Atkal uz koferiem

2009. gada 17. oktobris 11:38

2399

Viņi atkal kravā ceļasomas, lai dotos dzīvot un strādāt uz ārzemēm – šoreiz uz Angliju. Alūksnieši Diāna un Igors Ahmetovi pirms vairākiem gadiem jau bija ārzemēs, sapelnīja naudu un atbrauca uz Alūksni, lai patriotiski un mērķtiecīgi uzsāktu savu biznesu. Tagad ir piedzīvota vilšanās, tādēļ atkal tiek meklēti koferi, bet šoreiz – lai neatgrieztos.

Diānas vīrs Igors aizbrauca uz Angliju jau pirms pusotra mēneša. 7.novembrī pie viņa dosies arī Diāna kopā ar mazo dēliņu Danielu. Humoru Diāna nav zaudējusi – jautāta, kur liks neizpārdotos apģērbus no sava veikala, viņa nosmej: ja citur neizdosies pārdot, atstās sev garderobei – visam mūžam pietikšot! Alūksnes pusē Diānu un Igoru pazīst kā SIA “Digor” īpašniekus, kas sniedza tīrīšanas pakalpojumus un kam piederēja apģērbu veikals “My Style”.

- Kas mudināja pirmajā reizē doties strādāt uz ārvalstīm?
- Es braucu naudas dēļ – domāju, ka vīrs arī. Lai gan abi esam alūksnieši, iepazināmies ārzemēs. Es uz Angliju pirmo reizi aizbraucu 2001.gadā – sākumā veicu dažādus darbus rūpniecībā. Pēc astoņiem mēnešiem aizbraucu uz Īriju – sākumā mazgāju traukus kādā restorānā, gatavoju salātus, pēc tam strādāju par pavāri.

- Pirms četriem gadiem jūs ar vīru atgriezāties dzimtajā pilsētā, lai gan ārzemēs jums pat bija iespēja atvērt savu restorānu. Kāpēc tomēr atgriezāties?
- Bērnu dēļ, kuri vēl bija mazi, un tāpēc, ka Alūksne mums ir dzimtā pilsēta, turklāt ļoti skaista. Tagad domas ir pavisam citādākas... Alūksne kā pilsēta joprojām ir skaista, bet es vairs negribu dzīvot mūsu valstī – pat ne mūsu pilsētā. Patiesībā toreiz vairāk vīrs gribēja te atgriezties – viņu vilināja Alūksnes ezers, makšķerēšana tajā, bet tagad pat zivju Alūksnes ezerā vairs nav! Toreiz meitas gāja mazajās klasēs, dzīvoja Latvijā pie manas mammas. Tagad secinu, ka jau toreiz vajadzēja bērnus ņemt līdzi un nešaubīties, ka viņiem būs grūti iemācīties svešvalodu. Vispār nevajadzēja te atgriezties. Kāda bērniem Latvijā ir nākotne? Labi, absolvēs augstskolu, ja man pietiks tam naudas, bet kur pēc tam strādāt? Darbavietu nav, turklāt visur prasa iepriekšēju darba pieredzi. Bet kur jauns cilvēks lai to gūst, ja nekur negrib ņemt darbā bez pieredzes? Zinu jaunus cilvēkus ar tikko iegūtu augstāko izglītību, kam Latvijā darba nav, tādēļ aizbrauca uz ārzemēm sēnes griezt...

