Stingrs un prasīgs, tomēr supertētis - Viesturs Kazainis!
Ilzenieti Viesturu Kazaini zinām kā sportistu un sporta pasākumu organizatoru. Taču viņam ir arī kāds cits svarīgs darbs – viņš ir tētis trīs meitām. Arī viņš kā daudzi citi tēti šosvētdien, kad Latvijā jau devīto gadu svinēsim Tēva dienu, saņems mīļus apskāvienus, bučas un kādu jauku dāvanu.
- Vai jūsu ģimenē Tēva diena ir svētki?
-
Pateicoties meitām, svinam, bet nevaru teikt, ka tā būtu liela
tradīcija. Parasti svinam, brokastu laikā našķojoties ar kādiem
saldumiem vai kūkām. Meitas un mazmeita apkrīt ap kaklu, sabučo mani un
apsveic. Nav svarīgi, ko uzdāvina. Labāk mazu, bet interesantu dāvanu –
kādu kūciņu ar uzrakstu, mazmeita zīmējumu. Protams, man kā tētim ir
patīkami. Ja ir Mātes diena, kādēļ gan lai nebūtu arī Tēva diena! Varbūt
skaļi teikt, bet šī svinēšanas tradīcija ģimenē būs tāda, cik stipra ir
ģimene. Kāda ģimene, tādas tradīcijas.
- Kā jūs pats sevi raksturotu kā tēti?
-
Sevi raksturot ir ļoti grūti. Esmu diezgan stingrs, un man kā visiem
vecākiem gribas konkrētu kārtību. Esam savā starpā jau runājuši, ka
visstingrāk un bargāk audzinājām vecāko meitu Sabīni. Viņa bija pirmais
bērns, audzinājām pareizi un kārtīgi. Toreiz tādi laiki bija. Ja
nosēdināja, tad bija jāsēž un nevarēja raudāt vai ko citu darīt. Tagad
jaunie vecāki tik stingri bērnus neaudzina. Mūsdienu bērni aug pārāk
lielā visatļautībā. Lai kā arī nepatīk vārds “nedrīkst”, tas ir jālieto,
lai tagadējie bērni zinātu, ko tas nozīmē, un ievērotu. Robežām tomēr
ir jābūt. Vai tas ir pareizi vai ne, nezinu, bet esmu pārliecināts, ka
kādai kārtībai jābūt un visatļautība nevar būt. Arī manas abas jaunākās
meitas auga citādāk nekā vecākā. Audzinājām ne tik stingri. Vai tādēļ
izaugušas sliktākas? Protams, nē.
- Arī jums pašam loma mainījusies - esat arī vectētiņš.
-
Sportoju, skrienu, jūtos labi, bet te pēkšņi vienā dienā paziņo – tu
būsi vectētiņš jeb opītis! Pirmajā momentā – šoks, nejūtos tiks vecs,
lai būtu opītis. Bet ir forši un vienmēr gaidu mazmeitiņas ciemošanos.
Mēnesī reizi noteikti, pat biežāk, visas meitas sabrauc mājās, kopīgi
brokastojam. Ir forši, kad pilna māja. Kā vectētiņš reizēm esmu stingrs
un pasaku, ko drīkst vai ne. Protams, tad mazā uzmet lūpu vai sāk pat
raudāt. Jāmēģina rast mierinājums un jāskaidro, kā var darīt citādi. Tas
ir grūti un ne vienmēr sanāk. Ja ar šodienas prātu un zināšanām būtu
jāaudzina meitas, droši vien kaut ko darītu citādāk. Tagad saprotu, ka
laikā, kad auga vecākā meita, ļoti daudz sportoju un biju prom no mājām -
braukāju pa Eiropu. Godīgi atzīšos - maz piedalījos audzināšanā. Tagad
medijos daudz runā, ka jācenšas vecākiem un tētiem vairāk laika pavadīt
kopā ar ģimeni. Nebija jau tā, ka nepavadījām laiku kopā. Bieži uz
sacensībām braucām visi kopā un pie reizes iepazinām vietu, kur esam. Tā
sakot, pieskaņojām citas aktivitātes.
Tagad šādu izbraukumu ir
mazāk, jo meitas ir lielas un viņām ir sava dzīve. Tomēr tāpat atrodam
laiku, lai visi kopā, piemēram, dotos uz kādu koncertu.
- Kādas attiecības meitām ar sportu?
-
Lielākie sportisti esam mēs ar Alisi - jaunāko meitu. Arī viņa brauc
riteņbraukšanas sacensībās. Jau no četriem gadiem ņēmu viņu līdzi uz
sacensībām un abi braucām. Sabīne ir ļoti saistīta ar sportu – viņa
strādā Latvijas Florbola savienībā. Ar florbolu saistīta ir arī Alise,
kurai tas ir mīļākais sporta veids. Vietējos sporta pasākumos labprāt
startē arī Beāte, piemēram, šķēršļu skrējienā vai “Līkločos papardēs”.
