsa un aizbildinātos ar darbu. Taču iznāca pavisam citādi. Ceļā pie Ainas viņa pustumsā ieraudzīja kādu stāvu, kurš šķita pazīstams. Pienākusi tuvāk, viņa palika stāvot: ja zibens tagad iespertu kokā, Gundega nebūtu tik pārsteigta, kā tagad.
- Raiti, - viņa iesaucās, - kā tu zināji, ka iešu pie Ainas?
- Tevis dēļ esmu gatavs uz visu! - kaismīgi ierunājās Raitis un, piekļāvis klāt Gundegu, izlika visu savu jaunības kvēli, mīlestību, kura ziemas vidū bija izplaukusi kā roze.
Bija auksta ziemas nakts, bet Gundegai sirdī pogoja lakstīgalas. Viņi staigāja pa sniegiem klātu lauku, un spožais mēness bija viņu vienīgais pavadonis. Gribējās staigāt un staigāt, tomēr visam pienāk gals - viņi piekusa.
- Ved mani savā burvju pilī iekšā un ļauj ceļiniekam atpūtināt kājas, - lūdzās Raitis.
Turpmāk – vēl!

Kategorijas