Stārķi un truši jeb kam pieder pilsēta?

2019. gada 3. jūlijs 15:38

167

Nereti arhitektūra “ir plānota no augšas,” kabinetos, nedomājot par namu vai vides lietotājiem, viņu dzīvesveidu un vajadzībām, uzskata arhitekts un sociālantropologs, novadnieks Matīss Šteinerts. Arī mūsu pilsētas vide pēdējā laikā ir ļoti mainījusies un mēs visi kopā arvien vairāk domājam par cilvēka un pilsētvides mijiedarbību, kas tika apskatīta arī šim nolūkam veltītajā konferencē “Cilvēks un pilsētvide.”
M. Šteinerts atzīst, ka savulaik pats kā arhitekts nav spējis sev pamatot, kāpēc klientam ieteicis vienu vai otru risinājumu. Tāpēc viņš sācis mācīties antropoloģiju – lai saprastu cilvēku vajadzības, ikdienu un paradumus. M. Šteinerts uzskata, ka arhitekts var strādāt saskaņā ar apkārtējo vidi un cilvēku paradumiem, tas prasa izzināt pagātnes stāstus, kas saistās ar attiecīgo vidi un dod iedvesmu darbam. Tāpat var izmantot sociālajai antropoloģijai raksturīgo līdzdalīgo novērojumu, kas nozīmē pašam skatīties vai piedalīties notikumos attiecīgajā vidē, izprotot cilvēkus, kas tajā darbojas. Matīss pētījis iedzīvotāju līdzdalību un iesaistīšanos mūsdienu pilsētu veidošanā.

Divi dažādi skatījumi uz pilsētu
M. Šteinerta pamatizglītība ir arhitekts, viņš ikdienā lielākoties plāno privātmājas, bet tā ir tikai puse no viņa darbības lauka. Zināšanas arhitektūrā papildina vēlākās sociālās antropoloģijas studijas. Savukārt hobija līmenī Matīss ir darbojies improvizācijas teātrī un viņam ir tuvas interaktīvās līdzdalīgās performatīvās teātra prezentācijas formas, kas ir visa fonā kā ļoti laba pieredze, ar ko dalīties, jo šīs formas ļoti labi izmantojamas kādas problēmas risināšanai. Stāstot par pilsētvides plānošanu, Matīsam ir interesanta līdzību teorija ar stārķa un truša apkārtnes redzējumu.
“Stārķi ir putni, kas atrodas samērā tālu no zemes. Tie attālināti redz zemi, lidojot tai pāri, un tikai tad, kad tiem kaut ko vajag, stārķi nolaižas, paņem vajadzīgo un uzlido atpakaļ debesīs. Tie dzīvo augstu kokos un pārziemot dodas uz Ēģipti, stārķi mums saistās ar bērnu nešanu un auglību. Savukārt truši dzīvo uz zemes, ziemo tepat, rok zemē alas un saprot zemi horizontālā līmenī. Tie neredz kopskatu, bet ļoti lielu detalizāciju. Un arī truši mums saistās ar auglību un vairošanos. Šīm divām dzīvajām būtnēm ir divi dažādi skatījumu uz pilsētu. Runājot līdzībās, arī arhitekti skatās uz pilsētu no augšas, no plāna perspektīvas, un reti kad iedziļinās iedzīvotāju jeb lietotāju skatpunktā. Savukārt antropologi uz šo jautājumu raugās no iedzīvotāju jeb lietotāju redzesloka, lielākoties bez plašākas perspektīvas no augšas un sasaistes ar globāliem procesiem. Līdz ar to es atrodos kaut kur pa vidu starp arhitektūru un antropoloģiju, redzot lietas un procesus no abām šīm pozīcijām, kas palīdz to darīt objektīvāk,” ar savu redzējumu iepazīstina M. Šteinerts.

Ķermeniski pieredzēta vai ar prātu aptverama pasaule
Matīss uzsver, ka līdz viduslaikiem nenotika pasaules uztveršana no augšas, drīzāk tā tika saskatīta kā stāsts, kā piedzīvojums, kā ceļojums. “Viduslaiku karte izskatījās pēc ceļveža, kurā ir brīdinājumi, kas ceļā var draudēt, kāda būs iespaidu un piedzīvojumu secība, un kāds izskatīsies mērķis,” stāsta arhitekts. “Tas mainījās 17. gadsimtā, kad Renē Dekarts izdomāja, ka mēs varam paskatīties uz pasauli no augšas un tā daudz precīzāk to izmērīt vai attēlot. Cilvēkam tolaik bija jāiedomājas, kā tas varētu izskatīties no putna lidojuma, un tas prasa milzīgu spēju abstrahēties no realitātes. Radīt kategorijas, kuras mēs neuztveram un neizjūtam ar savu ķermeni. Ja līdz tam pasaule bija ķermeniski pieredzēta, tad vēlāk tā kļuva ar prātu aptverama. Tagad mēs karti vairs neuztveram kā skatu no augšas, bet kā balsi mūsu ausīs vai skaļruņos, kas pastāsta, kā nokļūt no viena punkta uz otru. Mēs pat varam piešķirt balsij vārdu, dzimumu un pat tembru. Līdz ar to mūsdienu kartes atkal sāk līdzināties tādai ķermeniski piedzīvotai kartei. Tas nav labi vai slikti, tas vienkārši ir mūsdienu pasaules stāvoklis, kurā mēs atrodamies. Jāsecina, ka pasaules vēsturē mēs vienmēr esam mētājušies starp šiem diviem – stārķa un truša skatu punktiem,” vērtē M. Šteinerts.

