Mīlestība mūža garumā

2017. gada 15. septembris 00:00

501

2.daļa
Sākums 18.augusta numurā.

Gundega
Vai kāds var pateikt, kad neprātīgais mīlas putns sāk savu dziesmu? Tas savu vismaigāko melodiju palaida vaļā tajā brīdī, kad abi apsēdās pie galda. Abu acu skatieni sastapās un vairs negribēja atrauties. Atdzisa tēja, palika neskartas konfektes, vienaldzīgi stāvēja atkorķētā vīna pudele. Acis lūdzās, acis pavēlēja, acis mīlēja, raudāja, smējās. Viņu dvēseles runāja tikai ar acīm. Rīta gaismai austot, abi kļuva miegaini un atkrita pagulēt. Gundega - savā gultā, Raitis - zemē uz segas pie krāsns. Starp viņiem lidinājās mīlestības baltais eņģelis. Prāti atslābuši, acis skaidras - tādi viņi piecēlās un brīnījās, kālab uz galda viss stāv neaiztikts. Vai viņi to būtu uzlikuši vai kāds cits, to Gundega un Raitis necentās uzminēt. Paēduši abi jaunieši nolavījās pa kāpnēm un izgāja pagalmā. Nevienu nemanīja. Lilijas modrā acs viņus redzēja, taču ne ar pušplēstu vārdu par to neminēja pat savam vīram, kur nu vēl svešam. Sirsnīgi atsveicinājušies, abi šķīrās. Gundega pagaidīja, kamēr Raitis pazūd ceļa līkumā, un atgriezās mājās. Līdz darba sākumam vēl bija stunda laika, vēl varēja pasēdēt un pasapņot.
Kad viņa atkal nāca lejā pa kāpnēm, sastapās ar Liliju, kura neuzkrītoši nopētīja savu mīļo audžubērnu un nopriecājās, ka meitene godīgi nakti pavadījusi: tās pašas skaidrās acis, maigā sejiņa. “Kaut nu Gundegai paveiktos,” sprieda Lilija, taču skaļi nekā neteica. Visgudri klusēja, ļāva Gundegai pašai izlemt - stāstīt vai tomēr ne. Tobrīd tas nenotika, jo Gundega bija vēl pilna ar savām mīlestības jūtām, kuras piederēja tikai viņai vienai. Tāpēc, padevusi labrītu, viņa izgāja ārā.
Raitis soļoja viens pats. Parasti puisis paņēma sīvā pudeli un vienatnē arī izdzēra. Šoreiz Gundega bija ņēmusi virsroku. Aina saprata, kas brālēnam notiek, un priecājās, ka draudzene izrādījusies ciets rieksts. Aldis pasmīnēja:
- Neizdevās putniņu tik lēti pievilināt. Tā meitene nav vis tava Inese.
Raitis piesarka un šerpi atcirta:
- Nepiemini Inesi un neaptraipi ar viņas vārdu Gundegu!
- Puiši, beidziet strīdēties! Kamēr mednis vēl kokā, nosvinēsim kāzas mēs ar Aldi! - ieteicās Aina un jautri pagriezās pret savu nākamo vīru.
Gundega dzīvoja kā sapnī: viss šķita skaists! Pati saule brūnajās acīs dejoja mīlestības deju. Gundega neslēpa Ilgvaram savas jūtas pret Raiti. Abi bija kļuvuši draugi, un viņa tam bieži uzticēja savus noslēpumus, gandrīz vairāk nekā Ainai. Viņa varēja kļūdīties, bet Ilgvars bija teicams vērotājs un padomdevējs. Viņš saudzīgi brīdināja Gundegu, lai nepārvērtē Raiti, ka tik liela mīlestība var pastāvēt tikai pasakā. Tomēr ik reizi pēc šīm pamācībām viņš arī uzsvēra, lai neklausoties tādā valodā - pati taču saprotot, ka viņš nevarot spriest objektīvi, jo vēl pats nesen bijis iemīlējies savā rozē. Gundega iesmējās un vērīgi ielūkojās Ilgvara sejā.
- Tu dzīvosi manis izaudzētajā rozē un nekad neaizbēgsi. Es iešu prom no šejienes. Nopirkšu māju, strādāšu dārzniecībā. Biju aizbraucis jauno vietu apskatīties. Man tur patika. Kad izplauks roze, aicināšu ciemos, - laipni runāja Ilgvars, un viņa acīs mirdzēja maigums.
Gundegai gribējās pieiet un noskūpstīt viņu kā brāli: tik tuvs Ilgvars bija kļuvis pa šo laiku. Tomēr viņa sakautrējās un izlīdzējās tikai ar vieglu glāstu.
