Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Mīļo Salavecīt!

Tenis Nieze
Lietotāju raksti

2009. gada 18. decembris 10:22

440

Raksta tev šo vēstulīti viens piemuļķots pensionārs. Kā jau visi seniori, kas savu dzīvi nevar iedomāties bez tās pļāpu kastes, ko saucam par televizoru, Ziemassvētkos biju gribējis tev lūgt dekoderu, kas ļautu man arī nākamgad blisināties savās mīļotajās sporta pārraidēs un “domburšovā”. Un tad vēl mana kundze nedeva miera, dīca, lai taču es kaut ko darot lietas labā un lai nākamgad digitālā televīzija mūs nepārsteidz nesagatavotus, jo, ja šī nevarēšot sekot līdzi savām iemīļotajām ziepju operām, tad mani paši samalšot ziepēs.

Es sievai pateicu skaidri un gaiši: “Dekoderu paši nepirksim! Mums to dāvanā atnesīs Ziemassvētku vecītis!”

Vai tad viņa televīzijā reklāmu nav redzējusi? Vai tad tur nav skaidri un gaiši pateikts, ka katram pensionāram no Vecīša pienākas pa dekoderam?! Sieva mani apsaukāja par lētticīgu muļķi, kas tic pasakām gluži kā bērns. Rau, tie “salaveči”, kas bija tautai par brīvu solījuši dekoderus, jau sen esot saukti pie kriminālatbildības un sēžot uz apsūdzēto sola.

“Dekoders tāpat kā “snikers” vai hamburgers ir prece! Tā mums jāpērk pašiem, nevis jāgaida humānā palīdzība no valsts,” cieti pateica mana cienītā. Viņa lika man sākt cenu aptauju un nopirkt lētāko dekoderu. Vārdu sakot – salā un sniegā sieva mani izdzina no mājām. Pa ceļam iegāju pasildīties pie kaimiņiem. Un tur mēs, iemalkodami karstvīnu, turpinājām diskusiju par to pašu tēmu. Es čomiem teicu, ka tomēr reklāmām ticu. Sacīju: “Kamdēļ man pašam jāizsviež nauda par dekoderu, ja tā vai citādi vecītis ir solījis to uzdāvināt?”

Jutu, ka draugi gluži tāpat nedomā. Kāds vien diplomātiski bilda: “Reizēm brīnumi notiek.” Kā tad! Tieši tādā brīdī pie durvīm klauvēja. Tas bija kāds bārdains svešinieks. Man uzreiz, mīļo vecīt, likās, ka tas esi tu. Nudien bija līdzīgs! Viņš sacīja, ka par nelieliem ziedojumiem vēlas pretī dāvināt dekoderus speciāli pensionāriem. Vaicāja, vai starp mums esot tādi. Kā tad, viens bija – es! Prasīju, kāds ir tas nelielais ziedojums, kas no manis tiek prasīts.

Laipnais vīriņš bilda: “Pieci lati par dekoderu. Piedāvāju uzreiz ņemt vairākus – vienu sev, otru sievai, trešo bērniem. Lai katram ir savs! Ja veikalā pirksiet, viens dekoders maksās vismaz 30 latu, bet te jūs dabūsiet uzreiz trīs par 15 latiem. Ietaupīsies naudiņa Ziemassvētku galdam!”

Skaidrs, ka es piekritu tādam piedāvājumam. Ziedoju tos nieka latus un tiku pie trim dekoderiem. No priekiem pēc tam vēl izmaksāju pāris šņabīšus sev un draugiem un pēc tam lustīgs devos mājās.Tur kā reize ciemos bija atnācis mūsu dēls ar ģimeni. Sieva uzreiz klupa man krāgā, ka es atkal esot piesvilpies, bet es šai uzreiz pretī sniedzu dekoderus ar vārdiem: “Nebaries. Tava karstākā vēlēšanās ir piepildījusies. Tev tagad būs pašai savs dekoders, man savs un dēla ģimenei – arī savs.”

Sieva nepaspēja neko atbildēt, jo viņai dekoderu no rokām izrāva mūsu mazdēls. “Opi, tas taču olu vārīšanas taimers, nevis dekoders! Cik tad samaksāji?” vaicāja viņš. Atbildēju... Un tad vispirms iestājās kapa klusums, pēc tam dēls sāka smieties, vēderu turēdams, bet mana sieva kļuva bāla. Kopš tā brīža viņa ar mani nerunā jau nedēļu.


Mīļo Salavecīt, tu esi mana pēdējā cerība. Visi mani un sievas ietaupījumi ir iztērēti olu taimeros un šņabī. Bet dekoderu mums tomēr ļoti vajadzētu. Vai tu, lūdzu, nesarūpētu mums ar sievu abiem kopīgu vienu vienīgo dekoderīti?

Kategorijas

Kategorijas