Gadiem ejot, mainās kapu kopas vizuālais tēls

2018. gada 3. augusts 00:00

933

Līdzās Tempļakalnam atrodas Alūksnes kapsēta - no tās paveras lielisks skats uz Alūksnes ezeru. Tā ir vieta ne tikai mirušo apbedīšanai, bet arī vientulīgai pastaigai un pārdomām. Mums, alūksniešiem, augusta pirmā svētdiena ir īpaša – to varētu nosaukt par godu dienu, jo ir Alūksnes kapusvētki.
Šī tradīcija aizsākās 19.gadsimta otrajā pusē, un tā joprojām ir kā savdabīgs pilsētnieku dzīves gada atskaites punkts. Šim notikumam alūksnieši gatavojas krietnu laiku, jo tad sabrauc tuvāki un tālāki radi, lai apciemotu senču atdusas vietas. Viesu skaits līdzinās pilsētas iedzīvotāju skaitam. Kapusvētku svinēšana ir ļoti atšķirīga – lielajās pilsētās tie galvenokārt norit ar dievkalpojumu, kad pirms tam tiek sakoptas kapa vietas, bet laukos un mazpilsētās tā ir kā satikšanās diena, kā patiesi nozīmīgi svētki.
Nekas nestāv uz vietas – viss attīstās un mainās, arī kapu kopu vizuālais tēls. Viss atkarīgs no cilvēku gaumes, finansiālajām iespējām un, protams, no tā, cik katram nozīmīgs bijis aizgājējs... Arī kapakmens ar gadiem mainās – cilvēki vairs neizvēlas tādus pieminekļus kā kādreiz. Kapakmens ir vēstījums par aizgājēja dzīvi, kas paliks uz šīs zemes vēl turpmākos gadus, tāpēc izvēlēties pareizo kapa pieminekli ir sevišķi būtiski. Arī kapu apstādījumi ar gadiem kļuvuši citādāki – cilvēki tam pievērš lielāku uzmanību.

Grandiozās cilvēku vēlmes
Kapa piemineklis dod pēdējo iespēju iemūžināt mīļoto, kurš aizgājis mūžībā. Tas atgādina par cilvēka dzīvi, tāpēc cilvēki bieži vien izvēlas motīvu vai kādu īpašu vēstījumu. “Paskatoties uz kapakmeni, var saprast, kas tas bijis par cilvēku, kāda bijusi viņa nodarbošanās. Gravējumi ir dažādi – sākot ar krustiņu, beidzot ar vilcieniem, grāmatām, lidmašīnām,” stāsta apbedīšanas biroja SIA “Ēdenes dārzs” prokūrists Artūrs Dauksts un piebilst, ka šogad esot tendence nevis gravēt portretu, bet gan līmēt keramisko fotogrāfiju.
Cilvēku vēlmes ir dažādas, tēlniekam tik atliek tās izpildīt. “Ir bijuši gadījumi, kad jāizgatavo kaut kas grandiozs – piemēram, kapakmens jāizveido vienotā stilā ar slēgto kapu kopu, kas bija kā lielceļš; no akmens veidota arka cilvēka augumā, kurā iekšā bija piemineklis; dažādi eņģeļi. Cilvēku vēlmes ir neiedomājamas, un man patīk, ka viņi ir atvērti radošām idejām,” par savu pieredzi stāsta SIA “Tako akmens” darbu vadītājs un mākslinieks Vitālijs Peļņa. Ir bijuši gadījumi, kad klients tomēr jāatrunā no konkrētās idejas. “Reizēm cilvēkiem ir vēlme uz pieminekļa izvietot nesavienojamas lietas, kas izjauc kompozīciju. Tas ir smagi, kad man nākas kādu atrunāt, jo viņš centies, meklējis idejas. Es kā mākslinieks labāk izprotu izkārtojumu, kompozīciju, un mans uzdevums ir cilvēkiem palīdzēt – lai iznākums būtu gaumīgs un skaists. Beigās jau vienmēr nonākam pie kopīga viedokļa,” atzīst V.Peļņa.
Māksliniekam, izpildot klienta vēlmes, reizēm nākas “kāpt sev pāri”. “Es, piemēram, neesmu lielu attēlu piekritējs uz akmens, man vairāk simpatizē nelieli simboli, uzraksti. Bet cilvēku gaume ir dažāda, un man tas jārespektē,” saka tēlnieks Ainārs Zelčs.

