Mīlestība mūža garumā

2017. gada 22. septembris 00:00

147

Sākums 18.augusta numurā.
2.daļa
Gundega
Uzzinājusi par iestājeksāmeniem, Gundega sāka cītīgi gatavoties. Nebija viegli iet cauri visam vidusskolas kursam. Pat uz 11.klases matemātikas stundām aizgāja. Cerētais pārspēja visu. Gundega iekļuva labāko skaitā, bez pūlēm izturēja prāvo konkursu. Sākās garš, pacietības pilns studiju laiks. Sākumā viņa dzīvoja pie brāļa ģimenes, taču pēc pirmās nedēļas Oskars lika saprast, ka sieviņai nepatīkot, ja svešs cilvēks ienāk mājās. Tas iedūra kā ar īlenu sirdī. Vēlāk gan brālis atvainojās, mēģināja sacīto mīkstināt, skaidroja, ka Inesei bailes, ka nenāk pratinātāji - viņi taču esot izsūtītie. Ja tas nākšot gaismā, tad varot iznākt slikti.
- Bet kā tad tu? - Gundega aprāvās pusteikumā.
- Saprotu, māšel, tu gribēji jautāt, kā es vispār apprecējos. Pārgājām abi pavisam citā uzvārdā. Sievas brālis to nokārtoja. Tagad mums papīri tīri un bērniem nākotne nodrošināta. Mums jādomā par dzīvi. Tāpēc meklē vietu kopmītnē. Ar naudiņu palīdzēšu, bet citādi... - viņš noplātīja rokas.
Kopmītnēs vieta atradās. Ar brāli viņa satikās kafejnīcā.
- Kāpēc tu nenāc ciemos? - viņš parasti pārmeta.
Sirdī Gundega saprata, ka patiesībā viņa ģimene to nemaz negrib. Darbu Gundegai palaimējās atrast zobārstniecības kabinetā. Brālis jau deva naudu, bet gribējās būt patstāvīgai. Reiz viņa negaidīti satika māsas skolas bijušo vēstures skolotāju Gureviču - to pašu, kuras dēļ netika medicīnas institūtā. Tas notika tā. Gundegai darba laiks nāca uz beigām, un viņa rēķināja, cik ilgi paies, kamēr vēl uzkops telpas. Apkopēja bija atvaļinājumā, un Gundega apņēmās arī šo darbu izpildīt. Viņa kabinetā atradās viena, kad atvērās durvis un ienāca skolotāja. Gundega viņu gandrīz vai nepazina. Tik novecojusi un nesakopusies izskatījās kādreiz tik cēlā dāma.
- Es tevi atceros! Tu biji feina! Es jau toreiz zināju, ka tiksi lielpilsētā, - ar pūlēm runāja sieviete.
Gundegai gribējās sist pa šo izķēmoto ģīmi. Bet viņa savaldījās. “Man nav jādomā, ko cilvēks dara vai darījis agrāk. Mans uzdevums ir palīdzēt,” sevī atkārtoja Gundega. Pieklājīgi atņēmusi sveicienu, viņa ķērās pie darba. Apstrādājusi brūci, noteica pēc pāris dienām ienākt atrādīties. Nākamā reize nepienāca. No kādas kursabiedrenes viņa uzzināja, ka Gurēviču sabraukusi automašīna. Viņa tieši dežurējusi, kad sieviete ievesta, taču pie samaņas tā arī neesot nākusi. “Savādi, ka mums vēlreiz krustojās ceļi. Labi, ka toreiz zobārstniecības kabinetā savaldījos un biju laipna,” sevī sprieda Gundega.
Par nopelnīto naudu Gundega noīrēja nelielu istabu ar virtuvi. Tagad varēja mācīties un netraucēti atpūsties. Sestdienās viņa parasti brauca mājās. Dēls žēlojās, ka tēvs atļāvies mājās ievest svešu sievieti. Puika stāstīja gan, bet lūdzās, lai tēvam nestāsta. “Droši vien kaimiņiene ienāk paskatīties, kā abi dzīvo,” sprieda Gundega un nolēma Ansim neko nepārmest. Reiz gan viņa apjautājās, kā vīrs viens dzīvo, uz ko Ansis bija atbildējis, ka viņas vietu neviena neaizņems. Tas Gundegu pilnībā nomierināja. “Kas tur ļauns, ja ienāk sieviete un paliek guļamistabā ilgāk. Galu galā dzīvs cilvēks,” sprieda Gundega.
