Mīlestība mūža garumā

2017. gada 29. septembris 00:00

247

2.daļa

Nobeigums (sākums 18.augusta numurā).

Gundega
...kādā rītā Oskara vairs nebija. Gundega zināja, ka brālim bija problēmas ar veselību, bet ka viņš, būdams krietni jaunāks par Lieni, atstās abas māsas, to gan viņa nevarēja iedomāties. Lai kā tas arī būtu, tieši Oskara bērēs viņa satika radinieci Ilzi, kura savu vecāku mājā bija atradusi viņas bērnu dienu foto. Ilze ar savām meitām Maiju un Aiju arī bija ciemos atbraukušas, vēl nesen visas atcerējās, kā Ilze domājusi par Gundegu. Pie viena pārbaudīja arī veselību. Tikai Gundegai pašai liktenis nebija lēmis izveidot laimīgu ģimeni. Ansis apprecējās ar citu sievieti. Gundega palika divatā ar dēlu. Skoloja un bija ievedusi vīra kārtā. Viņa nosolījās nevienu vairs savā sirdī neielaist, bet dzīvot tikai dēla ģimenei un savam darbam. Viņa negribēja atzīties pat sev, ka tomēr vēlas izmēģināt laimi sievas kārtā. Daba Gundegu bija apveltījusi ar sievišķīgu šarmu, kas, gadiem ejot, nemazinājās. Viņa bija kā roze atvasarā.
Tad viņa saslima un pirmo reizi mūžā aizbrauca uz sanatoriju. To vakaru Gundega atcerēsies mūžīgi. Saule ātri iegrima mākoņos, un tas nozīmēja, ka otrā dienā būs lietus. Gundega nolēma aiziet līdz jūrai. Domās jau viņa bija darbā, jo bija labi atpūtusies. Uzvilkusi biezāku jaku, pārmainījusi apavus, Gundega devās ceļā. Tīksminādamās par iespēju būt vienatnē, viņa nesteidzīgi soļoja uz priekšu, kad netālu no priedes ieraudzīja stāvam kādu vīru, kurš raudzījās tālumā. Vīrietis stāvēja ar muguru pret viņu. Gundega apstājās un, pati nezinādama, kāpēc tā dara, apņēmīgi tuvojās nepazīstamajam. Jo tuvāk viņa gāja, jo vairāk juta kādas dīvainas ilgas un simpātijas pret šo vientuļnieku. “Laikam jau sāku jukt prātā un pati nezinu, ko daru. Jābrauc ātrāk mājās, citādi nevar zināt, kā viss beigsies. Mani noturēs par vieglas uzvedības sievieti un izteiks rājienu,” sprieda Gundega, tomēr atturēties vairs nespēja. Viņa piegāja pie svešinieka, pasveicināja. Vīrietis lēni pagriezās un atņēma sveicienu. Vienā mirklī Gundega bija atpakaļ bērnībā. Tas bija Jānis! Tiesa, gadi viņu bija vairāk skāruši, bet citādi nekas nebija mainījies. Tas pats kautrīgais smaids un vērīgais acu skatiens. Viņa priecīgi gāja klāt un sniedza roku.
- Gundega? - pārsteigts par tikšanos, minēja Jānis.
Izrādījās, ka viņš bija te pirmo dienu un nožēloja, ka Gundega drīz brauks prom. Vārdi plūda paši no sevis. Zuda laiks. Abi kopā pārstaigāja skolu, viens otru pārtrauca, smējās, gandrīz vai sastrīdējās un uz vietas atkal salaba. Nekas nebija mainījies. Viņi bija tie paši cilvēkbērni - Jānis un Gundega, kad vēl mācījās vienā klasē un Gundega nopietnajam Jānim pievērsa ļoti mazu uzmanību, lai gan viņš jau toreiz centās izpatikt klases jaukākajai meitenei. Jānis to atklāja tikai tagad. Gundega smējās un atzinās, ka reizēm viņa uzmanība esot patikusi. Tā viņi viens otram atklāja savas bērnišķīgās jūtas. Tad gluži vai vienlaikus pajautāja, kā tagad iet, vai ir ģimenes un kas abus gaida mājās.