Pārāk daudz pārspīlējumu
Lai cik dīvaini tas izklausītos, bet arī kapu pieminekļiem ir tendences, kas, gadiem ejot, mainās. SIA “Ainavas ALG” valdes locekle Līga Toka-Čevere zina stāstīt, ka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pamatā bija marmora pieminekļi un astoņdesmitajos dominēja granīts. “2000.gadā cilvēki labprātāk izvēlējās laukakmeni, bet tagad ļoti pieprasīts ir Zviedrijas granīts, jo tas ir vairākās krāsās – katrs var izvēlēties sev tīkamāko toni. Protams, viss atkarīgs no cilvēka finansiālajām iespējām,” secina L.Toka-Čevere un piebilst, ka laukakmens nekur nav pazudis – vēl joprojām cilvēki to izvēlas.
A.Dauksts, kurš šajā biznesā darbojas jau sesto gadu, ievērojis, ka pirmsākumos cilvēki vairāk izvēlējušies lielākus pieminekļus, kas bija vairāk noslīpēti, nopulēti. “Mūsdienās ir lielākas izvēles iespējas krāsu ziņā. Klientiem iecienīta ir brūnā krāsa pieminekļiem. Tagad cilvēki skatās uz dabiskākām un latviskākām krāsām, arī saskaņo kapakmeni ar kapu apmalīti. Katrs akmens ir unikāls – bieži vien, skatoties uz pieminekli, cilvēks saredz dzīves līnijas, debesis vai jūru un saista to ar aizgājēja dzīvi,” novērojis ir A.Dauksts.
Savukārt A.Zelčam par latviskumu ir citāds viedoklis. “Manuprāt, mūsdienās cilvēku kapakmeņu gaume grimst – ir daudz bezgaumības un pārspīlējumi. Esmu novērojis, ka nevajadzīgi ieviesti ir dienvidu zemēm raksturīgi pieminekļi, līdz ar to zūd latviskums,” domā tēlnieks. A.Zelčs granītu atzīst par vispiemērotāko mūsu klimatam un vietai. “Marmors mums nederētu. Pirms dažiem gadiem parādījās pat plastmasas kapu kopas apmalītes, bet šī tendence izzuda, un tas ir labi – plastmasa nav piemērota kapiem,” uzsver tēlnieks.

Alūksniešiem tuvāks laukakmens un dabiskums
Ja pastaigājas pa Alūksnes kapsētu, var redzēt, ka daudzviet saglabājušies senie pieminekļi. “Kādreiz kapakmeņi bija masīvāki, biezāki un lielāki. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados akmens bija lētāks, tāpēc cilvēki varēja to izvēlēties lielāku. Bet mūsdienās viss kļūst dārgāks, līdz ar to cilvēki izvēlas mazākus un plānākus akmeņus. Bet tas nav slikti – manuprāt, šie nelielie piemiņas simboli izskatās ļoti labi,” atzīst A.Zelčs.
Daudzi no mums būs ievērojuši, ka ārzemēs pārsvarā ir tikai piemiņas plāksnes, tur neaizraujas ar ziediem uz kapa. “Mūsdienās daudzi izbraukuši no valsts, līdz ar to neaizraujas ar ziedu apstādījumiem, bet tiek nolemts par kapu laukuma nobruģēšanu vai nobēršanu ar akmentiņiem. Arvien biežāk cilvēki sāk uzstādīt slēgtās kapu apmales,” ievērojis A.Dauksts. Šī metode gan nav izteikti latviska, bet tā vietām parādās. “Tas ir arī praktiski. Salīdzinot ar Alūksnes kapiem, Balvos šādu risinājumu izvēlas vairāk cilvēku,” stāsta SIA “Tako akmens” valdes priekšsēdētājs Tālis Korlašs. Savukārt mākslinieks V.Peļņa ievērojis, ka alūksniešiem vairāk patīk laukakmens un dabiskums.

