Vosku ģimene ceriņu laikā svin Zelta kāzas

2019. gada 9. jūnijs 09:26

1093

Šodien alūksnieši Velta un Jānis Voski svin savas Zelta kāzas. No 1969. gada 31. maija, kad abi mija gredzenus, līdz šodienai roku rokā, plecu pie pleca noieti 50 kopdzīves gadi. Dzīve nav lutinājusi, tā cēlusi augšā un skarbi metusi pret klintīm, bet Velta un Jānis kopīgi pratuši noturēties šīs dzīves vētrās. No divu cilvēku – vienkāršu lauku ļaužu - ģimenītes nu izaugusi vesela dzimta, par kuru pašiem ir liels prieks un lepnums.

Brūža puika ar šofera izglītību
Jānis nācis no trīs bērnu ģimenes, kuras mājas bija Kreiļa kunga “Alusdarītava” Jaunalūksnes pagastā. Tēvs bija miris pirms dēla nākšanas pasaulē, bet mamma strādāja turpat brūzī, pildot pudeles. Brūža puikas - brāļi Ēriks, Jānis un Jāņa dvīņubrālis Pēteris - tur zināja ikvienu kaktiņu, ikvienu darbu un tagad, ja vien brūzis nebūtu nodedzis, Jānis vēl joprojām varētu izrādīt visu toreizējo alus tapšanas procedūru. Uz skolu Alūksnē, Kanaviņu kalnā, zēni ik dienu un vakaru devās kājām, internātā paliekot vien aukstajās ziemas dienās. “Pēc tam izglītību ieguvu Apes mehanizācijas skolā, izgāju šoferu kursus un devos dienēt padomju armijā, kur pavadīju trīs gadus. Dienests man nebija grūts, tiku nosūtīts uz Kijevu, kur, tā kā man bija autovadītāja tiesības, biju apgabala štāba šoferis. Mājās atgriezos gan tikai pēc trīs ar pusi gadiem, jo toreiz obligāts nosacījums bija piedalīties ražas novākšanā Krievijā, Ceļinā,” atceras Jānis. Kad puisis pārnāca mājās, viņa pirmā darba vieta bija “ATK 12” – autokombinātā par šoferi. Vispirms viņš vadīja kravas auto, tad bija taksometra šoferis, bet vēlāk 12 gadus stūrēja autobusu, vadājot pasažierus.

Simpātiju dzirksts uzšķiļas pastā
Velta piedzima sešu bērnu ģimenē tepat Alūksnes pusē skaistā vietā pie Indzera ezera. Vecākiem bija sava saimniecība, taču mamma un tēvs strādāja arī algotu darbu teļu un zirgu fermā. Mazā Velta, pabeigusi Annas pamatskolu, kādu laiku izglītību ieguva Rīgā, tur arī uzsāka pirmās darba gaitas toreizējā plastmasas izstrādājumu rūpnīcā “Ausma”. Taču lielpilsēta meiteni nesaistīja, un viņa atgriezās Alūksnē. Šeit bija darba iespējas kādreizējās VEF rūpnīcas Alūksnes filiālē, kur varēja strādāt, paralēli mācoties Alūksnes vakarskolā. Dzīve it kā nokārtojās, bet pēc laika atklājās, ka Velta bērnībā sabojājusi redzi, tādēļ darbs rūpnīcā bija jāpamet. Jaunā meitene tika uzaicināta strādāt Alūksnes pastā, kas vēlāk izvērtās par viņas dzīves galveno darba vietu 43 gadu garumā. Sākumā, apgūstot šo profesiju, tika pildīti pasta sūtījumu šķirošanas un operatores pienākumi, vēlāk galvenokārt strādāts vērtssūtījumu iecirknī, kur uzkalpojusies līdz nodaļas priekšnieces amatam. Daudz darba bijis gan pie neskaitāmo laikrakstu un žurnālu šķirošanas, gan ar vēstuļu kaudzēm, kas jānosūta adresātiem. Strādāts pēc grafika bez sestdienām, svētdienām un pat svētku dienām... Tolaik pasts sūtījumu izvadāšanai pie klientiem izmantoja autokombinātam piederošās automašīnas. Sūtījumi tika vesti gan ar kravas mašīnām, gan taksometriem. Uz viena no taksometriem tolaik strādāja par Veltu, tikko pilngadību sasniegušu meiteni, septiņus gadus vecāks puisis - staltais Jānis. Jauno cilvēku abpusējās simpātijas jau bija ievērojuši viņu kolēģi un mudināja abus kļūt par laulātu pāri.

