Rakstot ar liesmu, rada mākslas darbus baudai, acīm, sirdij un dvēselei

2017. gada 15. septembris 00:00

4895

Tie, kuri Janu Grebūni pazīst kopš bērnības, uzsver, ka viņa bijusi ļoti radošs cilvēks jau kopš mazotnes. Sirsnīga, vienmēr pozitīvi noskaņota, dzīvespriecīga un izpalīdzīga, arī ļoti mērķtiecīga un cilvēks, kurš prot radīt sev dzīvē pārsteigumus. Lai gan pirogrāfija (iededzināšana kokā) ir J.Grebūnes aizraušanās tikai kopš šā gada, īsā laikā tapuši jau daudzi skaisti darbi, kuros redzams – Janai nenoliedzami ir mākslinieces talants, ko vajag attīstīt. Mērķtiecīgi un pamazām Jana to arī dara – turpina mācīties un apgūt arvien jaunas tehnikas. Janas prasmes nav palikušas nepamanītas – no 11.septembra līdz 1.oktobrim Bejas novadpētniecības centrā skatāma J.Grebūnes darbu izstāde. To lūkot brauca arī “Alūksnes Ziņas”, lai sarunā ar jauno mākslinieci uzzinātu, kas ir pirogrāfija un kādēļ tā tik ļoti Janai patīk.
- Dzīve jūs ne vienmēr ir lutinājusi...
- Mana mamma nomira, kad man bija 10 gadi. Man vēl nebija palikuši 11 gadi, kad nomira arī tētis... Nokļuvu vecākā brāļa aizbildniecībā, kurš kopā ar sievu uzņēmās rūpes par mani. Viņiem esmu ļoti pateicīga par visu, ko man devuši, līdz šai baltai dienai! Man blakus bija īstie cilvēki. Parasti saka, ka mammas ir tās, kas grib bērnus pamācīt, ko darīt un kā dzīvot. Man pateica, ka tas, kā dzīvot savu dzīvi, jāizvēlas man pašai, un arī radušās problēmas jārisina pašai. Tā esmu audzināta. Kad man palika 18 gadu, kā bārenei pienācās pašvaldības sarūpēta dzīvojamā platība – tas arī bija mirklis, kad man bija jāuzsāk patstāvīga dzīve. Bet man bija apziņa, ka jāiet un jādara – man pašai! Jāstrādā, jāmaksā rēķini, jāgādā pārtika – man pašai jārūpējas par savu dzīvokli. Agrāk dzīvoju Sofikalna tautas nama ēkā – kādreiz tur bija dzīvokļi, tagad ēka ir katastrofālā stāvoklī, bet vienistabas dzīvoklīti man kā bārenei ierādīja Mālupē. Bija darbs – mājas, mājas – darbs. Pēc Balvu amatniecības vidusskolas absolvēšanas uzreiz sāku strādāt šūšanas uzņēmumā “Gaujienas industrija” Alūksnē, kur nostrādāju vairākus gadus. Jāatzīst, ka šuvējas darbs man tomēr nesniedz gandarījumu – darīju to, jo bija jāstrādā. Man vairāk patīk nevis modelēt, konstruēt un radīt kaut ko jaunu, bet pāršūt un pārveidot kaut ko jau uzšūtu, pārvēršot to tērpā ar odziņu.
- Šuvējas darbu beigās tomēr pametāt...
- Jā. Pēc tam strādāju pansionātā Alūksnē – nokļuvu bezdarbniekos un bija iespēja apmeklēt kursus un sākt strādāt pansionātā, kur atbrīvojās vieta. Man patika pansionātā strādāt un aprūpēt vecus cilvēkus – viņiem katram ir savs dzīves gājums un stāsts! Vienmēr atminēšos kādas sievietes stāstīto par viņas mūža lielāko grēku – kā kāzu naktī viņa aizbēgusi no jaunā vīra, trīs dienas nodzīvojusi pagrabā, ēdusi sālītus gurķus un vīru vairs nav redzējusi! Tas bija laikā, kad vecāki bērnus saprecināja, kā uzskatīja par izdevīgu.
Šobrīd jau vairākus gadus dzīvoju mājās ar jaunāko meitu. Bejeniete esmu piecus gadus – esmu šeit ieprecējusies. Pirms tam Beja man asociējās tikai ar brīvdabas estrādi “Dainas”, kur biju bijusi uz dažām zaļumballēm.
- Jums arī ir interesants stāsts, kā iepazināties ar savu vīru Ivaru.
