Par dabiskām attiecībām!

2009. gada 27. novembris 07:55

751

Vaicāju: “Kā tev visvairāk šajā laikā pietrūkst, lai justos laimīgi?” Viņa atbildēja: “Gribu sniegu!”

Kur lai es to grābju? Ja nu vienīgi ledusskapī... Sacīju to, bet viņai mūsu pēdējās tikšanās laikā čivināja: “Fui, tas taču sintētisks, gribu dabīgu, gribu, lai birst pār mani, lai kūst uz mēles, lai gurkst zem kājām!”

Viņa lika saprast, ka šajā tumšajā laikā griboties vairāk pozitīvā. Griboties vairāk baltās krāsas un gaismas! Cik varot skandināt par plaisu, kas esot starp sapņiem un realitāti, starp vēlmēm un iespējām, starp... varu un tautu! Nu gan viņa aizrunājās. Viņa sacīja, ka esot pienācis laiks salīmēt kopā visu, kas līmējams! Viņas vēlmes man ir likums. Gribu iepriecināt viņu, gribu pamēģināt to līmēšanu, lai arī citi sacīs, ka tas nav iespējams! Gribu pārsteigt, iejūsmināt, aizraut uz velna paraušanu...

Viņa ir mana mīļālākā deputāte, mana speciāliste, par kuru es balsoju Eiroparlamenta vēlēšanās. Ar kuru ne reizi vien esmu ticies sveču gaismā, lai pārrunātu partijas lietas. Neteikšu, tieši kura ir viņa, bildīšu vienīgi, ka viņa patiešām ir efektīga, mana Eiroparlamenta locekle. Viņa ir labākajos gados, tāpat kā es.

Līmēšanai, protams, ir vajadzīga balastviela, kuru organisms labi pārstrādā. Tātad tam ir jābūt kaut kam dabīgam, lipīgam. Man te ieteica izmantot cūku gripu. Ja ne to, tad vismaz ticību, cerību, mīlestību. Protams, bez tām nevarēs iztikt. Man pašam varbūt ar to arī pietiktu, bet viņai gan vajag kut ko izteikti materiālu un vienlaikus romantisku.

Un tad nu es nolēmu izvēlēties netradicionālo un tik seno kā pasaule stērķeli. Cena ir pieņemama. Turklāt tas ir dabīgs produkts no vietējām izejvielām. Vardu sakot kilogramu kartupeļu miltu slepus izkaisīju tur, kur bija jānotiek mūsu kārtējai apspriedei par varas un tautas attiecībām. Šim nolūkam izvēlējos luksus numuriņu pieczvaigžņu viesnīcā. Baltos palagos, sveču gaismā un diskusiju karstumā stērķele bija gluži nemanāma. Ak, vai, kā tā bira, slīdēja, gurkstēja, kusa, kamēr mēs vienos sviedros nodevāmies kopējai lietai labākas nākotnes vārdā. Likās, visas nebūšanas un problēmas esam samīdījuši un turpmāk viss dzīvē ies kā pa sviestu – tikai pozitīvā virzienā.

Pat nemanījām, ka durvis atsprāga vaļā. Tur uz sliekšņa stāvēja mana cienītā, mana laulātā kundze. Arī viņam bija pārsteigta par šito ķīseli, pareizāk sakot, klīsteri. Gribēju lēkt laukā no gultas, bet izrādījās – nespēju. Esmu neprātīgi ielīmējies savā deputātē, ka ne atraut. Bet šī raudāja baltas asaras un manai sievai žēlojās: “Ņevinavataja ja, on sam prišol!” (no kr. val. - nevainīga es, viņš pats atnāca). Ko nu?

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Par dabiskām attiecībām!

Kategorijas