- Nodibinājāt SIA “Digor”, kas tīrīja paklājus, mīkstās mēbeles, logus un veica citus pakalpojumus. Kā šajos gados veicās?
- Cilvēkiem ir priekšstats: ja tu esi uzņēmējs, tad tev ir naudas pilnas kabatas, bet tā nav. Kā īpašniece nevaru pat gribēdama sev lielu algu izmaksāt, jo, pirmkārt, nav, no kā, otrkārt – jāmaksā nesamērīgi lieli nodokļi. SIA “Digor” mūsu klienti sākumā galvenokārt bija fiziskās personas, vēlāk - lielākoties valsts budžeta iestādes. Līdzko tām finansējumu valsts samazināja, iestādes ar mūsu uzņēmumu lauza līgumus par tīrīšanas pakalpojumiem, bet galvenie ienākumi uzņēmumā bija no telpu tīrīšanas. Diemžēl mums neizdevās vinnēt iepirkumu apdrošināšanas akciju sabiedrībā “Balta” par filiāļu telpu Alūksnē, Gulbenē un Balvos tīrīšanu. Tas bija pēdējais piliens mūsu vilšanās kausā. Vienojāmies, ka vīrs uz Angliju aizbrauks pirmais pie mūsu paziņas, sāks strādāt un tad braukšu es ar mazo.

- Laika gaitā jūs nemitīgi paplašinājāt uzņēmuma piedāvājumu, papildinot to ar jauniem pakalpojumiem...
- Jā, atvērām pat apģērbu veikalu. Ja kādam veikalniekam jautāsi: “Pastāsti, kā tev klājas, kā labāk uzsākt savu biznesu?” - neviens jau tev godīgi neko neizstāstīs. Sākām ar vērienu, jo vēlējāmies apmeklētājiem atvērt skaistu veikalu – īrējām plašas telpas otrajā stāvā, pasūtījām jaunas un dārgas iekārtas, bet beigās bija jāmaksā tik dārga maksa par īri un apkuri, ka tagad, to atceroties, pat raudāt gribas. Tagad secinu, ka to visu nevajadzēja darīt priekš Alūksnes, jo šeit lielākā daļa cilvēku ir konservatīvi, bet daļa brauc iepirkties uz Rīgu vai Vāciju. Protams, arī mūsu veikalam ir savi pastāvīgie klienti, bet to nav ļoti daudz. Tagad daudzi mūsu klienti saka – žēl, ka jūs aizbraucat, bet - kāds likvidējas, kāds atver veikalu no jauna.

- Jums bija ideja, mērķtiecība un darba spars, bet kā pietrūka, lai viss izdotos?
- Manuprāt, ja valstī nebūtu ekonomiskās krīzes, mēs varētu turpināt strādāt tepat. Krīze pielika treknu punktu visam. Pašlaik nevienā nozarē uzņēmējiem neklājas labi, jo cilvēkiem vienkārši nav naudas.

- Vai nav izjūta, ka cilvēki nav spējuši novērtēt jūsu ieguldīto darbu, naudu...
- Ir, jo patiesi esam ieguldījuši daudz naudas, spēka un laika – tā visa ir ļoti žēl, bet tur neko nevar līdzēt. Turklāt ik dienu Alūksnes ielas kļūst arvien tukšākas – pilsētā paliek arvien mazāk cilvēku, jo daudzi dodas strādāt uz ārzemēm. Starp maniem paziņām tādu arī ir daudz. Pat man jau cilvēki prasa, vai nevaru palīdzēt iekārtot darbā ārzemēs!

- Kādi ir Jūsu secinājumi tagad, kad drīzumā aizvērsiet veikalu un brauksiet atkal prom?
- Citas izejas mums nav, kā aizbraukt. Piemēram, kur Alūksnē sievietei atrast darbu? Tirdzniecības centros cilvēki jau garās rindās esot pierakstījušies un gaida darbu, turklāt arī tur taupa un samazina darbinieku skaitu, bet darba slodze gan nemazinās.
Anglijā bija laiks, kad samazināja pievienotās vērtības nodokļa likmi, līdz ar to tādiem maziem uzņēmumiem, kādi bijām mēs Alūksnē, apgrozījums palielinājās, jo preces kļuva lētākas. Bet Latvijā PVN likmi paaugstināja un panāca pretēju efektu. Latvija saviem iedzīvotājiem neļauj normāli dzīvot – labāk es braukšu uz Angliju, maksāšu nodokļus svešai valstij, bet es būšu pārliecināta, ka mana ģimene būs sociāli nodrošināta. Tad varēsim redzēt, kur paliek mūsu maksātie nodokļi valstij. Latvijā tagad viss ir “apgriezts” līdz minimumam.

