Mīļā Dainīte

2009. gada 24. oktobris 09:37

1153

Alūksnietei Dainai Ozoliņai oktobris ir dāvanu laiks – mazdēlam Rihardam dzimšanas diena ir 1.novembrī, brāļa mazmazmeitai – 30.oktobrī, bet Daina mazajiem ķipariem pa vidu – ar dzimšanas dienu 31.oktobrī un vārdadienu 23.oktobrī.

“Vārdu man izdomāja mammītes māsa. To uzzināju, kad man bija jau 21 gads – viņa jautāja, vai esmu apmierināta ar savu vārdu un kā man tas patīk. Daudz nedomājot, teicu, ka patīk, bet pēc tam manī sāka raisīties pārdomas. Sapratu, ka man ir dots vispareizākais vārds, jo dzimšanas diena man ir 31.oktobrī. Šajā dienā dzimšanas diena ir arī Krišjānim Baronam. Viņš ir sakopojis latvju dainas, tādēļ saistu ar to arī savu vārdu. Tiesa, tagad nevienai mazai meitenītei neesmu dzirdējusi vārdu Daina,” stāsta D.Ozoliņa.

Vienmēr – īpašas dāvanas
Kā bērns viņa nekad nejutās apdalīta tādēļ, ka vārdadiena un dzimšanas diena ir ar dažu dienu starpību, jo mamma meitai vienmēr sagādāja patīkamus pārsteigumus abos svētkos. “Laiks nebija viegls, bet mammītei bija zelta rokas – viņa prata skaisti šūt un izšūt, tādēļ nekad neizjutu, ka man kaut kā trūkst. Gluži pretēji – man vienmēr bija kaut kas īpašs. Arī pašai tagad patīk šūt,” saka Daina.
Vārdadienas parasti tiek svinētas ģimenes un draugu lokā. Daina atklāj, ka jau kopš mazām dienām nav lutināta ar lielām dāvanām, bet gan ar īpašām, kas domātas tieši viņai. “Reiz bērnībā māsa man apmeta ap vidu metramēru jokodama: “Jāpamēra, cik kuplāka esi kļuvusi!” Pēc tam izrādījās, ka tas darīts, lai man uz svētkiem atkal kaut ko skaistu uzšūtu...” atceras alūksniete.
Vārdu pētnieks Gunnars Treimanis Dainas raksturo kā sievietes, kuras nevar iedragāt ne apvainojumi, ne ķengas, kuras vienmēr atsaucas fiksām idejām un kuras, netērējot daudz naudas, panāk, ka ap viņām viss ir ārkārtīgi elegants – tam piekrīt arī D.Ozoliņa. Viņa ir arī nesavtīgi izpalīdzīga. “Esmu neatlaidīga. Man ļoti nepatīk steiga. Esmu kristiete, tādēļ uzskatu, ka neviens nedara pāri otram, bet pats sev, jo katrs mēs simtprocentīgi atbildēsim par savu rīcību, vārdiem,” domā Daina.

Mīļi sauc par Dainīti
47 darba gadus Daina veltījusi skolotājas darbam bērnudārzā “Pienenīte”. Tas bija viņas sirdsdarbs līdz brīdim, kad valsts izdomāja ierobežojumus pensijas saņemšanā strādājošajiem pensionāriem. “Vienmēr esmu mīļvārdiņā saukta par Dainīti – interesanti, ka arī mazie bērni mani tā sauca gan bērnudārzā, gan sauc tagad, satiekot uz ielas. Pa Alūksnes ielām eju ar lepnumu par to, ka tā ir mana pilsēta, par to, ka pretī smaidīdami un sveicinādami nāk mani kādreizējie audzēkņi. Bet es neizjūtu to, ka būtu aizgājusi no darba bērnudārzā. Tagad diendienā pieskatu mazdēliņu, kuram drīz būs divi gadi, papildinu zināšanas par šādu mazu ķiparu attīstību, jo bērnudārzā strādāju ar bērniem, kurus jāsagatavo skolai. Reizēm pieskatu arī Riharda draudziņu – garlaicīgi nav!” smaidot saka D.Ozoliņa.

Viņa nekad nav izpratusi cilvēkus, kuri saka – ir garlaicīgi, nav ko darīt. “Man vienmēr diena ir bijusi par īsu! Brīvajos brīžos dejoju “Sidraba pavedienā” - dejot man paticis visu mūžu! Man ļoti patīk teātra izrādes, balets, grāmatas, krustvārdu mīklas. Labprāt vēroju “Dziedošās ģimenes”, “Koru karus”. Kādas Latvijā ir brīnišķīgas ģimenes, kā viņas dzied!” saka Daina.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīļā Dainīte

Kategorijas