Viņa dzīvo Rīgā un mācās Latvijas Universitātē. Pirmajos gados, kad sāku
organizēt “Līkločus papardēs”, visiem, kuri no ģimenes nepiedalījās
organizēšanā, obligāti bija jādodas trasē braukt. Visi kaut reizi ir
braukuši. Pat mazmeita Elza ir jau startējusi bērnu distancē. Protams,
man patiktu, ja visi sportotu, bet to nevar uzspiest. Ar varu nekas labs
nesanāk.
- Kāds, jūsuprāt, ir labs tētis?
- Es palieku pie savas
pārliecības – jābūt diezgan stingram. Bērnam jāklausa un jārespektē
vecāki, un bērnam jāsaprot, ka vecāki negrib sliktu. Tomēr nevajag
pārspīlēt, lai neaiziet galējībā, ka bērns no vecākiem baidās, teiktu,
ka ienīst vecākus. Savu reizi neapšaubāmi bērni jāpalutina. Visiem
bērniem ir jābūt vienādi mīļiem, bet realitātē attiecības ar katru bērnu
veidojas citādākas, jo katrs bērns ir ar savu raksturu. Katra meita ir
citādāka, katra jāaudzina citādāk, un katrai vajadzīga sava pieeja.
Kārtībai un stingrībai jābūt, bet nianses var atšķirties. Vecākiem jābūt
iecietīgākiem, jābūt pat psihologiem un jāprot sarunāties, jādomā, kā
pareizi. Žagars, siksna un kliegšana ne vienmēr ir pareizākais. Es
savulaik esmu pāri reizes no tēta dabūjis ar siksnu un sapratis, ka tas
bija vajadzīgs. Kārtībai ir jābūt.
- Kādus jūs redzat tētus sev apkārt?
-
Ir labi tēti. Lielākā problēma – mūsdienu dzīves steidzīgais ritms.
Tēti skrien, strādā, pelna naudu. Tētim ir jādomā, lai viss būtu un visa
pietiktu. Laukos tas ir grūtāk, jo algas ir mazākas, tādēļ tētiem ir
lielāka spriedze. Cilvēks ir pozitīvs un ģimene ir pozitīva, ja nav
jādomā par to, kā samaksāt rēķinus, ieliet degvielu, izskolot bērnus.
Kad visam pietiek. Sociālā situācija veicina sliktu atmosfēru ģimenē.
Zinu, cik grūti ir ārpus novada skolot bērnus – kad jādomā par dzīvokļu
īri Rīgā, dzīvošanu, studiju maksām. Kamēr meitas mācījās tepat Ilzenē,
bija viegli. Lai gan arī tagad, kad meita mācās Alūksnes novada
vidusskolas 12.klasē, saskaros ar kuriozu – viņa nevar no Ilzenes tikt
uz Alūksni un atpakaļ. Lai arī dzīvo kojās, pirmdienu rītos un
piektdienu vakaros man viņa jāved ar mašīnu, jo autobusi nekursē.
Valdība dod e-talonu. Ko es ar viņu lai daru? Piedāvā 3 centus par
kilometru degvielas atmaksai. 1,80 eiro izmaksā braukšana turp un
atpakaļ? Smieklīgi. Un tā ir problēma, kas tētiem jārisina.
- Mēs runājam par labajiem tētiem, bet ir arī tādi, kuri nemaksā alimentus. -
Es arī to nesaprotu. Dzīvē visādi gadās, bet bērns ir tavējais, ja arī
nedzīvo kopā ar tevi. Bērns finansiāli prasa daudz. Man tas nav
saprotami, bet cilvēki ir dažādi un situācijas ir dažādas.
- Kāds atceroties bijis meitu augšanas un audzināšanas laiks?
-
Ir bijis visādi. Nav viegli audzināt ne meitas, ne dēlus. Protams, man
kā tēvam gribējās dēlu. Bija jau divas meitas, trešo cerēju dēlu. Kad
piedzima tomēr meita, “lūpa atkārās”. Kā šodien atceros, ko teica
kaimiņš, kuram arī bija tikai meitas: “Viestur, nesatraucies. Pie tevis
nāks znoti ar šampanieti. Ja tev būtu tikai puikas, visi aizietu prom.”