- Gundega, nāc pie manis par sievu! Dzīvosim abi kā brālis ar māsu. Es esmu kā koks bez saknēm. Nav jau Malda slikta, grēks žēloties, bet tu joprojām esi mana sapņu roze. Nāc pie manis, Gundega! - kaislīgi čukstēja Ilgvars, skūpstīdams viņai rokas.
- Tu jau esi man kā brālis un tāds arī paliksi, - silti uzsmaidīja Gundega, bet domās jau bija kopā ar savu Raiti.
Raitis sēdēja savā kopmītnes istabiņā un truli raudzījās sienā. No prāta neizgāja Gundega. Lekcijās viņš sēdēja kluss un vienatnē ilgi klīda pa ielām. Kļuva bāls no sejas. Inese ar skaudību un zināmām bažām vēroja puisi un saprata, ka tur ir iejaukta tikai un vienīgi sieviete. “Vajadzēs krietni papūlēties, lai Raiti atkal dabūtu par klātgulētāju, nebūs viegli,” viņa sevī sprieda un nolēma izmest viltīgu ēsmu. Nogaidījusi izdevīgu brīdi, Inese ieslīdēja pie Raita.
- Labvakar, sapņotāj, kur tad biji, ka tik ilgi labiem draugiem acīs nerādījies? - jautāja Inese un atkailinātiem pleciem tuvojās Raitim.
Aizgājusi viņam aiz muguras, cieši piekļāva sev klāt. Tad zibenīgi iemetās klēpī, pamazām abi iekarsa. Raitis nosvīda. Viņš nespēja turēties pretī kārdinošajam auglim. Pēc īsās baudas viņš aizmiga. Inese viegli izlocījās no segas apakšas un smīnēdama izlavījās ārā uz savu istabu. “Nu tu, putniņ, vairs neizspruksi,” viņa visgudri nočukstēja, jo bija pārliecināta par savu uzvaru. Vēlāk bija abi kādā dzimšanas dienā. Raitis tvīka pēc Gundegas un, iztēlodamies Inesi viņas vietā, apgājās gluži kā bezprāta. Inese to iztulkoja pa savam un staroja.
Ainas kāzās Raitis neieradās. Gundega sēdēja viena, un sirds viņai plīsa aiz skumjām. Raitis neparādījās arī nākamajās dienās.
- Raiti, - kādu vakaru viņu uzrunāja Inese. Piemiegusi acis, viņa turpināja: - Tu laikam būsi tēvs...
- Ko tu teici? - kā sitieni saņēmis, iekliedzās Raitis. - Tu par to esi pārliecināta? Es gribēju teikt - vai tu esi pārliecināta, ka tas ir mans bērns!?
- Pilnīgi! Tā ka, dārgais, apdomā labi un paziņo par kāzām, - Inese mierīgi atbildēja un izgāja no istabas.
“Jāprecas, jāprecas!” mehāniski atkārtoja Raitis. Tad iekaucās kā vilks: “Kas tagad notiks ar manu Gundegu, manu balto dūju?” Brīdi sakņupis, viņš sēdēja, ar rokām ieķēries matos, tad strauji pielēca kājās. Jau ejot ārā, paķēra no pakaramā ādas jaku un izskrēja pa durvīm.
- Raiti! - kāds kliedza, bet viņš to vairs nedzirdēja.
Īsi pirms pusnakts viņš pieturēja motociklu pie Lilijas mājas, kurā dzīvoja Gundega. Pavēris āra durvis, viņš pāris lēcienos bija augšā pa kāpnēm un drudžaini pieklauvēja. Gundega vēl negulēja. Viņa nojauta, kas aiz durvīm bija, un atvēra. Nobālējis gandrīz vai krišus iekrita Raitis un, satvēris Gundegu aiz rokas, sāka runāt:
- Mīļā, labā Gundega! Esmu pēdējais nelietis, kuram nevar piedot ne šajā saulē, ne viņā. Gundega, esmu saistīts ar citu sievieti. Viņai būs no manis bērns. Man viņa jāprec, saproti - jāprec, bet es negribu viņu! Zvēru, ka tikai tu esi mana pirmā un pēdējā mīlestība! Bet es iekritu. Es viņu neņemšu. Es viņu nemīlu, es mīlu tikai tevi! - bez mitas runāja Raitis, kurš jau bija noslīdējis uz ceļiem un elsoja.
