Ar mūziku un teātri caurvīta dzīve

2017. gada 22. septembris 00:00

2235

Alūksniete Vera Sedleniece savu dzīvi saistījusi ar mūziku un teātri. Viņas dzīvi caurvij teātris, un vīra Ulda Sedlenieka darbs ir kā neizsmeļams avots, no kura pasmelties gan skaistas atmiņas pašai, gan arī Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” aktieriem. Aktiera mūžs vienmēr ir raibs kā dzeņa vēders, un Vera Sedleniece savās lomās ir izspēlējusi dažādu cilvēku likteņu pavērsienus, tādējādi paspilgtinot savas dzīves ritējumu. Septembrī V.Sedleniece svinēja dzīvi skaistā un nozīmīgā jubilejā.
- Jūs uz Alūksni atveda mīlestība...
- Jā, mana jaunība ir pagājusi Madonā. Tur pabeidzu skolu, kā arī spēlēju vietējā teātrī, kur arī iepazinos ar manu topošo vīru Uldi Sedlenieku. Viņš bija Rīgas puika, kurš strādāja Madonā. Alūksnē esmu tikai kopš 1960.gada. Jau Valmierā U.Sedleniekam izdevās iegūt vienu no pirmajiem tautas teātra tituliem. Dažādu apstākļu un iespēju dēļ 1959.gadā viņš pārnāca strādāt uz Alūksni. Tajā laikā Alūksnē bija pat divi teātra kolektīvi – tautas nama teātris un skolotāju nama drāmas kolektīvs. Ar Ulda atnākšanu šie kolektīvi, varētu teikt, apvienojās. Pēc gada te atbraucu arī es, un tā nu mēs šeit iesakņojāmies.
- Vai jums, madonietei esot, bija grūti iedzīvoties Alūksnē?
- Diezgan grūti. Viena lieta, pie kuras bija grūti pierast, bija valoda. Arī Madonas pusē nav pareiza izloksne, taču Alūksnes puses izloksne man šķita pavisam dīvaina. Man pat bira asaras, jo šķita - kur es esmu atbraukusi! Bet pie visa var pierast, un jaunībā tur, kur ir mīlestība, traucējošo tā nebūt nejūt un ir vieglāk vēlāk pierast. Ir vienkārši labi tur, kur tu esi. Pēc tam, kad iekļāvos arī Alūksnes Tautas teātrī, tad jau bija pavisam viegli. Braukājām uz ļoti daudzām viesizrādēm, un vasara pagāja vienās izrādēs. Aktieri ņēma līdzi pat bērnus un saskaņoja atvaļinājumus. Arī mani bērni ir gluži vai izauguši uz skatuves.
- Jūsu dzīve ir saistīta ne tikai ar teātri, bet arī ar mūziku.
- Daudzus gadus nostrādāju Alūksnes mūzikas skolā. 15 gadus esmu bijusi arī kordiriģente korim Apē. Esmu strādājusi arī par dziedāšanas skolotāju un visu mūžu esmu mācījusi klavierspēli. Daru to arī tagad un pasniedzu klavierspēli Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskolā. Man ļoti patīk to darīt! Ir klavierskolotāji, kuri jau aizgājuši pensijā un teic, ka nevar vairs iedomāties mācīt bērniem klavieres un klausīties “plinkšķināšanu” pie auss. No malas skatoties, tas tiešām varētu arī izskatīties grūti, taču varu likt roku uz sirds un teikt, ka man joprojām patīk mācīt klavierspēli un man patīk arī strādāt ar bērniem. Es to daru nepiespiesti, un man nav tas apnicis.
- Runājot par teātri, kā tas ienāca jūsu dzīvē?
- Mani teātris saistīja jau kopš bērnības, bet jaunībā aizrāvos ar dejām un dejoju dažādos kolektīvos. Madonā iesaistījos arī teātrī, un tas man tik tiešām patika! Tiesa gan, visticamāk, bija pārāk maz gribasspēka, lai nopietnāk pieķertos tieši teātra virzienam. Tā, piemēram, Madonā man paralēlklasē mācījās Olga Dreģe, kura teātrim pievērsās ļoti nopietni. Bieži vien skolā saskrējāmies. Man laikam pietrūka tās apziņas, ka vajadzētu pievērsties šim virzienam nopietni un doties mācīties. Tā nu tas arī palika. Taču, lai arī ar teātri nesaistīju savu profesiju, tas vienmēr ir bijis klātesošs manā dzīvē un neiztrūkstoša dzīves sastāvdaļa.
- Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātrim “Slieksnis” tapusi izrāde pēc Džona Patrika lugas motīviem “Augstākais bauslis”, kurā jūs spēlējat galveno lomu.
- Man sen nav bijusi tik spēcīga loma! Tā ir izrāde par Pamelu Kronkiju, kura nākusi no bagātas dzimtas, taču nokļuvusi tādā līmenī, ka nu jāstaigā iztikas meklējumos pa miskastēm. Viņa ir palikusi viena ar savu kaķi, bet vēlāk viņa atrod sev arī draugus. Pamela ir tāds cilvēks, kurš grib rūpēties par visiem, lai viņiem viss būtu labi. Man ir prieks, ka šajā izrādē man pievienosies arī jaunie teātra kolēģi - alūksnieši Druvis Mucenieks un Jūlija Krūzīte. Ir prieks par šiem jauniešiem! Lugas autors ir Džons Patriks, un šī ir otrā viņa luga, kurā piedalos. Pirmā luga bija “Dīvainā misis Sevidža”.
- Vai šo gadu laikā ir bijis daudz kuriozu uz skatuves?
- Protams! Reiz spriedām par to, ka par šiem kurioziem varētu pat sarakstīt grāmatu. Bieži vien var aizmirsties teksti, bet es uzskatu, ka tas ir tikai treniņa jautājums un nevajadzētu tekstu tikai akli mācīties, bet arī loģiski izprast. Ja kolektīvs ir sastrādājies, tad jau no tādām situācijām var viegli iziet. Parasti citi aktieri zina arī kolēģu sakāmo un var ar lūpu kaktiņu pateikt priekšā tekstu. Es tekstus atceros viegli, un man reiz pat vedekla teica, ja viņai būtu jāiemācās šādi teksti, viņa nemūžam to nevarētu izdarīt. Uldis Sedlenieks savās izrādēs nepieļāva suflierus, tāpēc teksti bija jāiemācās. Nereti aktieri teic, ka viņiem pat tad, ja nevajadzēs suflieri, ir drošāka sajūta, ka viņš tur ir. Tagad gan mūsu teātrī ir arī suflieri. Protams, uztraukumā var gadīties arī nedzirdēt pat to, ko kāds saka priekšā.
- Ko jūs domājat par mūsdienu teātri?
- Ir jauni laiki, jauna domāšana un jauni cilvēki. Ir arī daudz jaunu un ļoti talantīgu režisoru, kuri meklē jaunas pieejas. Tiesa, tas, ko es īsti nevaru pieņemt, ir klasikas darbu pārvēršana mūsdienīgās izrādēs. Ir taču tik daudz autoru, kuri raksta mūsdienu laikam, kādēļ gan ir jāņem klasika un jāpārveido tā nez kā mūsdienīgi? Tas man ne visai patīk, bet, protams, ir visādas gaumes. Nevaru arī pieņemt dažbrīd teātrī valdošo visatļautību. Kāpēc tā ir tik klaji jāizrāda uz skatuves? Pārmērīgi lielā atkailināšanās uz skatuves un nepiedienīgās izdarības – to es nevaru pieņemt. Vai tiešām tikai tā var piesaistīt cilvēkus? Bet ir, protams, arī ļoti daudz labu izrāžu, uz kurām noteikti ir vērts arī aiziet.
- Kā jūs mudinātu uz teātri nākt tos ļaudis, kuriem teātris ir svešs?
- Pēdējā laikā cilvēki uz teātri nāk tik tiešām daudz. Bija laiks, kad bija gluži kā tāds krīzes posms - cilvēkus vairāk interesēja televīzija un dators: kāpēc gan cilvēkam nu būtu jāiet ārā no mājas, ja var atvērt “kastīti” un tur redzēt visu, kas viņu interesē! Taču pamanu, ka pēdējā laikā cilvēkus atkal interesē teātris, un to var redzēt arī “Sliekšņa”izrādēs, kad zāle ir pilna un biļetes ir izpirktas jau iepriekš. Liela nozīme ir arī videi, jo tagad mums ir Alūksnes Kultūras centrs, kas ir sakopts un atjaunots. Cilvēkiem gribas uz to nākt un tur uzturēties. Mūsu kultūras nams, ja godīgi, bija briesmīgs, un neviens pat negribēja tur uzstāties, bet nu daudzi cilvēki brauc pie mums. Un tie nav tikai vietējie cilvēki, bet arī cilvēki no tuvākajiem novadiem, kas tiešām priecē! Cilvēki sāk aizvien vairāk iet ārā no mājām, jo cik tad ilgi var sēdēt pie datora! Cilvēkiem vajag šo dzīvo saikni ar citiem cilvēkiem!

