Stingrs un prasīgs, tomēr supertētis - Viesturs Kazainis!

2018. gada 4. septembris 19:46

1475

Ilzenieti Viesturu Kazaini zinām kā sportistu un sporta pasākumu organizatoru. Taču viņam ir arī kāds cits svarīgs darbs – viņš ir tētis trīs meitām. Arī viņš kā daudzi citi tēti šosvētdien, kad Latvijā jau devīto gadu svinēsim Tēva dienu, saņems mīļus apskāvienus, bučas un kādu jauku dāvanu.

- Vai jūsu ģimenē Tēva diena ir svētki?
- Pateicoties meitām, svinam, bet nevaru teikt, ka tā būtu liela tradīcija. Parasti svinam, brokastu laikā našķojoties ar kādiem saldumiem vai kūkām. Meitas un mazmeita apkrīt ap kaklu, sabučo mani un apsveic. Nav svarīgi, ko uzdāvina. Labāk mazu, bet interesantu dāvanu – kādu kūciņu ar uzrakstu, mazmeita zīmējumu. Protams, man kā tētim ir patīkami. Ja ir Mātes diena, kādēļ gan lai nebūtu arī Tēva diena! Varbūt skaļi teikt, bet šī svinēšanas tradīcija ģimenē būs tāda, cik stipra ir ģimene. Kāda ģimene, tādas tradīcijas.

- Kā jūs pats sevi raksturotu kā tēti?

- Sevi raksturot ir ļoti grūti. Esmu diezgan stingrs, un man kā visiem vecākiem gribas konkrētu kārtību. Esam savā starpā jau runājuši, ka visstingrāk un bargāk audzinājām vecāko meitu Sabīni. Viņa bija pirmais bērns, audzinājām pareizi un kārtīgi. Toreiz tādi laiki bija. Ja nosēdināja, tad bija jāsēž un nevarēja raudāt vai ko citu darīt. Tagad jaunie vecāki tik stingri bērnus neaudzina. Mūsdienu bērni aug pārāk lielā visatļautībā. Lai kā arī nepatīk vārds “nedrīkst”, tas ir jālieto, lai tagadējie bērni zinātu, ko tas nozīmē, un ievērotu. Robežām tomēr ir jābūt. Vai tas ir pareizi vai ne, nezinu, bet esmu pārliecināts, ka kādai kārtībai jābūt un visatļautība nevar būt. Arī manas abas jaunākās meitas auga citādāk nekā vecākā. Audzinājām ne tik stingri. Vai tādēļ izaugušas sliktākas? Protams, nē.

- Arī jums pašam loma mainījusies - esat arī vectētiņš.

- Sportoju, skrienu, jūtos labi, bet te pēkšņi vienā dienā paziņo – tu būsi vectētiņš jeb opītis! Pirmajā momentā – šoks, nejūtos tiks vecs, lai būtu opītis. Bet ir forši un vienmēr gaidu mazmeitiņas ciemošanos. Mēnesī reizi noteikti, pat biežāk, visas meitas sabrauc mājās, kopīgi brokastojam. Ir forši, kad pilna māja. Kā vectētiņš reizēm esmu stingrs un pasaku, ko drīkst vai ne. Protams, tad mazā uzmet lūpu vai sāk pat raudāt. Jāmēģina rast mierinājums un jāskaidro, kā var darīt citādi. Tas ir grūti un ne vienmēr sanāk. Ja ar šodienas prātu un zināšanām būtu jāaudzina meitas, droši vien kaut ko darītu citādāk. Tagad saprotu, ka laikā, kad auga vecākā meita, ļoti daudz sportoju un biju prom no mājām - braukāju pa Eiropu. Godīgi atzīšos - maz piedalījos audzināšanā. Tagad medijos daudz runā, ka jācenšas vecākiem un tētiem vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni. Nebija jau tā, ka nepavadījām laiku kopā. Bieži uz sacensībām braucām visi kopā un pie reizes iepazinām vietu, kur esam. Tā sakot, pieskaņojām citas aktivitātes.
Tagad šādu izbraukumu ir mazāk, jo meitas ir lielas un viņām ir sava dzīve. Tomēr tāpat atrodam laiku, lai visi kopā, piemēram, dotos uz kādu koncertu.