Kapu kopas sāk līdzināties daiļdārzam
Svarīgs ir ne tikai kapakmens, bet arī kapu kopas vizuālais kopskats. “Manuprāt, ar katru gadu kapsēta kļūst arvien sakoptāka – cilvēki labiekārto atdusas vietas, tādā veidā izrādot cieņu aizgājējam. Uz kapusvētku laiku pie kapu kopām tiek stādītas begonijas, leduspuķes vai samtenes,” stāsta A.Dauksts.
Paskatoties uz kapa vietu, var nojaust arī cilvēka gaumes izjūtu, jo katrs izvēlas ko citādāku. “Iedzīvotāji ļoti iecienījuši tūjas, klinšrozītes un spirejas. Tās izskatās ļoti glīti, bet katram jāizvērtē, cik viņš gatavs ieguldīt savu laiku un spēku kopšanā. Katram augam vajadzīga citādāka attieksme. Piemēram, tūjām pirmajā gadā jābūt lielākam daudzumam ūdens. Jāsaprot, ka katrs augs katrā zemē, vidē augs citādāk,” iesaka L.Toka-Čevere un piebilst, ka neko konkrētu gan nevar ieteikt - katra augsne ir atšķirīga.
Alūksnes kapos ir liels koku daudzums, tas nozīmē, ka tie paņem no zemes daudz spēka. “Bieži vien kapu kopa līdzinās daiļdārzam – lielākā daļa ļoti piedomā pie vizuālā izskata,” novērojis A.Dauksts. Viņš uzsver, ka Alūksnes kapsētā ir daudz ēnainu vietu, tāpēc cilvēki labprāt izvēlas stādīt hostas un kapmirtes. “Savukārt saulainās vietās vairāk stāda saulrieteņus un skaraino akmeņlauzīti,” stāsta SIA “Ēdenes dārzs” prokūrists.
Bieži vien cilvēki nezina elementārus un praktiskus risinājumus, lai kapa vieta izskatītos skaisti. “Lai būtu visvienkāršāk kopt kapus, iesaku neiznīcināt klintenes un alpīnās vērenes – tie ir krūmi, kurus var nogriezt, tad tie atkal dzen atvases un aug skaisti, ir viegli kopjami,” iesaka kapu apzaļumotāja.

Apbedījumi ar 300 gadu vēsturi
Diezgan daudzi izvēlas kapu labiekārtošanas un apzaļumošanas pakalpojumus. Ir iespēja, ka kapu kopa pēc tam tiek arī regulāri apkopta. “Ir situācijas, kad cilvēks atrodas citā pilsētā vai ārzemēs, bet gados veci cilvēki vairs nevar sakopt šo svarīgo vietu, tad viņi izvēlas mūsu piedāvātos pakalpojumus” stāsta L.Toka-Čevere un piebilst, ka tieši vecākajai paaudzei ir ļoti nozīmīga šī kapu kultūra. “Alūksnes kapsēta ir ar senu vēsturi. Vecākie pieminekļi ir uzmanību piesaistoši un lieli. Zinu, ka kapu senajā daļā apbedījumi ir jau no 1700.gadiem. Kapu kopšanas tradīcijas ir nevis izskaustas, bet gan attīstījušās. Alūksnes kapsēta ir īpaša!” uzsver sieviete.
Arī A.Dauksts piekrīt, ka alūksniešiem kapsēta ir svarīga. “Mēs savus pakalpojumus piedāvājam arī Rīgā, daudzviet Latgalē un pat Krievijā. Bet Alūksne izceļas ar to, ka šeit cilvēki ļoti piedomā pie kapu kopas vizuālā tēla,” saka vīrietis.

Sarosās īsi pirms
kapusvētkiem
Arī nekopto kapu teritorija Alūksnē samazinājusies. “Mūsu kapsēta ar katru gadu vairāk tiek sakārtota. Ir divas cilvēku kategorijas – vieniem ir būtiski, lai kapi sakopti visu gadu, un, protams, ir tādi, kuri attopas nedēļu pirms kapusvētkiem un steidzīgi kaut ko dara,” saka L.Toka-Čevere.
Tas ir izteikti ne tikai Alūksnes kapos, bet arī citviet - cilvēki mūsdienās ir steidzīgi. “Protams, tas, ka cilvēki par kapiem sāk rūpēties īsi pirms kapusvētkiem, ir izteikti. Tad mums ir ļoti daudz darba. Es ieteiktu iedzīvotājiem, lai viņi ātrāk domā par kapiem – mēs strādājam arī ziemā, ir iespējas uzglabāt jau gatavo pieminekli, lai pavasarī varam to uzlikt. Kapakmens izgatavošana ir laikietilpīgs process, labāk, ja to sāk darīt laikus,” iesaka T.Korlašs.