- Raiti, piecelies, turies kā vīrs. Tev nav man jāatvainojas. Tā bija tava izvēle. Tu esi pieaudzis cilvēks un saproti, ka bērns bez tēva nedrīkst palikt. Tas nekas, ka es arī tevi mīlu, bet bērns pie tā nav vainīgs. Tāpēc es varu vēlēt tikai laimes. Paldies, ka tev pietika drosmes visu to man godīgi pasacīt, bet tagad ej. Nedari muļķības. Dibini ģimeni, audzini bērniņu un atceries, ka bērni nāk pasaulē, tikai mīlestības vadīti.
- Gundega, kāpēc tu tā runā? Tu taču zini, ka es tevi mīlu!
- Tagad mēs zinām viens par otra jūtām un mēģināsim dzīvot citādi. Esi laimīgs un vairāk nekļūdies!
- Vai nedosi atvadām skūpstu? - ubagoja Raitis.
- Nē! Tā būtu nodevība pret to cilvēciņu, kurš vēl tikai nāks šajā pasaulē.
- Kaut tu tā būtu, kura zem sirds nēsātu manu bērnu! - sāpīgi iesaucās Raitis un, vēlreiz pagriezies pret Gundegu, izgāja.
Noklaudzēja ārdurvis. Gundega sakņupa uz gultas. Visu nakti viņā trakoja ugunsgrēks. Viņa juta, ka tas pilnībā nekad neapdzisīs. Ārēji nekas nemainījās. Vienīgi sejas panti kļuva cietāki. Taču citādi tā bija tā pati Gundega, kuru daudzi mīlēja piemīlīgā smaida dēļ. To, kas notika meitenes sirdī, nojauta tikai Aina. Raiti viņas vairs nepieminēja. Arī Ilgvars jau bija pārcēlies uz jauno dzīvesvietu. Gundegai kļuva skumīgi. Gribējās mieru un savu ģimeni. Pēc mēneša viņa darbā iesniedza atlūgumu un aizbrauca pie mātes, lai sakārtotu savu dzīvi.
Oskars jau bija apprecējies. Nu vairs ar mīļo brāli tā nevarēja aprunāties. Lieli viņi bija izauguši. Mājās Gundega vairāk sēdēja istabā, negribējās iet sabiedrībā. Taču mamma tomēr pierunāja aiziet uz vietējo klubu, citādi visi domāšot, ka Ozoliņiem lepna meita. Gundega paklausīja. Aizgāja vairāk vientulības mākta. Balles vidū viņu uzlūdza gaišmatains puisis. Vārds pa vārdam un viņi iepazinās. Par Ansi saucot. Nesen atgriezies no dienesta padomju armijā. Sācis mācīties, gribot strādāt meliorācijā.
- Tu tāda jauka, vai tikai neesi Ozoliņu jaunākā? - tincināja puisis.
- Tā pati jau būšu, - viņa piekrītoši pamāja.
Viņai Ansis šķita mazliet robusts, bet patika. Sirdī iestājās miers. Beidzot viņa varēja domāt par kaut ko reālu. Prieku laiks bija beidzies. Ansis izrādījās samērā apsviedīgs. Neticami ugunīgs. Kad viņa pēc ilgām pārdomām atkal atgriezās Māļos, viņš jau nākamajā sestdienā bija klāt. Kā pats apgalvoja, ka smukas meitas uz ceļa nemētājoties. Pēc pusgada cerēšanās viņš Gundegu bildināja. Protams, ka vedējos Gundega aicināja savu brāli Oskaru ar sievu Intu. Ansim gan tas īpaši nepatika, sevišķi jau radiem, bet šoreiz viņa nepiekāpās. Tā, pašai nezinot, sagādāja sev nelabvēļus. Pēc kāzām Gundega atgriezās savā pusē. Piedzima dēliņš. Par Gati nosauca. Tomēr Gundega aizvien vairāk pieķēra sevi, ka vēlas piepildīt savu sapni - kļūt par ārsti! Pārnākusi mājās no darba, Gundega uzticēja savu nodomu vīram.
- Mīļo, Ansi, tu man esi vistuvākais cilvēks, mana bērna tēvs, mans vīrs. Gribu tev uzticēt savu mūža sapni, savu mūža mīlestību uz ārsta darbu, lūdzu, palīdzi man to piepildīt. Es būšu tev uzticīga, tā nav tukša iedoma, tā ir mīlestība kopš bērnības, - pieglaudusies vīra krūtīm, stāstīja Gundega.
- Sieviņ, es tevi atbalstīšu. Gatis nav vairs pupa bērns, pie gadījuma kaimiņiene pieskatīs, - skūpstīdams sievas valgās lūpas, apsolījās Ansis.
Gundega aiz laimes apraudājās. Beidzot viņas dzīvē noticis pagrieziens! Viņa centīsies un būs laba ārste!
Turpmāk – vēl!
Ieva Pētersone

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas