Divu mūzu kalps

2019. gada 7. aprīlis 11:00

379

Divu mūzu kalps - tā gribas raksturot alūksnieti Māri Ievednieku, kurš ilgus gadus bijis uzticīgs teātra mākslai, darbojoties Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātrī “Slieksnis”, un pazīstams arī kā literāts, kura rakstītā dzeja un miniatūras atklāj savdabīgu domu un izjūtu pasauli.

Tagad gan Māris teātri vairs nespēlē, jo to neatļauj veselība, taču saikne ar “Slieksni” saglabājusies. Šodien viņš svin 70. dzīves gadskārtu. Zīmīgi, ka viņš dzimis tālajā Sibīrijā, četras dienas pēc liktenīgā 25. marta, taču spējis par spīti visam saglabāt optimismu. Sveicot Māri jubilejā, viņa kādreizējie kolēģi teātrī vēlējās atcerēties kopā pavadītos gadus. Viņa radošais portrets tapa sarunās ar teātra režisori Daigu Bēteri, aktieriem Guntu Jaunzemu, kura ir arī Māra māsa, Valdi Vimbu, Aivaru Milleru. Savukārt par Māra literāro veikumu pārdomās dalījās literātu kluba “Ezerlāse” ilggadēja vadītāja Kornēlija Apškrūma un viņa dzejoļu krājuma “Manas sirds gadalaiki” izdevēja Ilona Vītola no “Vītola izdevniecības”.

Kopā ar brāli – arī uz skatuves

“Māris ir mans brālis, un ar to ir pateikts viss... Visu mūžu esam dzīvojuši draudzīgi un saticīgi. Esam viens otram daudz uzticējušies, esmu Mārim daudz palīdzējusi grūtos brīžos, un domāju, ka viņš man par to ir pateicīgs," saka G. Jaunzema. “Kad mūsu ģimene atgriezās no Sibīrijas, tikām uzskatīti par tautas ienaidniekiem. Nekur mūs negribēja ņemt pretī. Kādu laiku pavadījām Talsos. Vecāki iekārtojās darbā, mēs mācījāmies skolā. Māris pēc skolas beigšanas aizgāja armijā. Kad viņš atgriezās no dienesta un es beidzu pamatskolu, pārcēlāmies uz dzīvi dzimtajā Annas pagastā. Atgriezāmies vectēva mājās, viņš bija miris, bet audžu vecāmāte gribēja, lai kāds būtu pie viņas. Tā sākām tur dzīvot, bija mums savas jauniešu lietas, ballītes...”

Gunta stāsta, ka tieši Māris viņu ievedis Alūksnes Tautas teātrī. “Tā arī paliku šajā kolektīvā, un līdz pat šai dienai skaitos tā dalībniece. Ar Māri ir kopā spēlēts, izdzīvoti daudzi mūži uz skatuves. Aktieru teātrī ir tik, cik ir, un tā nu sanācis, ka viņš man ir bijis vīrs, arī mīļākais, dakteris... Kā ir spēlēt kopā? Nav ne vainas! Bet mīlētāju lomas – tas gan ir traki ar sev tuvu cilvēku notēlot kādu mīlas skatu. Viena izrāde mums tāda bija, bet paldies dievam, ka tikai viena. Bet citādi - nekādas vainas. Esam kopā braukuši uz Tautas teātru salidojumiem, festivāliem, arī viesizrādēs,” stāsta Gunta.

Var izrunāties no sirds

Viņa atzīst, ka abi esot lieli sēņotāji. Kādreiz sēņojuši divatā gan Jaunannas silos, gan Karvas mežos. Tagad, kad Māris vairs nevar doties uz mežu, Gunta aiznes brālim kādu sēņu grozu, jo zina, ka viņam šīs meža veltes ļoti garšo. Kādreiz laukos arī kopā makšķerējuši, jo pie mājām bijis dīķis.

“Brālis tagad ir vairāk pie mājas, bet tāpat uzturam kontaktus gan telefoniski, gan eju ciemos. Vienmēr pie Māra un viņa dzīvesbiedres Ilgas tieku laipni sagaidīta ar kūpošu kafijas tasi un cienastu, varam izrunāties no sirds un nevaram vien atvadīties. Tā saikne ir cieša, jo divi vien vairs esam palikuši. Nav vairs vecāku, nav arī brāļu un māsu. Prieks par katru satikšanos. Daudz smagu brīžu bijis dzīvē, bet sāpi esam izrunājuši. Viss ir pārdzīvots. Mārim 70 gados novēlu nezaudēt optimismu, dzīvotprieku. Lai būtu laba veselība un lai turas kā pipars!” saka Gunta.

“Kristīn, es zinu...”

Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” režisore Daiga Bētere atminas, ka Māri pirmo reizi uz skatuves redzējusi Balfura Ferbera lugas “Uzmanību, jaunība!” iestudējumā. “Režisors Uldis Sedlenieks Mārim parasti deva mīlētāju lomas. Izrāde bija par jauniešiem, par pirmo mīlestību. Māris tēloja vecāko no viņiem. Katram teātrim ir savas leģendas un kuriozi, kas vēlāk kļūst par anekdotēm. Mūsu teātra vēsturē saistībā ar Māri ir iegājusi izrāde, kas tika iestudēta no Rūdolfa Blaumaņa lugu fragmentiem “Ar un par mīlestību”. Fragmentā no lugas “Ugunī” viņš, protams, bija Edgars, bet es - Kristīne. Iestudējums tika rādīts dažādās vietās, bet stāsts būs par izrādi Malienā. Uldis Sedlenieks bija izvēlējies fragmentu, kur Edgars runā savu skaisto monologu. Man, Kristīnei, ir jāiet laulāties ar Akmentiņu. Ienāk Edgars un viņam jāsāk savs teksts: “Kristīn, es zinu...” Māris varonīgi sāk, bet neturpina... Pēc brītiņa atkal: “Kristīn, es zinu...” Un tā vairākas reizes. Lai izskatītos kareivīgāk, uzliek kāju uz sola, bet ar savu tekstu tālāk netiek. Pa to laiku es dzirdu, ka aizkulisēs citi jau skrien un meklē lugas eksemplāru, beigās jau skaļi saka priekšā, kas viņam jārunā... Partnerim vajadzētu kaut kā palīdzēt, bet tajā momentā Kristīne nevar pateikt neko. Saprotu, ka viņš ir nodomājis, ka monologu beigs. “Un tās būs...” Taču Māris atkal nezin, kā nobeigt, un tad pasaka: “Beigas...” Varēja domāt, ka tās beigas ir tādēļ, ka viņš ir “izgāzies”, jo aizmirsis tekstu. Taču tas arī bija tas, kas viņam šī monologa noslēgumā bija jāpasaka... Es biju tik laimīga, ka tajā brīdī viņš pateica šo vārdu, un es varēju mesties viņam klāt un teikt: “Tad nesīsim abi to krustu, kas mums ir uzlikts,” ar smaidu atceras režisore.

Vienā dzejolī – gan skarbums, gan romantika

Alūksnes Tautas teātrī M. Ievednieks nospēlējis ap divus desmitus lomu. Pēdējās - Miervalža Birzes “Kalmāru konservos” un Aināra Zelča “Kokakvasā”. Šajā izrādē Mamā - Papā lomā viņš atklāja sava talanta komisko šķautni. “Māra mīlētāju karjera beidzās ar to, ka “Kokakvasā” iedevu viņam “nemīlētāju”. Tajā izrādē izmantoju katram cilvēkam raksturīgas kustības, tās paspilgtinot. Mīņāšanās Mārim bija no viņa paša,” saka D. Bētere.

Teātrī iestudēta arī M. Ievednieka dzejas izrāde “Bet klauni palika”. Ir liels prieks, ka Mārim 2015. gadā tika izdota grāmata, jo viņš bija to pelnījis. Māra dzeja ir sarežģīta. Ja runājam par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, viņi ir rakstījuši filozofiski, simbolos, vai nu romantiski, vai skarbi. Mani pārsteidz, ka Māris vienā dzejolī saliek skarbo un romantisko kopā. Nezinu, kā viņam tas izdodas, tādēļ savā ziņā Māris man ir mīkla. Ja saka, ka dzeja ir intīma, tad to palasot, var labāk saprast, kāds ir Māris. Viņš var būt skarbs, bet tajā pašā laikā priecāties par puķēm, par skaistām lietām. Kopš esmu teātrī un pazīstu Māri, arī aizkulisēs, teātra sadzīvē viņš pamana skaisto. Trauslā dvēsele, ja tas ir teātris, dzeja... Bet tajā pašā laikā Māris ir strādājis par pavāru, braucis uz neskartajām zemēm...” režisore dalās pārdomās un savam kādreizējam skatuves partnerim novēl atcerēties to gaišo, labo un smelties spēku atmiņās par kopā pavadīto laiku teātrī.

Interesants sarunu biedrs

Valdim Vimbam pirmā partnerība ar Māri bijusi izrādē “Baltās asinis”. Viņš atceras: “Es biju jauns un zaļš, bet viņš - jau aktieris. Mēģinājumi notika toreizējā kultūras nama verandā. Mārim bija galvenā loma, es tikai no malas skatījos. Ļoti uzmanīgi... Ja runājam par Māra dzeju, tajā ir jāiedziļinās, jo izteiktās domas uzreiz “rokās nedodas”.”

Aivars Millers par kādreizējo teātra kolēģi saka: “Māris ir Māris... Abi divi esam Maskavas olimpisko spēļu dalībnieki. Viņš tajās strādāja kā pavārs, es – kā kārtības sargātājs. Kad satikāmies, vienmēr pārrunājām, kā mums gājis. Teātrī kopā daudz esam spēlējuši, sākām Blaumaņa “Brīnumzālītē”. Kā teātra partneris Māris ir interesants, savdabīgs – arī pats kā personība, kā visi mākslas cilvēki, kas virzīti savas emocijas izteikt dzejā. Izpalīdzīgs, ja kādreiz teātrī kas bija jādara. Viņš ļoti labi atainoja Mamā – Papā izrādē “Kokakvass”. Mēs ar Veriņu (Vera Sedleniece - D. P.) tēlojām Vectētiņu un Vecmāmiņu, Māris atveidoja mūsu meitas vīru. Tas bija feini, skatītāji saprata viņa domu gājienu.”

Sava dzejas balss

M. Ievednieka dzejas krājuma “Manas sirds gadalaiki” izdevēja I. Vītola, atceroties sadarbību ar literātu, teic: “Grāmatā nav pilnībā atspoguļots viņa paveiktais. Māris ir interesanta un daudzpusīga personība, to var just pēc viņa dzejoļiem. Grāmatas tapšanas laikā autors man pilnībā uzticējās, bija ļoti paškritisks, bet viņa dzejoļi ir to vērts, lai būtu publicēti grāmatā. Domāju, ka no viņa dzejoļiem, kuros ir daudz filozofisku pārdomu un kuri rakstīti skaistā latviešu valodā, varētu veidot vēl kādu skaistu izdevumu un varētu tapt arī vēl kāda grāmata.”

Savukārt ilggadējā literātu kluba “Ezerlāse” vadītāja K. Apškrūma saka: “Mārim ir savs dzejas rokraksts un sava dzejas balss, un to nav iespējams sajaukt ar kādu citu. Viņa dzejoļos ir oriģinālas domas un idejas, to saturs ir neparasts un izteiksmes līdzekļi atšķiras no citu autoru izmantotajiem. Novēlu viņam izdot vēl kādu dzejoļu krājumu!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Divu mūzu kalps

Kategorijas