- Jūsuprāt, kas dzīvē ir galvenais?
- Pirmajā vietā ir veselība, otrajā – nauda. Ja nebūs naudas, nevarēsi nopirkt sev zāles, tad nebūs arī veselības.

- Ko jūs ieteiktu tiem alūksniešiem, kas arī dzīvo ārvalstīs un domā atgriezties mājās, lai te uzsāktu savu uzņēmējdarbību?
- Labāk nevajag atgriezties, bet veidot savu biznesu ārvalstīs – mums tam ir rūgta pieredze. Latvijas valstsvīri ir parūpējušies par to, lai iedzīvotājus, uzņēmējus spiestu no visām pusēm un neļautu strādāt.

- Ir jau zināms darbs, ko darīsiet Anglijā?
- Vīram tur jau ir pastāvīgs darbs kā šoferim, bet man vēl nekas nav sarunāts, jo – ir mazs bērns, ar ko man jārēķinās. Anglijā bērni sāk iet skolā no četru gadu vecuma. Kad mazajam būs sasniegts šis vecums, varēšu strādāt pilnu slodzi.
Bet domu par sava restorāna izveidi neesam atmetuši – mēs esam optimisti! Aizbrauksim, pastrādāsim un tad jau redzēs. Ārvalstīs cilvēkiem ir citādākas tradīcijas nekā latviešiem. Tur cilvēki labprāt ietur maltīti ārpus mājas – tostarp pensionāri. Arī ģimenes brīvdienās mājās gatavo reti, bet dodas uz restorāniem.

- Ko par došanos uz ārvalstīm saka vecākās meitas?
- Neko – viņas jau ir pieradušas, ir ļoti patstāvīgas. Viena meita aizgāja mācīties uz Smilteni par pavāri. Silti ieteicu viņai mācīties angļu valodu, lai pēc skolas beigšanas var braukt pie mums un strādāt, jo tā ārzemēs ir diezgan pieprasīta specialitāte. Otra meita pašlaik mācās tepat Alūksnē 10.klasē. Iespējams, nākamajā gadā varbūt arī viņa jau mācīsies ārzemēs. Arī vasarā meitas brauks pie manis, jo tur pat skolēniem ir vieglāk atrast darbu vasaras periodā, nekā šeit.

- Dzimtā pilsēta Alūksne var jūs gaidīt atgriežamies atpakaļ?
- Nekad nesaki - nekad, bet – tuvākajos gados noteikti ne. Šeit var atbraukt ciemos pie mammas, atpūsties vasarās. Saprotu, ka cilvēkiem tagad ir grūti laiki, bet, strādājot veikalā, sevī esmu uzņēmusi no viņiem tik daudz negatīvas enerģijas! Esmu cilvēks, kas visu uzreiz “ņem pie sirds”, tādēļ reizēm dienas beigās ir izjūta, ka esi slims. Īrijā cilvēki ir priecīgi: visi smaida, sveicina cits citu. Tiem, kas paliek dzīvot Alūksnē, vēlu izturību un optimismu. Padomju varas gados es biju savas Latvijas patriote. Tagad man reizēm ir pat kauns, ka esmu latviete... Parastie iedzīvotāji nav vainīgi pie valstī notiekošā, viņiem tādēļ ir jācieš, bet – kamēr valdība nemainīs savu attieksmi, labāka dzīve šeit nav sagaidāma. Vajag taisīt revolūciju, valstsvīrus sūtīt uz Sibīriju un miljonārus likvidēt, bet viņu naudu atdot tautai. Bet latvietis jau nav varonīgs – viņš ir cietējs, kas samierinās, tādēļ arī tā dzīvojam.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atkal uz koferiem

Kategorijas