Stāsts par 100 latiem

2009. gada 4. decembris 09:11

886

Negribu piekrist tiem, kas saka, ka 100 lati krīzes apstākļos ir liela nauda. Bet es tomēr nenoliedzu, ka tā ir nauda. Man kā pensionāram tā ir gandrīz visa pensija, pareizāk sakot, 80 procenti no tās. 100 lati – tas nav maz. Vai gan citādi šodien vēl kāds gaidītu pensijas dienu vai ietu uz darbu? Zinu, ka daudzi, kam algas apšķērētas, steidzās stāties bezdarbniekos. Tomēr drīz saprata, ka nekādi lielie vinnētāji nav. Neviens nevar atļauties simtlatniekus stūķēt zeķē. Ne pilsētnieks, ne laucinieks, ne pelnītājs, ne bezdarbnieks.

Ja bezdarbnieks dzīvo teltī pie Ministru Kabineta un piesaka bada streiku, kā to kopš pirmdienas dara valmierietis Guntis, tad, protams, pabalsta nauda ietaupās. Cits jautājums, vai ilgi viņš tā badosies un sals? Cilvēka izturībai taču ir robežas!

Man rados ir skolotāja, kas savā lauku skolā algā vairs nenopelna pat 100 latus. Viņai ir maģistra izglītība. Savukārt viņas vīrs, kas jau vairākus gadus nekur nestrādā, dzerstuļo, paņemts darbā “simtlatniekos”. Tagad nīkst katru dienu astoņas stundas un imitē aktīvu darbošanos, ik pa brīdim ieraudams no kortelīša savā kabatā. Viņš to man stāsta kā joku. Aizvakar esot visu dienu ar grābekli dzenājies pakaļ trīs lapām pie novada domes ēkas – te sakasījis kaudzē, te atkal izkaisījis, lai varētu no jauna sakasīt. Vakar vispār neesot bijis, ko darīt. Tāpēc šis, svaigā gaisā laiku sev kavēdams, ar dārza šķērēm no sakaltušām lapām izgriezis sniegpārsliņu rakstus. Gandrīz ticis pieķerts šajā nodarbē, jo pārbaudīt “simtlatnieku” darbu nākuši domes deputāti. Tad nu šis meties uz ceļiem viņu priekšā un sācis šķērēt sadzeltējušo zāli viņiem pie kājām. Visi brīnījušies un jutušies mazliet neērti.

Savukārt mana radinieka sieva mājās šim no galvas vai visus matus noplēsusi aiz skaudības. Sak', šis trallinādams tiekot pie saviem 100 latiem, kamēr viņa intelektuālajā darba laukā vai pušu raujas, bet nepietiekamā skolēnu skaita dēļ algas apmēra ziņā vīru nekādi nevar pārspēt. Viņu dēls pašlaik atrodas ārzemēs. Kad vecāki viņam pastāstījuši, kā pašiem mājās klājas, šis gan smējies, gan raudājis. Visbeidzot apžēlojies, piedāvājis abiem atmest bezjēdzīgo pazemošanos. Puika solījis katru mēnesi vecākiem pa pastu nosūtīt 6x pa 100 latiem. Lai labāk šie piekopjot māju, dārzu, savstarpējās attiecības un hobijus.

Runājot par sevi, varu teikt, ka pāris reižu mūžā esmu turējis rokā 100 latu banknoti vienā gabalā. Varena sajūta! Kā miljonāram. Kamēr vēl esmu šajā saulē, gribētu reiz ieiet restorānā vai prieka mājā un notriekt vienā rāvienā visus 100 latus. Gribētos izbaudīt šo sajūtu. Kad par to stāstu savai sievai, viņa mani nesaprot. Saka, lai labāk to naudu dodot šai. Ko gan viņa ar to iesāktu?! Saka, ka samainītu pret eiro un noglabātu rītdienai, lai justos drošāk, ja piepeši ar latu kas notiek. Kas gan var notikt ar mūsu latiem, kuru mums tāpat nav bijis, nav un nekad nebūs uzkrājumā?!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Stāsts par 100 latiem

Kategorijas