Sākās prakse. Tieši tajā laikā saslima Ansis. Viņa nedēļu ārstēja, likdama lietā savas terapeitiskās zināšanas. Ansis atveseļojās, un Gundega mierīgu sirdi aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Bet sanāca tā, ka praksi atlika uz nedēļu, un Gundega priecīgā noskaņojumā ar pēdējo vilcienu atgriezās mājās. Durvis bija ciet, tāpēc viņa klusi pieklauvēja pie loga. Te viņa ieraudzīja, ka gar aizkara malu tāda kā sievietes roka aizslīd. Viņa veikli devās atkal pie durvīm, kurās jau stāvēja mazliet apjukušais Ansis. Gribēja jau noskūpstīt vīru uz vaiga, kad izdzirdēja noklaudzam pagraba durvis.
- Kas tur ir? - Gundega tramīgi iesaucās.
- Laikam kaķis, - runāja Ansis, taču mazliet skaļāk nekā parasti, un vilka Gundegu istabā.
- Kaķis? Kur viņš ir, kā viņš te tika? - Gundega sparīgi kāpa lejā uz pagrabu.
Ansis vēl ķēra viņu aiz rokas, bet nepaspēja.
- Ak tā gan, liela gan tā kaķene, skic laukā! - valdīdama dusmas, runāja Gundega.
“Malda jau nu varēja kustēties ātrāk,” īgņojās Ansis. Gundega priecājās, ka nebija vīra draugaļu saspiedusi durvīs un salauzusi tai kaulus. Laikus noskaitītais viņai zināmais bauslis - esmu ārste, man jāārstē cilvēki, ne viņi jāsakropļo - palīdzēja savākties. Viņa visžēlīgi Ansi sūtīja Maldu pavadīt, lai neapsaldējas. Atnācis atpakaļ, viņš dievojās, ka noticis šausmīgs pārpratums. Viņa kaimiņiene ienākusi nomazgāties - vienai negriboties kurināt boileru. Domājis - lai mazgājas vien. Laikam jau ūdens gadījies karstāks, jo Maldai palicis slikti ar sirdi. Viņš iedevis sirds pilienus un atļāvis pagulēt uz dīvāna. Laikam jau satrūkusies, jo nav vis taisījusi vaļā durvis, bet devusies taisnā ceļā uz pagrabu.
- Svešā mājā visādi gadās, es te nekā slikta nesaredzu, - liedzās Ansis.
Gundega noticēja. “Maz kas dzīvē gadās, vai tāpēc uzreiz jādomā ļaunākais,” domāja Gundega, un viņi salīga mieru.
Bet Malda jau prātoja, kā Ansi dabūt sev par vīru.
- Es tevi mīlu, ja neprecēsi, akā ielēkšu, zem vilciena paskriešu, tev kā rēgs visur sekošu, līdz kapa malai mieru nedošu, - kaislīgi čukstēja Malda.
- Kaut kas lietas labā būs jādara, tu jau esi iezīdusies kā dēle.
- Protams, - atsaucās Malda. - Saki radiem, ka neesi apmierināts ar viņu kā sievieti - intīmo pusi tiesā ņem par pilnu. Saki, ka esi kaislīgs, bez sievietes grūti, tev vajag karstasinīgāku. Izdomāt taču vari! Gan šie noticēs, - jau uzstājīgāk plijās virsū Malda.
Dīvaini, ka, mīlējoties ar Maldu, pašam negribot, atausa atmiņā Gundegas maigais, iejūtīgais augums. Taču viņš saprata, ka šoreiz Gundega zudusi uz visiem laikiem. Melu tēvs jau bija uzsācis savus briesmu darbus un vilka Ansi aizvien dziļāk purvā. Hi, hi - smējās velniņš Maldā. “Apkopēja būdama, tu spēji tādu ģimeni izšķirt! Ko līdz skolas, ja es ar septiņām klasēm guļu blakus šim vīrietim. Bet nu gan jāceļas, kamēr laulenes nav mājās.”
- Tikai turies kā vīrs un stāsti visiem, kā norunājām, - vēl durvīs stāvēdama, piekodināja Malda.
Kad mājās pārbrauca Gundega, viņas vieta sirdī jau bija aizņemta. Ansis vairs nenāca gulēt blakus. Gundegai bija tāda sajūta, ka daļa no miesas aiziet līdz ar viņu. Ansis ar Gundegu staigāja viens otram garām kā svešinieki. Gatis stāvēja maliņā un nezināja, kā uzvesties. Oskars atbrauca tūliņ, kad uzzināja par šķiršanos. Ienācis dzīvoklī, nekavējoties pasauca pie sevis Ansi - viņam arī kā vedējtēvam bija tiesības patiesos iemeslus dzirdēt pirmajam.
