Tur aiz mākoņiem ir saule

2010. gada 10. janvāris 11:44

1374

Kad lidmašīna paceļas virs mākoņiem, redzam sauli. To parasti aizmirstam, kad esam atkal uz zemes, kur debesis ir pelēkas un nomāc ikdienas rūpes. Lai gan Norvēģijā ziemas diena satumst vēl agrāk nekā Latvijā, tomēr visu ciemošanās laiku šajā zemē saglabājās gaiša sajūta, atgādinot, ka saule dāvā savu siltumu arī tad, kad nav redzama.

Dzen saknes ziemeļzemes klintīs
Varbūt šo sajūtu var skaidrot ar Norvēģijā dzīvojošo latviešu atziņu: “Esam prom no Latvijas problēmām, bet Norvēģijas problēmas nezinām.” Varu tai piekrist, piebilstot, ka noteikti būtiska ir arī drošības sajūta. Norvēģijā to rada vietējo iedzīvotāju draudzība un labvēlība, mierīgā un sirsnīgā atmosfēra, kas ir gluži vai taustāma ir visur. Iespējams, to nejūt, tūrisma braucienā apceļojot slaveno fjordu un troļļu zemi, taču man bija iespēja to skatīt no ķēķa jeb sadzīves puses.
“Norvēģija” nozīmē “ceļš uz ziemeļiem”, tāpēc man tāpat kā daudziem likās, ka tur ir krietni aukstāks nekā Latvijā. Taču izrādījās, ka tā nebūt nav, jo valsts rietumu daļu būtiski ietekmē siltā Ziemeļatlantijas straume. Tā sasilda piekrasti, tāpēc ziemas ir siltākas nekā citviet tajos pašos platuma grādos. Turklāt man laimējās, jo biju trāpījusi starp lielāka aukstuma periodiem. Skandināvijas kalni stiepjas cauri valstij kā mugurkauls, tāpēc tie ir redzami visur, kur vien braucam. Braucot no Oslo lidostas, var redzēt, ka jaunas ātrgaitas šosejas tiek iegrauztas klintīs. Uz tām aug koki, kuri nesaprotamā kārtā atraduši iespēju iesakņoties. Vai šajā kalnu zemē saknes dzīs arī latvieši, kuri devušies prom darba un labāka dzīves meklējumos?

Peļņu izlieto cilvēku labklājībai
Tagad Norvēģija ir viena no bagātākajām pasaules valstīm. Tās iedzīvotājiem tā ir labklājības zeme. Tāda tā kļuva pēc 1970.gada, kad tika atklātas naftas ieguves vietas. Neviena cita nozare nespēj konkurēt ar naftas un gāzes sektoru, kas nodrošina 45 procentus budžeta ienākumu, 80 000 darbavietu, kā arī ievērojamu atbalstu valsts iedzīvotājiem. Turklāt ienākumi no šīm nozarēm tiek ieguldīti valdības pensiju fondā, kā arī ienākumi no naftas eksporta – valsts rezerves fondā. “Tas nozīmē, ka Norvēģijā naftas peļņu izlieto cilvēku labklājībai. Turpretim Latvijā no līdzīgiem ienākumiem labumu gūtu daži miljonāri,” salīdzina Norvēģijā dzīvojošais latvietis Edvīns. Grūti iebilst, jo mūsu valsts izsniegusi jau trešo licenci “Balin Energy”, kas Latvijas ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā pēta naftas ieguves iespējas. Ja nafta tiks iegūta, Latvijai piederēs vien 10 procenti no tās. Tas ir tikai viens piemērs, kas liecina par atšķirīgu attieksmi abās valstīs un ne tikai, jo Norvēģija starp daudzām valstīm izceļas ar tālredzīgu politiku.