- Biju precējies, Gundega, bet to murgu vairs negribu atcerēties.
- Arī man, Jāni, bija vīrs, bet es tāpat to negribu pieminēt, - atbildēja Gundega.
Abi gandrīz vai atviegloti uzelpoja, jo izrādījās - klusībā baiļojušies, ka tikai nedara kādam pāri. Tagad vārdi plūda un plūda. Viena nakts bija par īsu, lai atvērtu viens otram sirdi. Viņi tikās arī nākamajā vakarā turpat pie priedes. Abi juta, ka ir atraduši viens otru. Tā vairs nebija kaisle, zem kuras liesmām sadeg. Tā bija rāma uguns, kas spēja sildīt un neapdzist gadiem. Viņi to saprata un norunāja atkal tikties. Gundega juta, ka nespēs vairs šķirties no šī cilvēka, kurš kā sargeņģelis tagad bija nostājies līdzās un piedāvāja nest visas viņas nastas. Viņa jutās kā puķzirnītis, kurš turpmāk vīsies tikai ap Jāni. Mājās Gundega atgriezās starodama. Gundegai bija neizsīkstoša enerģija. Viņa paplašināja savu slimnīcu. Tagad tajā bija arī telpa doktorātam. Par Gundegu rakstīja prese, brauca pieredzes apmaiņā. Viņu apciemoja draugi, radi. Arī Ilgvars par godu šim notikumam atveda skaistas rozes un solīja, ka nākamajā gadā viņam būs roze ‘Gundega’. Piezvanīja Raitis. Viņi vairs nebija tikušies, bet dzīves nopietnākajos brīžos viens otru apsveica. Pastnieks atnesa garu vēstuli no Jāņa. Reizē ar apsveikumu par panākumiem darbā izskanēja arī tiešs jautājums par viņu kopdzīvi. Gundega saprata, ka ilgāk vairs nevar klusēt un beidzot jādod atbilde šim cilvēkam, kuru jau domās ievedusi savās mājās. Viņa jau gribēja dot atbildi, kad uz laiku no šīm domām izsita kāds negaidīts notikums.
Kādā vakarā viņa slimnīcā uzkavējās ilgāk, pirms mājās iešanas viņa vēl iegāja palātā pie kādas slimnieces, kurai ilgāku laiku pieturējās augsta temperatūra. Kad viņa atgriezās atpakaļ pie dežurējošās māsas, pie durvīm zvanīja. Gundega tās atvēra un pārsteigumā atkāpās. Nācējs bija viņas bijušais vīrs Ansis. Viņš lūdza palīdzēt savai sievai Maldai. Viņa esot mašīnā un pārvietojoties ar lielām grūtībām. Ja Gundega neatraidītu, tad viņa mēģinātu ienākt. Gundegai noreiba galva, tikai sekundes simtdaļu viņa šaubījās - acu priekšā nostājās mamacītes mīlīgā seja, kura atgādināja par piedošanu. Gundega sapurināja sevi. Malda bija slima, un viņa - ārste, kurai privātā dzīve jānoliek malā. Gundega lietišķi izmeklēja slimnieci, kura gandrīz vairs nerunāja, tikai sūdzējās par lielām sāpēm vēderā un nelabu dūšu. Gundega iegāja uzgaidāmajā telpā un iesauca savā kabinetā Ansi.
- Vai sen tās sāpes Maldu moka? - viņa mierīgi jautāja.
Ansis sabruka uz krēsla un, aizklājis seju rokām, klusēja.
- Godīgi sakot, slimība ir pārāk tālu progresējusi, rīt pateikšu analīžu rezultātus. Tagad celies un brauc mājās, - stingri noteica Gundega, kurai nebija patīkami skatīties uz bijušo vīru.
Viņa bija cerējusi, ka Ansī būs vairāk vīrišķības.
No rīta vēl pirms apgaitas Malda Gundegu aicināja pie sevis.
