Būt tur, kur jābūt!

2018. gada 21. augusts 07:17

2491

Oskars Laucis: “Dzīvojam tikai vienu reizi, un dzīve nav melnraksts, ko varēs labot vai pārrakstīt.”

“Ja tu neesi tur, kur tev jābūt, tu neesi vispār,” tieši šos bijušā Latvijas rekordista barjersprintā
Jura Krastiņa teiktos vārdus gaujienietis Oskars Laucis atceras brīžos, kad ir kādas izvēles priekšā. Divreiz devies laimi un finansiālo piepildījumu meklēt Anglijā, tagad Oskars atgriezies dzimtajā Gaujienā un realizē sapņus, kurus pašam nav izdevies piepildīt. Oskars ir treneris! Trenē mazos gaujieniešus, lai viņi pēc gadiem gūtu spožus panākumus un stāvētu uz goda pjedestāliem, kā to kādreiz ir gribējis viņš pats. “Ja pats neesmu to sasniedzis, tad varu palīdzēt kādam citam to sasniegt un savus nepiepildītos sapņus īstenot caur audzēkņiem,” saka viņš.

Kā tu nonāci līdz tam, ka esi treneris Gaujienā?
Sports manā dzīvē ir bijis vienmēr. Pamatskolas izglītību ieguvu tepat O.Vācieša Gaujienas vidusskolā (tagad pamatskola), bet tālāk devos mācīties uz Staiceles futbola skolu. Skolas direktors, bijušais Latvijas rekordists barjerskrējienā Juris Krastiņš pamanīja manas spējas vieglatlētikā un sāka mani trenēt, lai gan nekad iepriekš to nebija darījis un vienmēr trenējis tikai futbolistus. Vidusskolas laikā biju ļoti apņēmīgs un trenējos trīs reizes dienā. Man nebija grūti celties piecos no rīta, stundu trenēties, no rīta pildīt mājasdarbus un tad doties uz skolu. Bija forši iet uz skolu možam. Otrs treniņš bija pēcpusdienā, trešais - vakarā futbolā. Vienreiz, kad man sāpēja kāja, neaizgāju uz vieglatlētikas treniņu, bet uz futbola treniņu aizgāju. Neko jau nedarīju, stāvēju tikai vārtos. Mans treneris J.Krastiņš to redzēja un teica vārdus, kas paliks atmiņā visu mūžu: “Ja tu neesi tur, kur tev jābūt, tu neesi vispār.”

Pēc vidusskolas māsa piedāvāja braukt padzīvot un pastrādāt uz Angliju pie viņas. Vilināja mani ar lielu algu – četru ciparu skaitli. Protams, man, jaunam, kurš tikko pabeidzis skolu, gribējās naudu, savu mašīnu.

-Izlēmi aizbraukt?
- Jā, taču mana lielākā kļūda bija tā, ka nevienam nepateicu, ka braukšu prom. Visus sasniegumus, kurus biju guvis sportā, un iegūto fizisko sagatavotību vienkārši pametu jeb atstāju novārtā. Pusgadu pastrādāju un sapratu, ka nespēju tur dzīvot - man vajag ne tikai draugus, bet arī sportu. Atbraucu atpakaļ, sākumā strādāju veikalā un sāku trenēties pie Latvijā vadošajiem skrējējiem. Veikalā neredzēju savu dzīvi, tādēļ biju izvēles priekšā – darbs policijā vai armija. Tā kā mans tētis ir bijušais policists, viņš teica, lai eju uz armiju. Nodienēju nepilnus divus gadus un atkal visu pametu – devos uz Angliju. Viss atkārtojās. Un atkal Anglijai bija izšķiroša nozīme manā dzīvē. Tur esot, sapratu, ka gribu savā dzīvē kaut ko mainīt – dzīvot tā, lai aiz manis paliek kaut kas vērtīgs. Izdomāju, ka filmēšu pats savu filmu “Četri gadi”, kurā atspoguļošu, ka ar smagu darbu un lielu gribasspēku cilvēks var sasniegt visu. Saprotu, ka savos 22 gados vairs nebūšu elites sportists un lielu naudu nepelnīšu. Taču es varu trenēt jaunos censoņus un savus sapņus sasniegt ar viņu palīdzību. Kāpēc kādreiz maksāt lielu naudu, lai paskatītos olimpiskās spēles, ja tur varu doties kopā ar savu audzēkni - izbaudīt atmosfēru, sajust emocijas. Ja es pats nevaru izcīnīt, piemēram, Apes gada balvu sportā kā sportists, tad es to varu iegūt kā treneris! Tas ir man tuvākais mērķis. Pēc desmit, divdesmit vai četrdesmit gadiem gribētu iegūt Latvijas gada balvu sportā. Viss ir iespējams! Protams, visa pamatā ir liels darbs.