- Tas ir kā kuriozs... Sofikalnā bija balle. Es dejoju ar tiem puišiem, kuri prata dejot, jo uz balli gāju dejot. Bija atbraukuši sveši puiši, starp viņiem bija arī Ivars. Nodejojām pusi balles, biju jau nogurusi, viņš pieteicās mājās pavadīt. Tikām līdz durvīm, šķīrāmies un viss. Pēc dažiem gadiem Ivars sadraudzējās ar manas māsas meitu, tomēr attiecības nevedās un izšķīrās. Tā kā bijām paziņas, Ivars pie manis veda šūt darba apģērbus kā klients, jo strādāju šūšanas uzņēmumā. Pamazām starp mums tomēr radās kas vairāk nekā tikai draudzība... Tiesa, man bija 13 gadu pieredze no iepriekšējām attiecībām, kas nebija īpaši pozitīva, tādēļ sākumā Ivarā saskatīju tikai draugu, tomēr liktenis bija lēmis citādāk. Mēs ar Ivaru apprecējāmies, un nu dzīvoju mājās, pieskatot jaunāko meitu.
- Tomēr jūs esat aktīvi iesaistījusies arī Bejas sabiedriskajā dzīvē. Arī ar Bejas novadpētniecības centru esat sadarbojusies jau iepriekš, vadot nodarbību “Interjera dekori”. Esat arī Bejas teātra pulciņa dalībniece.
- Teātris man ir tuvs, kopš pati mācījos Mālupes pamatskolā – atminos skolotājas Ritu Nīkrenci, Ievu Maltenieci. Vēlāk Balvu amatniecības vidusskolā teātra mākslu, runu, skatuves prasmes apguvu pie skolotājas Ivetas Supes. Tagad trešo gadu spēlēju Bejas teātra kolektīvā – pēdējā loma ir Annule “Trīnes grēkos”. Teātris – tā ir mana iespēja būt sabiedrībā. Tiesa, tagad, dzīvojot mājās, man beidzot ir laiks pašai sev – dzīvoju mierā un harmonijā ar sevi. Strādāju dārzā, saimniecībā, gatavoju ēst un varu pievērsties vaļaspriekam. Esmu reģistrējusies kā pašnodarbinātā persona. Vīrs man ir ļoti liels balsts – par to viņam esmu ļoti, ļoti pateicīga! Viņš spēj izturēt arī manu raksturu. Es daudz ko paturu sevī, bet, ja nāk ārā, tad nāk daudz un par visu uzreiz (smejas).
- Kā pirogrāfija nonāca jūsu dzīvē?
- Amatnieki prot ar savām rokām radīt dažādus darinājumus. Ir praktiski pielietojami priekšmeti, bet ir arī estētiski, kas domāti tikai baudai, acīm, sirdij un dvēselei. Pirogrāfija – tas nozīmē rakstīt ar liesmu. Visbiežāk to dara kokā, var arī ādā, korķī. Darbam izmantoju īpašu pirogrāfijas instrumentu, vajadzības gadījumā - arī finierzāģi, frēzi.
Patiesībā pirogrāfija mani saista jau ļoti sen. Kad biju piecgadīga meitene, kāds vīrietis, mans radinieks, veidoja gleznas, rožu ziedus – iededzināja kontūras kokā, bet ziedu izkrāsoja ar grafīta zīmuļiem. Pagāja laiks, es pārcēlos dzīvot citur, par pirogrāfiju aizmirsu, bet vienā jaukā dienā, “bradājot” pa internetu, lietuviešu mājaslapā pēkšņi ieraudzīju pirogrāfijas darbus. Tie man ļoti patika! Sāku meklēt informāciju par pirogrāfiju, tās vēsturi, tulkoju to latviešu valodā, jo latviski pieejams maz informācijas. Uzzināju, ka Austrālijā ir pat pirogrāfijas muzejs. Ar nosaukumu “pirogrāfija” šī nozare pasaulē parādījās 19.gadsimtā, karalienes Viktorijas laikā, kad to nodēvēja par rakstību ar liesmu, tomēr pirogrāfija cilvēcei bija pazīstama arī senāk. Agrāk lielākoties ar pirogrāfiju nodarbojās sievietes, izdaiļojot mājas. Patiesībā pirogrāfijas saknes meklējamas jau akmens laikmetā, kad ar oglēm zīmēja uz alu sienām. Dažādas ciltis ir izmantojušas tehniku, lai, beržot akmeni pret akmeni vai koku