- Gundega, es zinu, ka manas stundas ir skaitītas. Baidījos, ka nenomirstu, tevi nesatikusi. Man vajag tavu piedošanu, Gundega! Tāpēc jau liku Ansim atvest pie tevis. Man ir tev viss jāizstāsta, citādi nevaru aiziet no šīs pasaules. Es darīju visu, lai viņu iegūtu. Apmeloju tevi, tenkoju arī pēc tam, lai Ansis nemeklē ceļu atpakaļ. Es biju gatava pat velnu noskūpstīt. Tik ļoti biju viņu iekārojusi! Vai tu vari man piedot un atvieglot manas ciešanas? - vārgi jautāja Malda.
Gundega klusēja. Tad piegāja pie Maldas un, pārvarējusi naidu, saņēma slimnieces roku. Vājiniece bija pievērusi acis. Gundega tāpat zināja, ka tajās šoreiz ir izmisīgs lūgums pēc viņas piedošanas. Gundega atcerējās, kā pirms vairākiem gadiem šīs pašas acis svinēja uzvaras gājienu, kad viņa bija to pārsteigusi kopā ar viņas vīru. Tagad seja bija savilkta sāpēs un lūpas raustījās no aizturētām asarām. Gundega, saņēmusi Maldas roku, ierunājās:
- Kas bijis, bijis. Notikušo tāpat vairs nevar atgriezt atpakaļ. Es tev piedodu. Bet tagad mēģini iemigt.
Ap pusdienas laiku Anša sieva pārkāpa mūžības slieksnim. Ansis ienāca kabinetā ar nokārtu galvu.
- Viņas vairs nav, es palieku viens. Šoreiz jau laikam uz visiem laikiem. Tagad tu varētu nākt pie manis. Mums ir kopējs dēls. Mēģināsim visu vērst par labu. Es taču tevi apprecēju aiz mīlestības. Es pats nesaprotu, kā man tā sanāca.
- Ansi, vai tiešām tevī nav pat mazākās goda jūtas? Kaut nelaiķes dēļ par to nebūtu runājis. Viņa bija tava sieva. Es izsaku tev līdzjūtību. Bet par tālāko atbildi nedošu. Attiecībā uz tavu sievu mēs visu izrunājām. Ņem miršanas apliecību un ej, man vēl citi darbi darāmi, - jau valdīdama dusmas, skarbi runāja Gundega.
Palikusi viena, viņa pamazām nomierinājās, domas no jauna atgriezās pie darba.
- Labdien! - kāda mīļa vīrišķīga balss viņu uzrunāja.
Gundega strauji piecēlās un pārsteigumā apsēdās - durvīs ar mārtiņrožu pušķi rokā stāvēja Jānis.
- Tu klusēji, tāpēc nolēmu, ka braukšu pats pie tevis. Projām taču mani nedzīsi, bet varbūt tomēr? - viņš runāja, cieši apņemdams Gundegu ap pleciem.
- Pasēdi, Jāni, tu atbrauci tieši laikā. Pēc brīža iesim mājās, es tikai vienu slimnieku apraudzīšu.
- Klausos un izpildu tavu sacīto! Tavs kalps arī turpmāk būs tev uzticīgs.
Bija viegli un patīkami. Gundega saprata, ka tā ir mīlestība, kura atkal viņu pacēlusi saulītē.
- Dakter, laidiet mani mājās! - tiklīdz viņa pārkāpa palātas slieksnim, sauca viens no slimniekiem.
- Kas noticis? - tēlodama nobijušos, jautāja Gundega.
- Kāzām jāgatavojas, čigānos būs jāiet.
- Tad jau gan būs jāpaklausa. Vai kāds no tuviniekiem precas?
- Dakter, no jūsu laimīgās sejas redzams, kuram būs kāzas! Mēs redzējām arī izredzēto, - runāja tālāk mutīgais vīrs.
- Laikam gan jums taisnība. Divas lietas nevar noslēpt - naidu un mīlestību, - gaiši apstiprināja Gundega un atgriezās pie Jāņa, kurš viņu nepacietīgi gaidīja.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas