Mācās jauno piensaimnieku skolā

2017. gada 22. septembris 00:00

1453

Apenietis Augusts Bremze, kurš strādā tēva Aigara Bremzes zemnieku saimniecībā “Zīļi”, piedalījās Eiropas jauno piensaimnieku mācībās un sacensībās Beļģijā. To mērķis ir iemācīt jaunajiem piensaimniekiem labāk iepazīt dzīvniekus, sagatavot tos izstādēm un izvest izstādes ringā.

Sagatavo telītes šovam
Lai arī Eiropā jauno piensaimnieku skolas pasākumi notiek 18 gadus, Latvijas komanda tajos piedalījās tikai otro gadu. Pasākuma pirmajos gados bija pārstāvētas tādas valstis kā Beļģija, Francija, Nīderlande un Vācija, taču šobrīd dalībnieki ierodas no dažādām vietām pasaulē. Latvijas komandas braucienu uz Beļģiju organizēja biedrība “Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija”. No Latvijas uz Beļģiju devās septiņu cilvēku komanda.
Stāstot par piedzīvoto Beļģijā, A.Bremze atzīst – mērķis nebija sacensības, bet gan iespēja redzēt pasauli un to, kā strādā citās saimniecībās. “Katram dalībniekam piešķir vienu telīti, kura jāsakopj – jāmazgā, jāfrizē un jāsagatavo šovam jeb konkursa uznācienam. Izvedot telītes arēnā, tās vērtē tiesnesis, kurš skatās uzbūvi, kāju novietojumu, ribu platumu, ribu pieslēgumu muguras daļai. Lai telīte izskatītos labāk, to nofrizē, asti sakuplina, pavēderē atstāj vairāk spalvu, lai izskatītos lielāka. To visu vērtēja, jo mūsdienās ir tendence izlasīt ganāmpulkā augstražīgākas govis, kas dod pēc iespējas vairāk piena. No augstražīgākām govīm saimniecībai ir lielāki ieņēmumi. Savā ziņā tā ir kā izsole, jo labas telītes pārdod par milzīgām naudām,” stāsta A.Bremze.
Latvijā šādas sacensības nenotiek, tādēļ arī nebija iespēju īpaši tām gatavoties. Vienīgi, lai saprastu, kā viss notiek, dalībnieki pirms došanās tālajā ceļā viesojušies saimniecībā, kur guva konkursam noderīgas zināšanas. Lai arī latvieši pasākumā piedalījās otro reizi, diemžēl A.Bremze pamanījis dažādas organizatoriskas nepilnības no Latvijas puses, kas arī liedzis cīnīties par labākiem rezultātiem.

Teorijā – labākais rezultāts
“Latvijas komanda palika vienā no pēdējām vietām. Ja skatās individuālo vērtējumu, tad vienu telīti godalgoja. Cik tur dalībnieka nopelns un cik veiksmīgi iedalīta telīte, ir cits jautājums. Izvēlēties nevarēja – kādu iedeva, iedeva,” stāsta jaunietis. A.Bremze lepojas, ka teorētiskajos uzdevumos, kurus katrs pildīja individuāli, tieši viņam Latvijas komandā bijis labākais rezultāts. Daudz ko viņš zinājis no gūtās pieredzes, strādājot savā saimniecībā. “Ikdienā telītes nemazgāju un nekopju, to visu darīju šovam. Jā, tas ir šovs, bet tanī pat laikā mērķis ir pārdot. Ja telīte tiešām ir izcila un krietni pārāka par citām, vienu telīti var pārdot pat par 5000 eiro. Latvijā tādi šovi nenotiek. Vai vajadzētu? Grūti spriest. Zinu, ka lielās saimniecības daudz domā par govju ģenētiku un lielāku ražīgumu. Ja no tādām saimniecībām izstādītu telītes, interese braukt uz Latviju un iegādāties telītes būtu no visas pasaules. Piemēram, tādu pasākumu varētu noorganizēt Rāmavā. Esmu dzīvnieku mīļotājs, tāpēc man nepatīk, ka dzīvnieki tiek pakļauti nevajadzīgam stresam, tādēļ tādus šovus neatbalstu,” norāda A.Bremze.

Arī tur strādā smagi
Taču to visu atsver redzētais Beļģijas saimniecībās. “Dzīvojām viesģimenēs, kurās arī nodarbojas ar lopkopību. Varēju apskatīt saimniecību, salīdzināt, kas ir labāk un ko pārņemt savā saimniecībā. Viennozīmīgi tur saimniekot ir vieglāk, jo valsts atbalsts ir lielāks. Ja Latvijā par platībām maksā 150 eiro par hektāru, tad tur ir 800 eiro par hektāru. Tas ir nesalīdzināmi! Cilvēkiem tur ir pilnīgi cits dzīves līmenis. Protams, strādā tikpat daudz. Ja mūsu saimniecībā nav neviena algota darbinieka, strādājam paši – mamma, tētis, es un brālis, tad tur kopā ar pašiem, vecākiem un dēlu strādā kāds strādnieks. Bet varēja redzēt, ka cilvēki vakarā ir ļoti noguruši, jo smagi strādājuši. Strādā daudz, bet arī daudz vairāk saņem. Tehnika ir modernāka, jaunāka. Līdz ar lielajiem platību maksājumiem viņi var tādu atļauties, kādu mēs nevaram. Mēs Latvijā strādājam ar to, ko varam atļauties,” redzētajā dalās jaunietis.