pret koku, iededzinātu simbolus un zīmes dažādos priekšmetos, pielūgsmes objektos. Afrikāņu ciltis apdedzināja kokus un ar mazu, uzasinātu koka irbulīti iegravēja zīmes tajos. Šodien pirogrāfijā izmanto elektriskos instrumentus un pat iekārtas, kur datorprogramma iededzina, ko vien sirds vēlas. Tiesa, gravējuma efektu var panākt tikai ar roku darbu. Var izmantot dažādu koksni – man patīk strādāt ar liepu, bērzu, jo, piemēram, ozols ir smagnējs, blīvs. Mani darbi ir roku darbs. Mācījusies šajā jomā nekur neesmu – viss apgūts pašmācībā. Paldies maniem pasniedzējiem Balvu amatniecības vidusskolā, kur guvu zināšanas par ēnošanu no zīmēšanas skolotāja, kā arī par daudzām citām prasmēm.
- Kas tik ļoti saista šajā nodarbē – “kur tas sāls”?
- Pats process nē, bet rezultāts gan. Un tas, ka kādam vajag un kādu interesē. Man gribas, lai ir skaisti, tādēļ esmu paškritiska un cenšos piestrādāt.
- Daudzi jūsu darbi ir ar dvēseli, jo tiem nereti pievienojat arī tekstu ar dziļu domu.
- Darbi top no dažām stundām līdz vairākām dienām. Daudzus zīmējumus noskatu internetā, bet redzēto izmainu, apviju savām idejām. Attēlu ar zvēriem man ir pasūtījis radīt kāds mednieks, ar putnu – muzikālam cilvēkam kā dāvana. Ir attēls ar smilšu pulksteni, kur attēlots laiks – tagadne un nākotne, dzīvība un nāve - griez to, kā gribi. Vienu brīdi man šis attēls bija pagriezts tā, ka smilšu pulkstenis atradās horizontāli, nevis vertikāli – tāpat kā es šobrīd, kad turos pie horizonta. Iedvesma rodas arī dažādās dzīves situācijās. Patiesībā katrs darbs ir tematisks – pielāgots cilvēkam, situācijai, kam tas paredzēts un ar kādu ideju klients pie manis vēršas.
Mani darbi ir aizceļojuši daudzviet Latvijā – uz Jelgavu, Mazsalacu, tepat Alūksnes novadā. Savus darbus man nepatīk cilvēkiem vienkārši pasniegt rokās – gribas pārsteiguma momentu, piemēram, atstājot vietā, kur cilvēks to nejauši atrod, vai liekot to atvērt kādā neparastā vietā.
- Jūsu dzīve nekad nav garlaicīga – protat radīt pārsteigumus!
- Nav gan! (Smejas) Cik gan ilgi tu vari nopietns būt? Pārsteiguma brīži ilgāk paliek atmiņā.
- Šodien roku darba prasmes kļūst arvien populārākas, bet vai cilvēki prot šo ieguldīto darbu novērtēt? Turklāt tik daudz ko pasaulei spēj saražot Ķīna...
- Tiesa, roku darbs vēl netiek novērtēts tā, kā būtu to pelnījis. Kamēr cilvēki paši to nav darījuši, tikmēr neprot novērtēt, jo šķiet - kas tad tur?! Intereses pēc internetā pētīju cenas un secināju, ka es iegūstu trešdaļu no tā, kādas ir cenas citiem, bet mūsu pirktspēja un ekonomiskā situācija ir tāda, kā ir. Tiesa, arī birokrātija Latvijā ir pārlieku liela – daudzās prasības, atskaites radošus cilvēkus apspiež, un beigās viņi izvēlas darīt ko citu.
- Kas ir tas, ko pirogrāfijā vēl gribat sasniegt?
- Gribu savas prasmes pilnveidot tiktāl, lai varu izveidot pirogrāfijas darbu trīs slāņos, kur ir viss kopā – iededzināšana kokā, slīpēšana, forma, kas kopā rada patiesu attēla īstuma efektu. Ir man arī sapnis par savu darbnīcu, kur varu netraucēti strādāt un viss ir pa rokai.

— Līga Vīksna

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Rakstot ar liesmu, rada mākslas darbus baudai, acīm, sirdij un dvēselei

Kategorijas