Kā ir būt jaunam trenerim?
Ļoti grūti, jo pagaidām man nav audzēkņu, kuri būtu guvuši panākumus un celtu manu reputāciju. Reputāciju labākajā gadījumā iegūšu pēc pieciem gadiem, kad audzēkņi būs kaut ko sasnieguši. Ir trīs panākumu atslēgas – audzēkņa attieksme, mērķis un uzticība trenerim. Ja tu klausi treneri un uzticies, tā ir gandrīz uzvara. Ja neuzticies trenerim un šaubies, vai viņš pareizi māca, tad laikam panākumu nebūs. Jā, man nav augstākās izglītības, bet esmu apņēmies jau šoruden iestāties Latvijas Sporta akadēmijā. Ļoti daudz varu pamācīt no savas personīgās sportista pieredzes. Man kā trenerim ir jāattīstās. Ja audzēknis treniņā saka, ka viņam sāp kāja, eju pēc treniņa mājās un meklēju informāciju, kāpēc tā. Ja nebūs attīstības, nebūšu labs treneris, tas ir jāsaprot. Treneris audzēknim ir kā otrais tēvs, kuram ir jāprot uzklausīt, sadzirdēt, palīdzēt, jo bieži vien tas var ietekmēt rezultātus, taču treneris ir tas, kurš var palīdzēt, kuram var uzticēties, tāpēc bieži vien treneri ir arī kā psihologi, kuri palīdz sakārtot domas. Protams, audzēkņi mainās, sākuma degsme zūd un viņu paliek mazāk. Taču skaitam nav nozīmes. Kaut vai paliks viens audzēknis, strādāšu ar viņu, jo varbūt tieši viņš būs tas īstais, kurš pēc gadiem desmit sasniegs augstus rezultātus. Dzīvē nekad nevar zināt, kā būs. Paliek tie, kuri grib un kuriem ir attieksme. Mana darba alga ir manu audzēkņu panākumi!

Kāpēc tieši vieglatlētika, nevis futbols?
Vieglatlētika ir pamatu pamats jebkuram sporta veidam. Visi bērni līdz 12 – 13 gadiem jātrenē vieglatlētikā, lai viņi vispusīgi attīstās, un tikai tad var izvēlēties vienu virzienu. Futbolam Latvijā neredzu nākotni, tas ir ļoti zemā līmenī. Futbols ir komandu sports, kur ir jābūt izcilai visai komandai. Ar vieglatlētiku ir pretēji – tai Latvijā redzu nākotni, un tieši no Baltijas valstīm ir labākie vieglatlēti. Vieglatlētikā viss atkarīgs no cilvēka paša, bet futbolā komandās reizēm ir radi un draugi, kas dažreiz nemaz nav tie labākie un talantīgākie. Ja nav pazīšanās izlasē, komandā nemaz netiec.

Vai kādā jaunajā sportistā esi pamanījis īpašu talantu?
- Ir talantīgi bērni. Piemēram, Daniels Auziņš, kurš nupat startēja Jaunatnes olimpiādē Cēsīs. Viņam gēnos ir iedzimts sports. Nāk trenēties arī viņa mazā māsa, un redzu, ka arī viņai būs sportiski panākumi. Tīņiem bieži vien nav vajadzīgās attieksmes, motivācijas. Viņiem liekas, ka labāk neies uz treniņu, bet padarīs kādas citas lietas ar draugiem. Dienā ir 24 stundas, treniņi no tām aizņem tikai 2 stundas, 8 stundas ir miegam, bet pārējā laikā vari darīt, ko vien vēlies. Ja cilvēks nespēj tik daudz atvēlēt, tad nav īstā vieta. Nāk trenēties arī meitenes, kuras mācās tikai 1.klasē, taču problēma ir tā, ka šajā vecumā bērniem nav sacensību un tādēļ zūd motivācija. Trenējas, trenējas, bet sacensību, kur startēt, īsti nav. Tādēļ trenerim jāmotivē bērni turpināt iesākto. Paskatos uz stadionu un... nav jau īsti, kā bērnu motivēt.