- Māsa, man Ansis visu izstāstīja. Kā vīrietis es viņu sapratu. Es gan biju domājis, ka tu esi šiverīgāka, bet laikam tā Krievzeme būs tevī visu apslāpējusi. Tev kā ārstei jāsaprot, ka tik ugunīgam vīrietim ar reizi nedēļā nepietiek. To es tev saku arī kā vīrietis. Tāpēc devu savu piekrišanu. Ir jau arī šādas tādas sievišķīgas lietas, kuras tu neesot pratusi. Kā māsu es tevi pazīstu un atbalstu, bet ne kā sievieti - tā ir liela atšķirība, - cieti noteica Oskars. - Es aprunājos arī ar sievu, un viņa arī ir Anša pusē. Tā ka jāšķiras vien ir.
Gundega stāvēja kā ar ūdeni aplieta. Lai kā sāpēja sirds, Gundega nevaimanāja un nemēģināja runāt par labu Ansim. Vēlāk asaras viņa izraudāja uz Ilgvara pleca. Arī turpmāk viņš nostājās vēja pusē, sevišķi grūti bija, kad Gatis aizgāja dienestā. Līdz vēlai naktij viņa spēlēja akordeonu, dziedāja un rītā svaiga kā roze izgāja ļaudīs. Dienā viņa bija daktere Ozoliņa – laipna, iejūtīga, nevienai vīru neņēma nost. Viņa bija kā roze. Ne velti draugs Ilgvars viņu tā aizvien sauca, kad vien viņa tur aizbrauca. Arī toreiz, pēc šķiršanās no Anša, viņa rūgtumu izraudāja uz Ilgvara pleca.
- Rozīt, nebēdājies, ja tev nebūs neviens pa prātam, nāc pie manis. Nekā no tāda kraķa vairs nav, bet padomdevējs gan. Nerauc, nerauc savu skaisto pierīti, tevī uguns vēl ilgi kvēlos, tāpēc kā draugs novēlu beidzot sastapt īsto pusīti.
- Ilgvar, paldies par labo novēlējumu, - Gundega teica no sirds un noglāstīja Ilgvara roku.
Liestu pagastā likvidēja skolu, kuras direktors Gundegai bija labs paziņa vēl kopš tiem laikiem, kad abi kopā sportoja. Viņš ieteica Gundegai aizbraukt apskatīties. Pēc renovācijas tur varētu ierīkot arī slimnīcu vismaz ar desmit gultasvietām, tikai bija nepieciešams starta kapitāls. Daļu naudas iedeva māsa. Tā vēl bija no tēva meža bankā nolikta. Palīdzēja arī Lilija, smiedamās, ka viņa tur būšot pirmā slimniece. Savai mūža mīlestībai neatteica arī Ilgvars. Uzzinājuši, ka pagastā būs ārstes Ozoliņas privātprakse, kur vieta atvēlēta arī slimnīcai, sarosījās arī jaunbagātnieki. Direktors Kļavis, kuram bija noteikšana kādā ietekmīgā vietā, neliedza padomu, pie kā un kur vērsties. Izpalīdzēja arī kāds privātā gatera īpašnieks, par brīvu atdodot kokmateriālus.
Pēc gada Gundegas mērķis bija sasniegts. Notika grandioza atklāšana. Par viņu rakstīja, runāja. Rādīja vietējā televīzijā. Tikai Gundegai neviens nejautāja, cik daudz spēka un enerģijas tas prasījis. Kāda parādu nasta bija jāsedz. Viņa tika parādīta kā uzņēmīga ārste, gandrīz vai jaunbagātniece, kurai nauda pati krīt makā. Nevienu pat neinteresēja, kāpēc daktere pati tīra pagalmu, mazgā grīdu pieņemamajā istabā. Darbiniekus pieņēma vēlāk, kad varēja atļauties maksāt, arī privātpraksei tika piešķirti zināmi līdzekļi no valsts. Dzīve pamazām nokārtojās. Tikai ar brāli Oskaru īsta sirsnība vairs neveidojās. Oskars dzīvoja tālu, strādāja kādā mazpilsētā par muzeja direktoru, īsti viņa nezināja - skolā vai tomēr muzejā. Tad notika pats ļaunākais...
Turpmāk vēl!
— Ieva Pētersone

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas