Dara godu savam vārdam

2009. gada 19. decembris 14:07

828

Alūksnietis Sarmis Āboliņš atzīst, ka vislabākā dāvana ir tā, kas sarūpēta un veidota no sirds – tad nav svarīgs ne finansiālais ieguldījums, ne dāvanas izmērs. “Katra dāvana ir jauka, ja tā nav pienākuma dāvana,” viņš saka.

Sarmis stāsta, ka vārdu viņam izvēlējusies mamma. Viņa ļoti gaidījusi meitu, kuru sauktu par Sarmu, jo dēls jau bija. Tā kā piedzima atkal puika, nosauca par Sarmi. “Ar mammas izvēli esmu ļoti apmierināts, jo vārds ir rets. Neērtības rada tikai tas, ka vienmēr, kad taujā manu vārdu, nākas to atkārtot otrreiz, jo vārds ir īpašs. Tiesa, skolas laikā kaitināja tas, ja mani gribēja mīļi uzrunāt, jo tad sauca: “Sarmīt...” Turklāt mums klasē bija arī ļoti jauka meitene Sarmīte. Tad es vienmēr dusmojos, citreiz pat teicu, ka neesmu nekāda meitene!” viņš atceras.

S.Āboliņš uzsver, ka pazīst vēl dažus Sarmjus Gulbenes pusē, bet šogad uzzinājis, ka tepat Alsviķu pagastā dzīvo vēl viens Sarmis Āboliņš! “Tiesa, uzzināšana par to saistīta ar skumju notikumu, jo S.Āboliņam vietējā avīzē bija izteikta līdzjūtība par tuvinieka zaudējumu. Domādami, ka tas esmu es, daudzi cilvēki medību laikā izteica līdzjūtību man...” saka
S.Āboliņš.

Sarmis lepojas, ka par godu viņa vārdadienai savulaik decembrī ģimenē piedzimuši paša bērni, turklāt vienā dienā – 22.decembrī, bet ar dažu gadu starpību. “Cienasta sarūpēšanā lielākās rūpes vienmēr bijušas sievai. Rīkojām plašas svinības, apvienojot manu vārdadienu un bērnu dzimšanas dienas. Tagad meitai jau ir sava ģimene, bet tāpat atbrauc pie mums uz lauku mājām Kalnienā,” saka S.Āboliņš. Lauku mājas ir viņa miera osta, kur atpūšas no ikdienas darbiem un gūst spēku jauniem. “Māja mums ir meža vidū. Pirms kļuvu par uzņēmuma “Tolmets” Alūksnes struktūrvienības vadītāju, 17 gadus nostrādāju par mežsargu. Būt mežsargam – tas nav darbs, bet dzīvesveids. Tagad darbs prasa daudz laika – no agra rīta līdz vēlam vakaram esmu darbā, bet, ja neesmu darbā, tad esmu mežā medībās,” smaida S.Āboliņš.

Mednieka gars viņā jau ir divdesmit gadus. Interesi par to savulaik radījis mednieks Arsēnijs Berkolds no Kalnienas. “Agrāk mežsarga pienākums bija kā kontrolējošajai personai piedalīties katrās medībās, to arī darīju. Viņš mācēja “ielikt āķi lūpā” un rosināja mani stāties arī medniekos. Esmu noskatījis savu vilku, ko vēl neesmu nošāvis. Mans mērķis nav nošaut, jo medībās nav obligāti jānogalina kāds dzīvnieks. Uzskatu, ka ļoti skaista un veiksmīga medību diena ir tad, ja aizej uz mežu un redzi meža zvērus. Ja vienā dienā redzi desmit aļņus un lūsi – tas ir ideāli! Mums Kalnienas mednieku kolektīvā vienam solīdam medniekam ir teiciens, ka medību diena bijusi skaista arī tad, ja nekas nav nošauts: ir tīras rokas un tīra sirdsapziņa,” saka S.Āboliņš. Medības prasa ieguldīt daudz darba – tā nav tikai atpūta, lai gan cilvēkiem esot tieši tāds priekšstats. Medībās viņš dodas kopā ar savu uzticamo Rietumsibīrijas kucīti - “meiteni ar raksturu”.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dara godu savam vārdam

Kategorijas