Kopumā ir bijis forši! Ir bijuši arī cimperlīgie tīņu gadi, bet mums nav
bijis tik traki, kā dzirdēts un redzēts citur. Meitas nav piecirtušas
kāju un teikušas, ka vajag un tu tēti dari, ko gribi. Vecākiem vienmēr
jāzina, kur ir tavs bērns un ko viņš dara. Protams, tīņiem gribas
izmēģināt alkoholu, uzpīpēt, un vecākiem tas jāsaprot, bet tajā pašā
laikā – jākontrolē. Tam visam jāiziet cauri. Diemžēl arī paši esam
bijuši tīņi un to darījuši.
- Ko jūs no savas pieredzes ieteiktu citiem tētiem?
-
Grūts jautājums... Tētim, manā skatījumā, ir jābūt pozitīvam piemēram
bērnam. Tētis ir pavisam kas cits nekā mamma. Bērniem vajag tēva stipro
plecu un atbalstu. Ja tētis ir blakus, meitas jūtas drošāk. Es aicinu
jaunos tētus vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem, arī sportot kopā.
Sportot ir forši, un tas izlādē negatīvās emocijas. Jāapmeklē kopā ar
bērnu pasākumi, un, kur drīkst, bērni jāiesaista arī pieaugušo
pasākumos. Ko darīt ar dzīšanos pēc naudas? Tas ir smags jautājums. Reiz
dzirdēju labu teicienu – nauda ir slikta lieta, bet bez tās diemžēl
nevaram. Būtu forši, ja tādu naudu vispār nevajadzētu. Daudzas negācijas
un konflikti ģimenē rodas tieši naudas dēļ.
Vārds uzvārds: Viesturs Kazainis.
Dzimšanas laiks: 1960.gada 12. augusts.
Ģimene: sieva Jolanta, meitas Sabīne (31), Beāte (22), Alise (18), mazmeita Elza (4).
Nodarbošanās: mežu apsaimniekošana.
Hobijs: riteņbraukšana.
Meitas par tēti Viesturu
“Mūsu
tētis, protams, ir supertētis! Viņš ir mīlošs, jautrs, reizēm haotisks,
stingrs, prasa no mums daudz, bet tas ir tādēļ, lai mums pašām būtu
vieglāk. Viņš lepojas ar mūsu sasniegumiem. Protams, sportiste mums ir
viena, tādēļ viņš jūt Alisei līdzi un atbalsta. Atmiņā palikuši
izbraucieni gan pa Latviju, gan ārpus tās, kuros mūs bieži veda, kad
bijām maziņas. Tie mums ļoti patika. Paldies mūsu foršajam tētim!”
Ališuks, Beucis, Sabucis
Raksts no laikraksta "Alūksnes Ziņas" arhīva.
Kategorijas
- Laikraksta sludinājumi
- Pērk
- Pārdod
- Dažādi
- Pakalpojumi
- Maina
- Izīrē
- Vēlas īrēt
- Dāvinu
- Darbs - meklēju
- Darbs - piedāvāju
- Pazudis / Atrasts
- Līdzjutība
- Sludinājumi
- Transports
- Nekustamais īpašums
- Darbs un izglītība
- Izklaide
- Mājdzīvnieki
- Dažādi
- Mājsaimniecība
- Lauksaimniecība
- Labsajūta un veselība
- Celtniecība
- Elektronika
- Pērk
- Pārdod
- Forums
- Mana dzīvesvieta
- Cilvēki
- Izklaides iespējas
- Sanāca kā vienmēr...
- Ir ko teikt?
- Izklaide un kultūra
- Transports un satiksme
- Pilsēta
- Darba devēji
- Citos portālos
- Diena.lv
- Db.lv
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Sarunas par dzīvi
- Latvija pēc 90
- 8778
- Konkursi
- Mīlestības stāstu konkurss
- Blogi
- Afiša
- Koncerti
- Teātra izrādes
- Izstādes
- Sports
- Balles un diskotēkas
- Bērniem
- Filmas
- Citi pasākumi
- Dievkalpojumi
- Jauniešiem
- Senioriem
- Svētki
- Piemiņas pasākumi
- Izlaidumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Cope un medības
- Dzive laukos
- Veselība
- Sports
- Politika
- Vēlēšanu ziņas
- 10. Saeimas vēlēšanas
- 11. Saeimas vēlēšanas
- Kultūra
- Konkursi
- Vietējās ziņas
- Skolu ziņas
- Pasaules ziņas
- Latvijas ziņas
- Policijas ziņas
- Skola Kanaviņu kalnā
- Senioriem
- Vēlēšanas 2017
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Statiskas lapas
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Teritoriālās reformas krustcelēs
- Izklaide
- 13. Saeimas vēlēšanas
- Slēpņošanās spēle "Discover the city"
- Koronavīruss
- "Unikālas kultūras tradīcijas Alūksnes un Apes novadu pierobežā"