Pilsēta ir cilvēki
Matīss Šteinerts aicina lasītājus aizdomāties: kas, viņuprāt, ir pilsēta? Viens teiks, ka tā ir blīvi apbūvēta teritorija, cits – teritorija ar konkrētu sistēmu, vēl kāds to sauks par apdzīvotu vietu. “Patiesībā, es īsti nezinu pilsētas definīciju, bet man arvien vairāk šķiet, ka jēdziens “pilsēta” ir vairāk saistīts ar cilvēkiem nevis ar ēkām un ķieģeļiem,” pauž arhitekts. Viņš norāda, ka pastāv daudz un dažādas teorijas par to, kā radušās pilsētas. “Viena no tām skaidro, ka cilvēki sāka saprast, ka dzīvojot kopā, viņi var deleģēt darbus, jo tad katrs varēja veltīt laiku kādam konkrētam rūpalam – pārtikas sagādei, drošībai vai kādai reliģijai. Citi uzskata, ka pilsētas radušās no pārpalikuma. Dzīvojot kopā, cilvēki secināja, ka viņam paliek pāri vairāk resursu, ko viņi var iztērēt ilgākā laika posmā vai iemainīt pret kaut ko citu. Līdz ar to, manuprāt, kopējais labums ir tas, kas definē pilsētas esenci. Pilsēta ir dažādu cilvēku kopā būšana, gūstot labumu citam no cita,” domā M. Šteinerts.

Kam ir tiesības uz pilsētu?
Kas tad ietekmē pilsētas attīstību? Pašvaldība? Cilvēki? Tehnoloģijas? ”Skaidrs ir viens – ja nav cilvēku, īsti nav arī pilsētas,” uzskata M. Šteinerts. “Cilvēku skaits tiek palielināts dažādi - tas ir vai nu demogrāfisks pieaugums vai migrācija, kad cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ nolemj pārcelties, meklējot pēc iespējas labāku vietu, kur vairoties, ja līdzībās runājam par dzīvnieku pasauli. Tādēļ pilsētas savā starpā konkurē par iedzīvotāju gluži tāpat kā uzņēmumi konkurē par darbaspēku. Jo iedzīvotājs ir pilsētas pamatšūna,” spriež Matīss.
Pilsētas attīstību ietekmē arī dažādas kataklizmas un problēmas, kas rada daudz un dažādus noteikumus un ierobežojumus – īpašuma tiesības, krimināltiesības, ugunsdrošības normas vai tamlīdzīgi. “Tās radītas, lai mēs spētu cits citu kaut kādā veidā paredzēt, taču normas rada arī konfliktus. Līdz ar to var teikt, ka pilsētas attīstīšanos lielā mērā ietekmē arī savstarpējie konflikti,” tā M. Šteinerts, minot vairākus piemērus no viņa pētījuma par to, kam ir tiesības uz pilsētu. “Kur ir tā trauslā robeža starp to, ka pilsētas veidotājiem ir tiesības uzturēt un kontrolēt noteiktās normas un ierobežojumus un to, ka pašiem cilvēkiem jādod brīvība izpausties? Kā panākt to, lai pilsēta būtu dzīva, īsta, ar cilvēkiem ielās? Jo ielas patiesībā ir tukšas tādēļ, ka arhitekti un plānotāji pilsētā ir novilkuši fiziskas robežas, skatoties uz pilsētu no stārķa lidojuma, bet nav paraudzījušies no iedzīvotāju jeb trušu, kas reāli šajā pilsētā dzīvo, skatu punkta,” vērtē arhitekts – antropologs.
Stāstu par stārķiem un trušiem M. Šteierts rezumē ar to, ka patiesībā jebkuras ieceres plānošanā jāsāk ar iedzīvotāju vēlmju noskaidrošanu un paradumu pētīšanu, jo tikai tad pilsētvides plānošanas galarezultāts trāpīs paredzētajā mērķī, proti, cilvēku vajadzībām un labsajūtai.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Stārķi un truši jeb kam pieder pilsēta?

Kategorijas