Šodien akmens formu veido cilvēks
Šodien grūti atrast akmeņkali, kurš strādā pēc senajām metodēm. “Mūsdienās izmanto smilšu strūklas vai lāzergravēšanas iekārtas. Esmu gravieris un strādāju datortehnikā. Manuprāt, darbojoties ar mūsdienu tehnoloģijām, ir labāka kvalitāte - viss iznāk daudz precīzāk,” stāsta A.Dauksts.
Tagad ir lielākas iespējas, un tas daudz ko ietekmē. “Kādreiz pats akmens diktēja formu, tagad cilvēks to izveido. Tās ir mūsdienas. Es galvenokārt strādāju datorizēti – tas ir kvalitatīvāk, ātrāk un precīzāk. Mūsdienās ir svarīgs laiks – klienti vēlas, lai kapakmens tiek ātri izgatavots,” uzsver V.Peļņa.
Tomēr ir cilvēki, kuri labprātāk izvēlas roku darbu. “Man ir mehānika, kas uzzīmē šablonu, bet pārējo visu daru ar kalšanas ierīci. Esmu ievērojis, ka ir klienti, kuriem patīk, ja kalums ir roku darbs – ja to var redzēt. Esmu viens no nedaudzajiem, kurš kaļ ar roku,” stāsta A.Zelčs un apstiprina, ka roku darbs vienmēr tiek novērtēts.
T.Korlašs uzsver - katrā akmenī mākslinieks iegulda daudz darba un mīlestības, viss tiek darīts no sirds. To vienmēr var pamanīt, kad rezultāts ir sasniegts.

Krustu pamazām nomaina piemineklis
Process sākas ar to, ka atnāk cilvēks un izstāsta savas vēlmes. Vissvarīgākais ir tieši darbs ar klientu, lai saprastu īsto virzienu. “Principā nav tādu ideju, ko nevar realizēt. Galvenais klientam ir atrast kopēju skatījumu ar darba veicēju. Reizēm, sākot darbus, idejas, kas bija pirmsākumā, pamainās. Ļoti liela nozīme ir komunikācijai,” uzsver A.Dauksts.
Katrs apbedīšanas birojs ir kaut nedaudz atšķirīgs. “Mēs akmeni izgatavojam no bloka līdz galarezultātam. Pie mums var apskatīt, kā mākslinieki strādā – esam rādījuši ierīces, mūs var redzēt darbībā,” par sava darba procesu stāsta V.Peļņa un atzīst, ka viņam sava profesija šķiet ļoti interesanta. “Zinu, ka konkurentu ir daudz, bet katram tomēr ir savs rokraksts. Mēs atšķiramies ar to, ka uzņēmumā strādā mākslinieki ar attiecīgo izglītību. Ir svarīgi, lai kapakmeni izgatavo profesionālis,” uzskata mākslinieks V.Peļņa.
Ko tad cilvēki vairāk vēlas – kapakmeni vai krustu? “Pēdējo gadu laikā pamazām krusti tiek nomainīti pret pieminekli vai nelielu granīta plāksnīti. Bet pareizticīgie vairāk izvēlas metāla krustus,” stāsta A.Dauksts un piebilst, ka klasiskie krusti noteikti nekur neizzudīs.

◆ Kapsētas aizsākumi Alūksnē meklējami vēlajā dzelzs laikmetā no 8. līdz 12.gadsimtam, kad Tempļakalna pilskalnā dzīvojuši senie latgaļi. Vecākie pieminekļi datēti ar 13.gadsimtu. Alūksnes Lielie kapi aizņem 14,98 hektārus – tie ir vieni no lielākajiem un senākajiem Latvijā.
◆ 1925.gadā kapsētā tika uzcelti galvenie vārti, to autors ir arhitekts Pauls Kampe, 1926.gadā izveidota akmens sēta.
◆ Arī Fītinghofu dzimtas pārstāvji līdz 1829.gadam tika apbedīti Kapsētas pussalā. 1832.gadā tika iesvētīts mauzolejs muižas parkā un visu dzimtas pārstāvju zārki no Kapsētas pussalas un Rēveles (Tallinā) nogādāti tajā.

◆ Kapu pieminekļu uzstādīšanas tradīcijas ir vairāku tūkstošu gadu sena vēsture. Viduslaikos parastie cilvēki nespēja atļauties dārgus un masīvus kapakmeņus, tāpēc bieži izmantoja kokā darinātus kapu pieminekļus vai krustus. Lai saglabātu kapa pieminekļa ilgmūžību, to apstrādāja ar ūdens necaurlaidīgiem materiāliem un ievietoja akmenī, kas piedeva tam noturību. Paši bagātākie gan sev un savai dzimtai būvēja kapa memoriālus. Mūsdienās kapu pieminekļa izgatavošanai ir pieejami daudzi materiāli, no kuriem cilvēks var izvēlēties sev tīkamo - granītu, marmoru vai pat bronzu. Kapa piemineklis gadu tūkstošiem paliek kā cieņas apliecinājums.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Gadiem ejot, mainās kapu kopas vizuālais tēls

Kategorijas