Gundega Repše: "Esmu atbildīga par to, ko uzrakstu"

2018. gada 5. jūnijs 14:18

115

Viena no spilgtākajām latviešu literatūras pārstāvēm ir rakstniece Gundega Repše, kura nekad nav kautrējusies izteikt savu viedokli, it sevišķi, ja tas saistīts ar Latviju. To, ka viņa ir māksliniece, var gan sajust, gan redzēt vizuāli. Alūksnes pilsētas bibliotēkā bija patīkama tikšanās ar rakstnieci, kurā viņa dalījās savās atmiņās un pārdzīvojumos. G.Repše atzina, ka rakstniekiem vajadzētu asāk reaģēt uz dažādām nekārtībām, jo viņi kaut kādā veidā var ietekmēt sabiedrību, līdz ar to kaut ko mainot.

Dusmas pārvērš pozitīvā rezultātā

Rakstnieces pirmā publikācija ir stāsts „Kamielis Vecrīgā” laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1979.gadā. Kopš 1982.gada G.Repše publicēja rakstus un recenzijas par literatūras, mākslas un sabiedriskajiem jautājumiem. Bet pie tā viņa neapstājās, un tapa pirmā grāmata “Koncerts maniem draugiem pelnu kastē”. “Stāstu krājums izdots 1987.gadā, bet septiņus gadus manuskripts netika akceptēts, jo vienā stāstā ir vārds “krievs”, kas nebija pieņemams. Bet raksturs man jau tad bija ass, un es nepiekāpos,” stāstīja rakstniece. Šajā darbā izpaužas individuālā domāšana un atteikšanās no padomju ideoloģijas tiražētajiem stereotipiem.
G.Repše vienmēr izcēlusies ar savu domu izteikšanu, un stāstu krājuma “Mēs. Latvija, XX gadsimts” idejas autore ir tieši viņa. “Šī ideja radās no nepatikas pret pastāvošo iekārtu, dusmām. Man vienmēr dusmas jāpārvērš kaut kādā pozitīvā rezultātā, nevis kaut kas jālaiž gaisā vai jāspridzina. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija spēcīga latviešu literatūras noniecināšana - sapratu, ka vajag kaut ko darīt. Sasaucu 12 rakstnieces, un viņas piekrita rakstīt par atsevišķiem laika posmiem 20. gadsimtā,” stāstīja rakstniece un piebilda, ka tie nav vēsturiskie romāni, bet romāni par vēsturi.

Brauciens uz Sibīriju - emocionāls trieciens

Latvijas vēsture rakstniecei ir svarīga, un viens no lasītākajiem romāniem “Bogene” ir stāsts par izsūtījuma gadiem Sibīrijā. “Visa mana tuvā apkārtne ar to tika kropļota – gan izsūtīšana, gan okupācija. Man bija sajūta, ka man jāizdara kaut kas svarīgs – gan savas ģimenes vārdā, gan sevis dēļ. Nebija skaidrs, vai es personīgi esmu tikusi ar to galā. Mana mamma 14 gadus bija izsūtījumā Sibīrijā. Viņa man daudz par to stāstīja – tā nebija sūdzēšanās, vairāk tika uzsvērta Sibīrijas dabas varenība,” norādīja G.Repše.
Viņas mammai vienmēr bija vēlēšanās aizbraukt uz Sibīriju un paskatīties nu jau ar citu skatienu.“Viņai bija problēmas ar kājām, tāpēc par ceļojumu bija jāaizmirst. Viņa nomira, tā arī nepaspējot aizbraukt. Un tad es sapratu, ka tas ir jādara man – mammas vārdā... Aizbraucu. Un atbraucu. Nesen atkal devos uz tālo Sibīriju, atradu tieši to staciju - Upes staciju, kurā mamma tika izmesta ārā, lai vestu uz tālākajiem mežiem. Man bija šausmīgs emocionāls trieciens!” atklāta bija rakstniece un uzsvēra, ka tas atmiņā paliks uz mūžu.
“Grāmatas pabeigšana nenozīmē, ka nolieku malā vēsturi. Tas, kas ar mūsu tautu ir izdarīts, tas ir kaut kas briesmīgs - okupācija bija kā cirtiens. Daudzi man ir jautājuši, kas ir “bogene”. Biju kādā bibliotēkā un netīši paņemtā grāmatā ieraudzīju vārdu “bogene”. Kādā no novadu izloksnēm tas nozīmē - mājas gars, krievu valodā “bog” ir - dievs, vācu valodā “bogene” nozīmē - cilpa, apvedceļš. Šis viss savienojums mani aizkustināja. Man bija svarīgi grāmatā atspoguļot stiprās sievietes, nevis cietējas. Saprotams, šis periods ir sagādājis visai latviešu tautai ciešanas, bet gribēju parādīt arī drosmi, sīkstumu. To redzēju savā mammā. Šis ir emocionāls romāns,” savās pārdomās par romānu “Bogene” dalījās G.Repše.

