Ar optimisma dzirksti

2009. gada 22. decembris 20:20

590

Ticība Ziemassvētku vecītim raisa siltas atmiņas ikvienā, kurš kādreiz ar priekā pukstošu sirdi ticies ar šo vīru, kurā iemiesojas tik daudz labsirdības un dāsnuma. Bērniem, protams, svētki nav iedomājami bez smaidošā, omulīgā vīriņa. Tāpēc mārkalniete Silvija Kalniņa ārēji pārtop un iejūtas šajā tēlā, radot prieku ne tikai mazbērniem, bet arī pieaugušajiem.

Veido ģimenes tradīciju
“Tā ir mūsu ģimenes tradīcija nu jau vismaz 12 gadus. Mani nemulsina tas, ka esmu sieviete. Pēc horoskopa esmu Dvīnis, iespējams, tāpēc spēju iejusties vecīša ar garo, balto bārdu lomā,” smaidot spriež S.Kalniņa.
Man šķiet, ka noteicošā ir viņas labsirdība, dzīvesprieks, izdoma un arī aktrises dotības, tāpēc Ziemassvētku vecīša loma Silvijai ir kā radīta. Viņa ir pagasta dramatiskā kolektīva, arī ansambļa un kora dalībniece. Tomēr tas neesot galvenais. “Esmu dabas bērns, kuram, vērojot meža dzīvniekus vai ainavu aiz loga, rodas dažādas idejas. Nesen pa dārzu gāja divas stirniņas, un man uzreiz radās doma, kā svētku norisē varētu iesaistīt mazbērnus,” pamato S.Kalniņa.

Dāvā svētkus bērnu sirdīm
Būt par Ziemassvētku vecīti Silvija ir aicināta arī citur. Viņa ir vedusi paciņas vīra darbavietas bērniem, bijusi pagasta skolas un pašvaldības bērnu eglītes sarīkojumos, arī Alūksnes māmiņu skolas pasākumā Jaunajā pilī. Jebkurā vietā viņas Ziemassvētku vecītis prot piemēroties apstākļiem. “Pagājušajā gadā biju auklīte skolas internātā. Kad bērni negribēja gulēt, ietērpos Ziemassvētku vecīša drānās un uzdāvināju katram mazu bitīti no šokolādes. Pēc tam nodziedājām “Eglīte smaržo un mirdz, actiņās prieks, satraukta sirds...”. Vēl ilgi viņi dziedāja, bet tas nekas, jo ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas atver sirdis. Tad izdosies saskatīt labo,” atzīst S.Kalniņa. Viņa pieļauj, ka šogad mazāk tiek rīkoti svētki, aizbildinoties ar krīzi. Taču Silvija uzskata, ka pietiek uzvilkt tīru kreklu, izcept ugunskurā kartupeļus, ielikt svecīti eglītē un var svinēt. Arī dāvanu maiss, viņasprāt, nav atkarīgs no naudas maka biezuma.

Spēj ieraudzīt laimes zvaigzni
“Laikam jau kaut ko esmu mantojusi no tā, ko savā bērnībā esmu redzējusi un izjutusi. Toreiz Ziemassvētku vecītim nebija īpaši šūta tērpa, tāpēc apvilka otrādi aitādas kažociņu. Nebija arī veikalā pirktu dāvanu. Tās gatavoja kā nu kuru reizi – grāmatiņu ielika, piparkūkas vai saceptus pīrādziņus. Galvenais, ka viss notika,” atceras Silvija. Tagad viņa secina, cik labi, ka bērni un mazbērni manto šo svētku radīšanas un svinēšanas prieku. “Man ir divas meitas un trīs mazbērni. Viņi zina, ka vienmēr kaut ko izdomāšu, tāpēc parasti Ziemassvētkus svinam mūsu lauku mājās,” akcentē S.Kalniņa. Pagājušajos svētkos mazbērni brīnījās, ka Ziemassvētku vecītis nenāk, kā ierasts. Silvija ātri pārģērbās ārā un klauvēja pie logiem. Skatoties pa tiem, varēja redzēt, ka Ziemassvētku vecītis met kūleņus pie spuldzītēm apgaismotās ābeles. “Laikam arī ābelei bija prieks, tāpēc tā šogad bija pilna ābolu,” piebilst viņa. Pa to laiku nezin no kurienes uzradās vēl otrs Ziemassvētku vecītis, par to pārtapa Silvijas jaunākā meita. Šajos svētkos viss būs pavisam citādi, bet detaļas netiek izpaustas.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar optimisma dzirksti

Kategorijas