Māsiņa ir “drošības spilvens”

2019. gada 22. februāris 10:52

Ārstniecības personu vidējai darba samaksai no šī gada janvāra jāpalielinās par 20 procentiem salīdzinājumā ar 2018. gadu, tā pērnā gada nogalē lēma valdība. Kā norādījusi Veselības ministrija, atalgojuma palielinājums turpmākajos gados ir viens no būtiskākajiem soļiem, lai risinātu problēmas ar cilvēkresursu trūkumu nozarē. Vai tā tiešām notiek? Pēc ministrijas paustā, cilvēkresursu trūkums ir saistīts ar esošo ārstniecības personu novecošanos, kā arī zemo darba samaksu. Ministrijā uzsver, ka ārstniecības personas ir vērtība, bez kuriem nav iespējams nodrošināt ārstniecību.

Viedokli pauž ambulatorā medicīnas māsa no Alūksnes, kura savu vārdu publiski lūdza neatklāt:

“Janvāra algu “uz rokas” vēl neesmu saņēmusi, tādēļ vēl nezinu, vai tā ir lielāka vai nav. Grāmatvedei ir, ko spriest un domāt, atkarībā no neapliekamā minimuma, bērnu skaita. Citreiz ir tā, ka algu pieliek, bet, kad aprēķina nodokļus, sanāk, ka alga ir vēl mazāka!

Katrā ziņā mana attieksme pret pacientu nemainās atkarībā no algas lieluma. Es vēl aizvien strādāju tāpēc, ka man šis darbs patīk. Ne jau tādēļ, ka lielāka alga, mēs būsim mierīgāki un apmierinātāki. Darba ir ļoti daudz. Presē izskan, ka mediķiem pieliks algas un tad sākas tautas burkšķēšana – re, kā viņiem algu pieliek, un viņi vēl ir neapmierināti! Pirmkārt, cilvēki jau vispār nezina, cik mediķis saņem “uz rokas”. Otrkārt, pārslodze ir tik liela, ka ir tikai dabiski, ka esam noguruši neatkarīgi no tā, cik liela ir alga. Mēs regulāri pārstrādājam stundas, jo cilvēki kļūst slimāki un slinkāki, domā, ka var apēst vienu tableti un ārsts viņus izārstēs, kaut gan pats nav gatavs ieguldīt ne savu laiku, ne rūpēties par savu veselību, vingrojot vai pareizi ēdot.

Māsiņa ir “drošības spilvens”, uz kuru var izlādēt savas emocijas, bet pēc tam uzlikt masku un pateikt: “Čau, dakterīt!”. Vidējais medicīniskais personāls patiesībā cieš visvairāk. Tāpēc medicīnas māsu trūkst. Piemēram, Jelgavā ir izsludināts, ka no jauna tiek apmācītas medicīnas māsas, kuras ilgāku laiku nav strādājušas. “Stradiņos” jebkuram mediķim maksā prēmiju par to, ka viņš ir atradis kādu kolēģi un atvedis tur strādāt. Arī medicīniskais personāls noveco. Jelgavas slimnīcā 60 procenti māsu ir pirmspensijas vecumā. Pieņemu, ka pēc 5 - 10 gadiem situācija jau būs katastrofāla. Un tas pat nav algas dēļ.

Ja mediķis nodarbotos tikai ar to, ar ko viņam jānodarbojas, arī būtu vieglāk. Bieži vien jāveic arī izskaidrojošais darbs, atbildot pacientiem uz dažādiem jautājumiem: “Kur man tagad iet?”, “Kur ir mana slimības lapa?”, “Kur ir manas receptes?”. Mainoties elektroniskajai sistēmai, cilvēki nav tam gatavi, nesaprot. Tas ir normāli, un līdz ar to izskaidrojošais darbs aizņem vairāk laika nekā ārstēšana.

Esmu izaugusi starp mediķiem un nevaru iedomāties sevi citā vietā, man patīk mans darbs. Patīk tie pacienti, kuri izveseļojas pateicoties tam, ka ir pozitīva sadarbība, sapratne. Kad redzi, ka cilvēks ir izveseļojies, ienāk kabinetā un saka, ka viss ir kārtībā, kad redzi kāda bērna smaidu – tas ir savā ziņā adrenalīns, domājot, kā vēl var palīdzēt.

Vajag atpūtu. Četras nedēļas atvaļinājuma, ko mēs dabūjam “saskaldīt”, nedod atpūtu. Tādēļ, ja man liktu izvēlēties, vai es gribu lielāku algu vai lielāku atvaļinājumu, es izvēlētos atvaļinājumu. Arī slimības lapu varam atļauties tikai trīs dienas, bet citi ar muguras sāpēm divus mēnešus ārstējas. Bēda ir tā, ka pamazām mēs “izdegam”, un pirmie “izdeg” labākie, kuri sevi visu atdod darbam.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Māsiņa ir “drošības spilvens”

Kategorijas