Ar nozagtu kurpi līgavas raudzīties
Veltas un Jāņa draudzība ilga aptuveni gadu, līdz Veltas vārdadienā Jānis bija izdomājis pamatotu iemeslu, lai dotos ciemos. Viņš bija nozadzis meitenes kurpi un braucis tās īpašnieci meklēt, pie reizes lūdzot arī viņas roku un sirdi. “Jā” vārdu izskatīgais puisis saņēmis uzreiz un kāzas dzert nolemts pavasarī, kad viss ziedēs un plauks. Veltai baltā kleita jau bija no nesenajiem pilngadības svētkiem, atlika nopirkt vien plīvuru un pasūtīt sārtas rozes līgavas pušķim. Savukārt Jānis gādāja līgavaiņa uzvalku un pirka jaunas kurpes, lai 1969. gada 31. maijā tūlīt pēc darba pulksten 18.00, vedējos nākot abu krustvecākiem Elmāram Kromulim un Olgai Misiķei, Alūksnes dzimtsarakstu nodaļā mītu gredzenus ar savu mīļoto.
Diena bija jauka, bet vakarā sāka līt lietus. Tas turpinājās visu nakti un vēl nākamajā dienā. Lai arī stipri lija, kāzas Annas pagasta “Vējiņu” lauku šķūnī 110 cilvēku kompānijā tika svinētas uz nebēdu! Radi, kolēģi, draugi, vēlot laimes jaunajam pārim, lustējās, dziedāja un dejoja divas dienas. “Atceros, ka togad ziema bija auksta un gara. Vēl maija sākumā bēdājāmies, ka uz kāzām nebūs bērzu, ko griezt meijām. Tie saplauka tikai maija pēdējā nedēļā, arī kartupeļi vēl nebija iestādīti,” atceras Velta. Savukārt Jānim palicis atmiņā, ka topavasar sievas devušās mežā, lai lasītu pērnā rudens dzērvenes kāzu limonādei.
Pēc kāzām pasaulē nāk Māris un Līga
Pēc kāzām abi savu kopdzīvi sāka Alūksnē, Krišjāņa Barona ielā 5a, kur bija viena istabiņa un ar kaimiņiem kopīga virtuve. Velta turpināja darbu pastā, bet Jānim darbs uz autobusa paņēma savu laiku – katru dienu nācās būt citā pilsētā. Rīga, Rēzekne, Valka, Jēkabpils, Pleskava, Ostrava - tur visur, sēžot pie autobusa stūres, pabūts neskaitāmas reizes. Tā paša gada septembrī pasaulē nāca abu pirmdzimtais – dēls Māris. “Dzīvojām draudzīgi. Protams, savas nesaskaņas tāpat jau bija, bet mēs ļaunu prātu viens uz otru ilgi neturējām, sastrīdējāmies un pēc tam atkal viss labi. Man straujāks raksturs, Velta mierīga, viņai nervi stiprāki,” saka Jānis.
Vēlāk, kad Jānis pārcēlās darbā toreizējā būvkantorī par šoferi, abi tika pie jauna labiekārtota dzīvokļa Vidus ielā. Pēc septiņiem gadiem, īsi pirms Ziemassvētkiem, Mārim pievienojās māsiņa Līga. Velta uzreiz pēc bērnu piedzimšanas devās atpakaļ darbā, bet bērnus līdz dārziņa vecumam pieskatīja viņas vecmamma laukos un Jāņa māte. Savukārt Jānis paralēli darbam būvkantorī ik vasaru bija spiests pavadīt Ceļinā labības novākšanas talkā, sievu un bērnus Latvijā pametot uz sešiem mēnešiem vienus.

Prieks par mazbērnu pulciņu
Nu bērni izaudzināti un abi ieguvuši labu izglītību. Māris, nodibinot savu ģimenīti ar gaujienieti farmaceiti Eviju Avanu, uz dzīvi apmetās tepat Alūksnē un kļuva par policistu. Savukārt Līga, apprecoties ar kurzemnieku, tagad Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas administrācijā un dzīvo Mārupē. Savu dzīvokli Vidus ielā vecāki atdeva dēla ģimenei, bet paši, izremontējot un pielāgojot sadzīves apstākļiem dārza māju, pārcēlās uz dzīvi mazdārziņu “Sīļi - 1” teritorijā. Te daudz darba ieguldīja arī Māris, kurš vecākiem palīdzēja it visur, kur vien vīrieša roka nepieciešama. Abus nu priecē arī piecu mazbērnu pulciņš, kas labprāt ciemojas pie vecvecākiem, ik reizi ieraušoties klēpī un samīļojot.

Vaļasprieks - tehnika
Velta un Jānis par dzīvi nesūdzas. “Esam dzīvojuši viegli. Strādājām un mums nekā netrūka. Atceros, kā savā īpašumā ieguvām pirmo auto. Padomju laikos, lai tiktu pie automašīnas, bija jāstāv rindā. Tā kā Veltas tēvs bija kara veterāns, viņam pirmajam piešķīra automašīnu, ko viņš atdeva mums. Tas bija pilnīgi jauns “Zaporožecs”. Lai gan, jau braucot mājās no veikala, tam pa ceļam tecēja eļļa, mašīna bija laba un par to bijām ļoti priecīgi desmit gadu garumā. Pats ik reizi pielaboju un mašīna kā puķīte man stāvēja garāžā, bet vēlāk, kad iegādājos jaunu ģimenes auto, bija žēl to pat pārdot,” stāsta Jānis. Viņa vaļasprieks allaž ir bijis dažādas ar tehniku saistītas lietas.

