Vai mīļotajai jāprot labi gatavot?

2010. gada 5. janvāris 13:49

544

Nekādi nevaru atcerēties, kurš bija tas brīdis, kad sapratu: mana sieva ir slikta pavāre. Sevišķi man tas sāka acīs krist tad, kad dzīvesbiedre kļuva man seksuāli pat nevis vienaldzīga, bet pat netīkama. Nē, ne jau tāpēc, ka bija sākusi novecot un kļuvusi arvien dusmīgāka. Liekas, ka biju mainījies es pats. Vienā brīdī man sāka likties, ka man laika rats ir pagriezies atpakaļgaitā. Es biju pārstājis novecot. Es vienkārši atteicos to darīt!

Bet tikmēr mana sieva savāra zupu lielā katlā visai nedēļai un bez sāls! It kā es un mūsu bērni būtu dzīvnieki. Nevienam negaršo. Zupa saskābst. Sieva pat nevīžo izgāzt saturu un izmazgāt katlu. Vienmēr man tas ir jādara. Pēc pamatīgas skrāpēšanas trauks top tīrs un tad es vāru tādu zupu, kas garšo man un bērniem. Es nežēloju sāli. Man patīk garšīgi un veselīgi paēst, lai manam svaram nenāktu klāt liekie kilogrami. Es domāju par savu formu, jo vēlos patikt ne tikai sev. Mana draudzene, kas ir par mani 20 gadus jaunāka, vienmēr apbrīno to, kā es – vīrietis labākajos gados – joprojām spēju izskatīties tikpat seksīgi kā viņas vienaudži. Pareizs uzturs, pozitīvas emocijas un sekss dara brīnumus, ne tikai neļaujot novecot ķermenim, bet arī atjaunojot smadzeņu šūnas.

Kad satiekos ar draudzeni, mēs neēdam nemaz. Mēs pārtiekam no mīlestības, šampanieša, kafijas, šokolādes. Mums klājas brīnišķīgi. Un kad mēs esam blakus uz ielas, man ir sajūt, ka mana draudzene mani sargā. Viņa baidās mani pazaudēt, jo uzskata par iekārojamu vīrieti.

Pirms gadumijas es pateicu sievai, ka mums ir jāšķiras. Viņa sarīkoja skandālu, vecā gada vakarā atstāja ģimeni bez maltītes, bet mēs ar bērniem par to viņai bijām tikai pateicīgi. Visu, kas mums vajadzīgs sarūpējām paši. Tā nu es esmu nolēmis šķirties. Jau pateicu par to draudzenei. Viņa neizrādīja nekādas emocijas. Un tagad es nesaprotu, ko man darīt tālāk. Jautāt viņai, vai piekritīs kopdzīvei ar mani? Bet varbūt nesteigties? Mana draudzene ir jauna šķirtene ar bērniem. Varbūt viņai ir bail atkārtoti iestūrēt laulības ostā un pieļaut vecās kļūdas? Ir bail, ka sāpēs? Nesen viņa pirmoreiz mani uzaicināja mājās gatavotām pusdienām. Bērnus viņa bija aizsūtījusi paciemoties pie vecmāmiņas. Strēbu viņas vārīto zupu un kusu. Vēlāk centos atcerēties, kāda tā zupa bija. Neko nevaru pateikt. Vai bija tur sāls vai nebija? Nezinu. Savādi. Pēc maltītes viņa netīros traukus vienkārši sakrāva izlietnē un nesteidzās tūlīt pat nomazgāt. Ja mana sieva tā izdarītu, es iekšēju uzsprāgtu. Es mestos pats mazgāt traukus. Taču šoreiz es nesaspringu. Nodomāju – nomazgāsim vēlāk. Abi. Pēc seksa. Bet pēc tam es galīgi par to biju aizmirsis. Atcerējos, kad biju atgriezies mājās un ieraudzīju, ka mana izlietne pieblīvēta ar netīriem, ieskābušiem traukiem. Un nezin kāpēc man nebija dusmu. Biju laimīgs. Es vienkārši neko neņēmu galvā. Es pat nedomāju par to, kur dzīvošu rīt. Šeit vai citur. Šajā brīdī jutos labi. Un tas bija galvenais.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vai mīļotajai jāprot labi gatavot?

Kategorijas