Ievēro godprātības principu
Kā Norvēģijas pārvaldītāji izturas pret iedzīvotājiem, tāda ir to attieksme pret valsts pārvaldi, likumiem un noteikumiem. Latvietis Kaspars secina, ka tur ceļu policisti gandrīz nav vajadzīgi, jo katra paša godaprāts liedz braukt, ja izdzerta kaut viena glāzīte alkohola. Netiek pārsniegts atļautais braukšanas ātrums, kas ar atsevišķiem izņēmumiem ir 80 kilometri stundā. Norvēģi klusībā nosodot latvieti, kurš izmanto vieglo automašīnu, kurai nav tehniskās apskates. Protams, ar tādu var braukt līdz laikam. Ceļu uzturēšanai tiek slēgti līgumi ar privātajiem. Pārliecinājos, ka daudzviet ceļi, kas ved kalnup un lejup, ir apledojuši. Šo ceļu malās ir kastes, kurās ir kaisāmais materiāls. Tās nav smiltis, jo tādu, šķiet, Norvēģijā nav, bet sīki akmentiņi. Tos var kaisīt braucēji, ja vēlas. Vairums acīmredzot izvēlas ceļa apstākļiem atbilstošu braukšanas ātrumu, jo maz gadās redzēt, ka tie būtu kaisīti. Taču tā nevienam neliekas katastrofa. “Te nesteidzas un necenšas katrā ziņā kādu apdzīt. Reiz gadījās, ka darbabiedrs nevietā izskrēja uz ceļa mašīnas priekšā. Šoferis nelika pirkstu pie deniņiem un nelamājās, bet smaidot rādīja, lai iet droši pāri ceļam,” stāsta Kaspars. Īpašs stāsts ir par maksas ceļiem. Pie tiem neviens nestāv un neiekasē paredzēto maksu. Katrs braucējs pats ieliek naudu aploksnē, izraksta kvīti un ieliek mašīnas logā, kopiju atstājot. Tāpat latvieši brīnās, ka norvēģi tumsā neiet bez atstarotājiem. Izrādās, ka tos stiprina pat pie zirga kājām. “Reiz braucām mājās no darba un brīnijāmies, ka zemu pie ceļa redzamas četras gaismiņas un krietni augstāk vēl viena. Tikai braucot garām, sapratām, ka tas ir jātnieks zirgā,” atklāj Kaspars.

Norvēģijā jūtas kā dabas bērni
Rendalenas ielejā, kur ciemojos, ir lielākā komūna valstī, bet tajā ir mazākais iedzīvotāju skaits. Šo situāciju var salīdzināt ar Norvēģiju, kas ir piektā lielākā valsts, taču maz apdzīvota. Tumsā braucot uz to, visu ceļu varēja redzēt spīdam māju ugunis gan ceļa malās, gan augstāk kalnos. “Esmu izbraucis visu Norvēģiju no ziemeļiem līdz dienvidiem, un visā teritorijā tā ir apdzīvota. Taču atšķirībā no Zviedrijas, kur mājas ir koncentrētas vienkopus apdzīvotās vietās, te tās ir izklaidus,” salīdzina Edvīns. “Rendalen” nozīmē “ziemeļbriežu ieleja”. Tagad gan tie ir devušies prom no ielejas, toties līdz ar sniega padziļināšanos kalnos no tiem lejup nāk aļņi. Tie staigā pa māju pagalmiem un ielūkojas pat mazo veikaliņu logos. “Te jūtu dabas tuvumu. Varu vērot putnus, vāveres, jo tam ir laiks. Tās ir īpašas sajūtas, kuras nebija laika iepazīt Latvijā,” saka Jolanta. Jā, latvieši tikai sāk iepazīt skarbo, bet skaisto Norvēģijas dabu, taču vietējie ar to ir saauguši. Arī ielejā labsirdīgo kalnu milžu aizsegā var justies labi, tomēr brīvdienās norvēģi dodas kalnos. Tur ir “hutas”, ko varētu salīdzināt ar vasarnīcām. Ko viņi tur dara? Aktīvi vai pasīvi, kā katrs vēlas, bauda dabu.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tur aiz mākoņiem ir saule

Kategorijas