Rakstnieks ietekmē lasītāju

Nav nekāds noslēpums, ka G.Repšes darbu lasītājam jābūt izglītotam, jo neviena no viņas grāmatām nav izklaides literatūra. “Es nekad literatūru neesmu uztvērusi lietišķi – man grāmata vienmēr saistījusies ar mākslas darbu. Kad lasu, varu ieiet citā stihijā, grāmatā ir noslēpums, pēcgarša. Arī, kad rakstu, domāju par to, ka grāmata ir kā tilts starp to lielo dzīves noslēpumu, kāpēc dzīvojam, un katru konkrēto individualitāti. Esmu atbildīga par to, ko uzrakstu,” uzsvēra G.Repše. “Es zinu, ka mana dzīve būtu daudz veiksmīgāka, ja es mazāk būtu runājusi un savas domas izteikusi, toties sirdij ir labi,” stāstīja rakstniece un piebilda, ka katrs lasītājs ir nozīmīgs. “Man ir svarīgi, ka ir ausis, kas mani dzird, es ļoti domāju, kam es rakstu. Man ir romantiski trauksmainais priekšstats, ka rakstniekam ir jāiet sabiedrībai pa priekšu. Ja cilvēks izdod grāmatu, viņš iespaido lasītāju, viņš ir par to atbildīgs. Ir jānes kopēja atbildība par visu,” uzsvēra G.Repše.

Aizstāv Ojāru Vācieti

Vairākas no grāmatām, ko sarakstījusi G.Repše, veltītas nozīmīgiem cilvēkiem viņas dzīvē. Piemēram, grāmata “Pieskārieni” tapusi par godu izcilajam māksliniekam Kurtam Fridrihsonam. “Viņš bija manas mammas māsas vīrs. Kad man bija 12 gadu, nomira tētis, un Kurts kļuva man par garīgo tēvu, daudz palīdzēja arī ikdienā. Viņa klātbūtne manā dzīvē ir izšķiroša, grāmata “Pieskārieni” veltīta viņam. Ir vēl arī divas citas – mīlas vēstules no Sibīrijas viņa sievai un eseju apkopojums,” stāstīja rakstniece.
Otra pieminēšanas vērta personība, par ko G.Repše uzrakstīja grāmatu, ir Ojārs Vācietis. Grāmata “Brālis. Ojārs Vācietis” atklāj viņa personību. “Viņš man bija ļoti tuvs un svarīgs. O.Vācietis mani ļoti iespaidoja, viņš bija emocionāls un tiešs. Grāmatu par viņu gribēju uzrakstīt, jo O.Vācieša laikabiedrs Zigmunds Skujiņš kādā intervijā bija nožēlojami izteicies par dzejnieku - viņš esot bijis nelaimīgs alkoholiķis un neveiksminieks. Tad domāju - kā var tā būt? Sapratu, ka nav neviena, kas aizstāv O.Vācieti, un sāku rakstīt,” atklāja G.Repše un piebilda, ka grāmata ļoti daudzus nokaitināja, it īpaši jauno dzejnieku paaudzi.

Sāp sirds par aizbraucējiem

G.Repše ļoti pārdzīvo par to, kas notiek Latvijā. “Reizēm ir sajūta, ka lidosta ir manas sirds rajonā un tā sāp, jo latvieši pamet savu valsti un aizbrauc... Vai tad mēs tiešām visi esam palikuši tik lietišķi, vai tad nav tās apjausmas un jautājuma sev – bet kāpēc tad es piedzimu tieši Latvijā, nevis Anglijā? Tātad tam ir nozīme! Ir kaut kāda misija,” uzsvēra sieviete un piebilda, ka novēl visiem aizbraucējiem veiksmi. “Viņi nebūs laimīgi, jo viņiem ir apzinātas un neapzinātas ilgas pēc dzimtenes. Piemēram, tur tālienē tiek organizēti dažādi latviešu pulciņi, latviešu tautas deju nodarbības, Jāņu svinēšana tautiskā garā. Tā taču ir ilgošanās,” uzskata rakstniece.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Gundega Repše: "Esmu atbildīga par to, ko uzrakstu"

Kategorijas