Īsta mājas saimniece
Jautāts par to, kurš no abiem ir ģimenes galva, Jānis nevilcinoties norāda uz sievu. Velta ir īsta mājas saimniece, kuras pārziņā ir arī plašais dārzs ar visu ģimenes galdam nepieciešamo, un arī vecāku lauku māja ar mežu un zemi Annas pagastā. “Viss turas uz Veltas pleciem. Viņai patīk saimniekot, un viņas sirdslieta ir ēst gatavošana. Man nekad nav bijis jābēdā par kārtību mājās, izsalkumu neesmu cietis. Vienmēr mūsmājās arī svētkus esam svinējuši. Sieva galdus klāj dzimšanas un vārda dienās, citos svētkos, darina vīnu. Tā kā dzimtā esam trīs Jāņi un meita Līga, kopīgi vienmēr svinam arī Līgo svētkus. Tad pie mums mēdz ciemoties ne tikai mūsu bērni, bet arī radi, mana dvīņubrāļa Pētera meitas Modrīte Voska un Sanita Bērziņa ar savām ģimenēm, Veltas draudzenes un bijušās darba biedrenes Zoja Dimitrenko, Gita Tortuze un citi. Kopā sanāk liels svinētāju pulks - dziedam, lecam pāri ugunskuram un kopīgi gaidām saullēktu. Arī piektdien, kad svinēsim Zelta kāzas, Velta, gaidot ciemos meitu un mazbērnus, svētku brīdim ceps torti,” atklāj Jānis.

Bijušas baltas un nebaltas dienas
Taču liktenis Veltai un Jānim nav bijis tikai labvēlīgs. Abu dzīve kļuvusi savādāka laikā, kad aizsaulē aizgājušas mammas. “Jāņa mamma labprāt auklēja mums bērnus, apciemoja, katru vakaru piezvanīja, apjautājās, kā dzīvojam. Manai mammai bija vairāk darba, ar viņu tikāmies retāk. Tomēr, kad abu pietrūka, to ļoti izjutām. Aizsaulē aizgājuši nu arī abi Jāņa brāļi, tikai mans brālis un māsas vēl ir starp mums,” saka Veltas kundze. Tomēr pirms septiņiem gadiem abu tik saskanīgajā kopdzīvē notika pats ļaunākais, kas vien vecākus var piemeklēt. Kapu kalniņā pēc nelaimes gadījuma 43 gadu vecumā nācās pavadīt mīļo dēlu Māri. “Nekas nav ļaunāks par to, ka smiltājā jāgulda savs bērns. To pārciest varējām vien, abiem turoties kopā. Jānis strādāja no rīta līdz vakaram un es viņam līdzi. Vien tā varējām pārdzīvot šo likteņa triecienu, samierināties ar neizbēgamo zaudējumu,” tagad saka Veltas kundze.

Dzīvojuši ar prieku
“Kad bijām jauni, dzīvojām, par vecumdienām nedomādami. Viss veicās, veselība bija laba, tikai tagad sākam izjust dažādas kaites,” saka Velta. “Tagad mūsu lielākie palīgi ikdienā ir meita Līga un mazbērni. Kad nepieciešami lielāki darbi, savu palīdzību nekad neatsaka kaimiņiene Zoja, Uldis Bērziņš, Valdis Bērziņš, Jāņa brālēna dēls Raitis Zarītis. Uz viņiem vienmēr varam paļauties, par ko viņiem liels paldies!”
Abi priecājas arī par skaisto Alūksnes Kultūras centru, kura vadītāja ir Veltas krustmeita Sanita, un iespēju robežās apmeklē tur rīkotos koncertus, teātra izrādes. Viņi vienmēr ir viesi arī mazbērnu bērnudārza un skolas izlaidumos, kas, kā paši atzīst, nu ir abu skaistākie brīži.
“Atskatoties uz saviem kopdzīves gadiem, tagad droši varam teikt, ka tie ir mūsu zelta gadi. Dzīve nav bijusi grūta, esam dzīvojuši ar prieku. Vienmēr esam bijuši paēduši un nodrošināti ar nepieciešamo, jo strādājām. Galvenais 50 kopdzīves gadu trumpis ir mīlestība vienam pret otru un uzticība, spēja piedot un saprast,” domā Velta un Jānis Voski.
“Rūgts!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vosku ģimene ceriņu laikā svin Zelta kāzas

Kategorijas