Teātrim ir gara un bagāta vēsture, tā pirmsākumi meklējami jau 20.gadsimta sākumā. Pirmsākumos to vadīja Emma Čēma, kuras vadībā 1945.gadā teātris ieguva labus panākumus skatēs. No 1959. līdz 2003.gadam teātra režisors bija Uldis Sedlenieks. Viņa laikā teātris ieguva goda nosaukumu “Tautas teātris”, tika izbūvēta kamerzāle, aizsākta tradīcija organizēt amatierteātru festivālus, iestudētas daudzas lugas un literārie uzvedumi. U.Sedlenieka laikā teātris tika ierindots 12 labāko Latvijas amatierteātru sarakstā. Kopš 2003.gada teātra režisore ir Daiga Bētere.
Avots: Alūksnes Kultūras centra dati par Alūksnes Kultūras centra Tautas kolektīviem

Dzimšanas gads un vieta: 1937.gada 5.septembris, Cesvaine.
Izglītība: iegūta kordiriģentes izglītība Jelgavas mūzikas vidusskolā.
Ģimene: vīrs Uldis Sedlenieks (mūžībā aizgājis 2003.gadā), dēls Ints (Memoriālo muzeju apvienības mākslinieks, scenogrāfs) un meita Una (direktora vietniece administratīvajā darbā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā).
Hobiji: lasīšana un dārza darbi.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar mūziku un teātri caurvīta dzīve

Kategorijas