- Kādas attiecības meitām ar sportu?

- Lielākie sportisti esam mēs ar Alisi - jaunāko meitu. Arī viņa brauc riteņbraukšanas sacensībās. Jau no četriem gadiem ņēmu viņu līdzi uz sacensībām un abi braucām. Sabīne ir ļoti saistīta ar sportu – viņa strādā Latvijas Florbola savienībā. Ar florbolu saistīta ir arī Alise, kurai tas ir mīļākais sporta veids. Vietējos sporta pasākumos labprāt startē arī Beāte, piemēram, šķēršļu skrējienā vai “Līkločos papardēs”. Viņa dzīvo Rīgā un mācās Latvijas Universitātē. Pirmajos gados, kad sāku organizēt “Līkločus papardēs”, visiem, kuri no ģimenes nepiedalījās organizēšanā, obligāti bija jādodas trasē braukt. Visi kaut reizi ir braukuši. Pat mazmeita Elza ir jau startējusi bērnu distancē. Protams, man patiktu, ja visi sportotu, bet to nevar uzspiest. Ar varu nekas labs nesanāk.

- Kāds, jūsuprāt, ir labs tētis?

- Es palieku pie savas pārliecības – jābūt diezgan stingram. Bērnam jāklausa un jārespektē vecāki, un bērnam jāsaprot, ka vecāki negrib sliktu. Tomēr nevajag pārspīlēt, lai neaiziet galējībā, ka bērns no vecākiem baidās, teiktu, ka ienīst vecākus. Savu reizi neapšaubāmi bērni jāpalutina. Visiem bērniem ir jābūt vienādi mīļiem, bet realitātē attiecības ar katru bērnu veidojas citādākas, jo katrs bērns ir ar savu raksturu. Katra meita ir citādāka, katra jāaudzina citādāk, un katrai vajadzīga sava pieeja. Kārtībai un stingrībai jābūt, bet nianses var atšķirties. Vecākiem jābūt iecietīgākiem, jābūt pat psihologiem un jāprot sarunāties, jādomā, kā pareizi. Žagars, siksna un kliegšana ne vienmēr ir pareizākais. Es savulaik esmu pāri reizes no tēta dabūjis ar siksnu un sapratis, ka tas bija vajadzīgs. Kārtībai ir jābūt.

- Kādus jūs redzat tētus sev apkārt?

- Ir labi tēti. Lielākā problēma – mūsdienu dzīves steidzīgais ritms. Tēti skrien, strādā, pelna naudu. Tētim ir jādomā, lai viss būtu un visa pietiktu. Laukos tas ir grūtāk, jo algas ir mazākas, tādēļ tētiem ir lielāka spriedze. Cilvēks ir pozitīvs un ģimene ir pozitīva, ja nav jādomā par to, kā samaksāt rēķinus, ieliet degvielu, izskolot bērnus. Kad visam pietiek. Sociālā situācija veicina sliktu atmosfēru ģimenē. Zinu, cik grūti ir ārpus novada skolot bērnus – kad jādomā par dzīvokļu īri Rīgā, dzīvošanu, studiju maksām. Kamēr meitas mācījās tepat Ilzenē, bija viegli. Lai gan arī tagad, kad meita mācās Alūksnes novada vidusskolas 12.klasē, saskaros ar kuriozu – viņa nevar no Ilzenes tikt uz Alūksni un atpakaļ. Lai arī dzīvo kojās, pirmdienu rītos un piektdienu vakaros man viņa jāved ar mašīnu, jo autobusi nekursē. Valdība dod e-talonu. Ko es ar viņu lai daru? Piedāvā 3 centus par kilometru degvielas atmaksai. 1,80 eiro izmaksā braukšana turp un atpakaļ? Smieklīgi. Un tā ir problēma, kas tētiem jārisina.