Kāda ir sporta infrastruktūra Gaujienā un Apes novadā?
Videi ir liela nozīme. Ir ļoti daudz spēka vingrinājumu, kurus varam izpildīt arī Gaujienas stadionā, bet, ja gribu trenēt tehniku – šeit nav, kur to darīt. Uzvilkt naglenes un skriet pa melnzemi? Jā, blakus skolai ir skrejceļš - divas joslas 100 metru garumā, bet ar to nepietiek. Aizbraucot uz sacensībām, jūtu, ka pietrūcis tieši tehnisko treniņu. Jā, Alūksnē būs stadions, bet katru dienu no Gaujienas uz Alūksni nebrauksi, pat ne trīs reizes nedēļā. Apes novadā noteikti vajadzētu vienu stadionu. Katrā pagastā gan nevajadzētu, tas būtu finansiāli neizdevīgi. Manuprāt, Apes novada galvenajam stadionam būtu jābūt Gaujienā, kas attāluma ziņā būtu izdevīgi arī Trapenes un Virešu bērniem. Gaujienai priekšroka arī tāpēc, ka te ir divas skolas. Apē ir sporta halle, vieta, kur trenēties ziemas sporta veidiem. Gaujienā varētu būt stadions! Pat ne uzcelt, bet atjaunot, lai bērni varētu pilnvērtīgi trenēties un attīstīties.

Kādēļ, tavuprāt, Latvijā ir tik slikti attīstīta sporta infrastruktūra?
Viss sākas no valdības... Ja paskatāmies, kurp dodas trenēties elites sportisti, tā ir Igaunija. Latvijā var trenēties Kuldīgā. Kāpēc latviešu vieglatlētiem jādodas uz treniņnometnēm ārvalstīs? Nezinu, kur Latvijā paliek sportam paredzētā nauda. Skumji skatīties, kā attīstāmies. Jā, iedzīvotāju paliek mazāk, bet sports ir viena no pēdējām lietām, kā varam celt valsts vārdu saulītē un likt tam skanēt pasaulē. Mūsu valstī aug talantīgi cilvēki, daudzi sportisti ir olimpiskie čempioni un arī tādi tie varētu būt nākotnē.

Ko darīt, lai būtu vairāk izcilu sportistu?
Viss sākas ģimenē, kā vecāki audzina bērnu. Ja bērnam ieaudzinās attieksmi, viņš nāks uz treniņiem. Ir mūsdienu bērni, kuri treniņu vietā izvēlas spēles telefonā vai datorā. Viņiem šķiet, ka ir grūti skriet, sevi pilnveidot. Vieglāk ir pasēdēt. Arī deviņos gados! Kas būs pēc desmit gadiem? Latvijas vārdu pasaulē viņš noteikti nenesīs un par augstām vietām necīnīsies. Turpinās spēlēt spēlītes un čīkstēs, ka neko nevar. Visiem sākuma iespējas ir vienādas. Treniņos visi ir vienādi.

Cik liela nozīme ir talantam?
Liela, bet uzskatu, ka bērni, kuriem nav talanta, ar smagu darbu var sasniegt izcilus panākumus. Neatlaidīgi strādājot, lejot sviedrus, sasniegs tikpat, cik talantīgais bez vajadzīgās attieksmes. Viņi būs vienā līmenī, un varbūt pat sasniegs vairāk nekā talantīgais. Viņš zina, ko dzīvē grib, un to panāk. Talants ir Dieva dāvana, un, kā Dievs lems, tā būs.

Tu ne tikai trenē jaunos, bet sporto arī pats!
Man ir jābūt paraugam maniem audzēkņiem. Šobrīd trenējos 100 metros sprintā, esmu iecerējis nākamgad skriet sacensībās. Es būtu laimīgs, ja varētu būt Latvijā astoņniekā, kas nav nemaz nereāli. Man patīk sportot. Tā es sevi uzturu formā. Sports palīdz atslēgties no ikdienas problēmām. Ja bijusi slikta diena, noskrien stadionā 40 vai 50 apļus un jutīsies labāk. Taču viss jādara ar mērķi. Vai katram ir jāsporto? Tas jājūt cilvēkam pašam – kā izlēmis, tā rīkojas. Taču jāatceras, ka dzīvojam tikai vienu reizi, un dzīve nav melnraksts, ko varēs labot vai pārrakstīt. Visi pieļaujam kļūdas, arī es esmu pieļāvis un diemžēl nemācos no citu kļūdām, bet tikai no savējām. Esmu laikam mazliet ietiepīgs. Profesionālais sports vispār nav nemaz tik viegls, kā var likties. Sportam sportisti atdod sevi visu. Liela daļa domā – ja esi sportists, tu esi veselīgs un ieturi veselīgu dzīvesveidu. Tā nav! Piemēram, profesionālie sportisti 50 – 60 gados ir ļoti slimi, jo visu sevi, savu veselību atdevuši sportam.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt tur, kur jābūt!

Kategorijas