Latvijas patriots
Lai arī jaunietis redzējis un dzirdējis, kā saimnieko citur pasaulē, viņš ir savas vietas patriots un nedomā doties laimi meklēt citur. “Ja arī es aizbraukšu strādāt citur, es tur būšu tikai strādnieks. Šeit, ja strādāšu un maksimāli izglītošos, ir iespējas būt saimniekam. Jā, citās pasaules valstīs lauksaimniecība ir daudz attīstītāka un valstī saprot, ka tas ir būtisks pienesums. Diemžēl Latvijā lauksaimnieki cīnās par izdzīvošanu. Sludinājumu portālos esmu daudz redzējis sludinājumu, ka saimniecību likvidē un izpārdod tehniku. Padodas, jo situācija ir traka,” saka viņš. Viņš ir absolvējis Priekuļu tehnikumu kā automehāniķis un ieguvis arī diplomu lauku īpašumu apsaimniekošanā.
Uz jautājumu, kā darbi sokas viņa ģimenes saimniecībā, A.Bremze atbild, ka ir grūti, bet jācīnās. “Nav domas padoties. Mēs saimniekojam saimniecībā, kurā mana tēva vectēvam pirmskara laikā bija liela saimniecība. Diemžēl viņu izsūtīja uz Sibīriju. 1991.gadā mans vectēvs atguva šo īpašumu un ļāva tajā saimniekot manam tēvam. Saimniecība jānotur! Jācer uz lielāku valsts atbalstu. Manuprāt, vajadzētu krietni vairāk atbalstīt vidējās saimniecības. Lielajās saimniecības daudz darbaspēka nav nepieciešams, jo tās ir maksimāli modernizētas un kopā ar pāris darbiniekiem strādā roboti. Šinī gadījumā lielais kļūst lielāks un mazie grimst. Vairāk jāatbalsta ģimenes saimniecības - Latvijas patrioti ir ne jau tie, kurus interesē tikai lielāka peļņa,” viņš prāto.

Rod idejas, kā strādāt
Ja būs iespēja, A.Bremze gribētu uz šādu pasākumu doties vēlreiz. Galvenokārt tāpēc, lai redzētu, kā saimnieko citās saimniecībās. “Šoreiz dzīvoju vienā saimniecībā, nākamreiz dzīvotu citā. Katrā saimniecībā ir kas citādāks, un noderīgi ir redzēt, kā notiek citur. Tiesa, pēc redzētā vienā saimniecībā nevar spriest par visā valstī notiekošo. Interesanti, ka, semināru vai kādu apmācību laikā dodoties apskatīt kādas saimniecības tepat Latvijā, gandrīz vienmēr jāmaksā dalības maksa. Protams, jebkura pieredze ir laba, arī tā, ko redzam tepat Latvijā - rodas jaunas idejas, kā strādāt, ko mainīt savā darbā. Vienīgi latvieši nelabprāt dalās pieredzē un dod padomus. Ja kāds kaut ko atklājis, patur pie sevis, nevis dalās, lai visi zinātu un saimniekotu vieglāk,” stāsta A.Bremze. Viņš stāsta, ka arī tur saimniekojot taupīgi un atrodot otrreizēju pielietojumu dažādām mantām. Piemēram, viņš redzējis, kā mazgāšanas līdzekļu vecās kannas, nogriežot augšu, pārtaisītas par spaiņiem teliņiem.

Kāpēc sviestam liela cena?
A.Bremze uzskata, ka bija svarīgi arī tikties ar sava vecuma lauksaimniekiem, lai dalītos pieredzē un domās. “Savā starpā runājām arī par politiku. No kanādiešiem uzzināju versiju, kādēļ šobrīd ir tik augsta sviesta cena. Latvijā runā tikai par pieprasījuma kāpumu, bet kanādieši stāstīja, ka “McDonald’s” ķēde turpmāk frī kartupeļus neceps eļļā, bet kausētā sviestā. Uzņēmums ir liels, sviestu pērk lielos daudzumos, tādēļ sviesta sāk trūkt un kāpj cena. Protams, nevaru apgalvot, ka tā ir taisnība, bet tādu variantu izteica,” viņš stāsta.
Lai labāk iepazītu valstis, katrai komandai bija jāsagatavo galdiņš ar nacionālajiem gardumiem. “Mums bija viens no trūcīgākajiem galdiņiem – divas mazas balzama pudelītes, žāvēti augļi un konfektes “Gotiņa”. Taču citas komandas deva degustēt kārtīgi pagatavotu ēdienu, piemēram, vienai no Beļģijas komandām pat bija pagatavota zupa, ko tradicionāli pasniedz kāzās. Komanda no Dānijas cienāja ar cīsiņu mīklā un gardu augļu desertu. Daudzām komandām bija dažādi sieri, ko degustēt, vietējās komandas cienāja ar vietējo vīnu un alu. Kanādiešiem, protams, bija viņu slavenais viskijs “Jack Daniel’s”. Varējām mazliet ‘’pagaršot’’ no katras valsts,” stāsta jaunietis.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mācās jauno piensaimnieku skolā

Kategorijas