- Mēs runājam par labajiem tētiem, bet ir arī tādi, kuri nemaksā alimentus. - Es arī to nesaprotu. Dzīvē visādi gadās, bet bērns ir tavējais, ja arī nedzīvo kopā ar tevi. Bērns finansiāli prasa daudz. Man tas nav saprotami, bet cilvēki ir dažādi un situācijas ir dažādas.

- Kāds atceroties bijis meitu augšanas un audzināšanas laiks?

- Ir bijis visādi. Nav viegli audzināt ne meitas, ne dēlus. Protams, man kā tēvam gribējās dēlu. Bija jau divas meitas, trešo cerēju dēlu. Kad piedzima tomēr meita, “lūpa atkārās”. Kā šodien atceros, ko teica kaimiņš, kuram arī bija tikai meitas: “Viestur, nesatraucies. Pie tevis nāks znoti ar šampanieti. Ja tev būtu tikai puikas, visi aizietu prom.” Kopumā ir bijis forši! Ir bijuši arī cimperlīgie tīņu gadi, bet mums nav bijis tik traki, kā dzirdēts un redzēts citur. Meitas nav piecirtušas kāju un teikušas, ka vajag un tu tēti dari, ko gribi. Vecākiem vienmēr jāzina, kur ir tavs bērns un ko viņš dara. Protams, tīņiem gribas izmēģināt alkoholu, uzpīpēt, un vecākiem tas jāsaprot, bet tajā pašā laikā – jākontrolē. Tam visam jāiziet cauri. Diemžēl arī paši esam bijuši tīņi un to darījuši.

- Ko jūs no savas pieredzes ieteiktu citiem tētiem?

- Grūts jautājums... Tētim, manā skatījumā, ir jābūt pozitīvam piemēram bērnam. Tētis ir pavisam kas cits nekā mamma. Bērniem vajag tēva stipro plecu un atbalstu. Ja tētis ir blakus, meitas jūtas drošāk. Es aicinu jaunos tētus vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem, arī sportot kopā. Sportot ir forši, un tas izlādē negatīvās emocijas. Jāapmeklē kopā ar bērnu pasākumi, un, kur drīkst, bērni jāiesaista arī pieaugušo pasākumos. Ko darīt ar dzīšanos pēc naudas? Tas ir smags jautājums. Reiz dzirdēju labu teicienu – nauda ir slikta lieta, bet bez tās diemžēl nevaram. Būtu forši, ja tādu naudu vispār nevajadzētu. Daudzas negācijas un konflikti ģimenē rodas tieši naudas dēļ.

Vārds uzvārds: Viesturs Kazainis.
Dzimšanas laiks: 1960.gada 12. augusts.
Ģimene: sieva Jolanta, meitas Sabīne (31), Beāte (22), Alise (18), mazmeita Elza (4).
Nodarbošanās: mežu apsaimniekošana.
Hobijs: riteņbraukšana.

Meitas par tēti Viesturu
“Mūsu tētis, protams, ir supertētis! Viņš ir mīlošs, jautrs, reizēm haotisks, stingrs, prasa no mums daudz, bet tas ir tādēļ, lai mums pašām būtu vieglāk. Viņš lepojas ar mūsu sasniegumiem. Protams, sportiste mums ir viena, tādēļ viņš jūt Alisei līdzi un atbalsta. Atmiņā palikuši izbraucieni gan pa Latviju, gan ārpus tās, kuros mūs bieži veda, kad bijām maziņas. Tie mums ļoti patika. Paldies mūsu foršajam tētim!”
Ališuks, Beucis, Sabucis
Raksts no laikraksta "Alūksnes Ziņas" arhīva.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Stingrs un prasīgs, tomēr supertētis - Viesturs Kazainis!

Kategorijas