Caur sāpēm saskatīt cerību

2019. gada 2. augusts 00:00

Latvijas vasara ir bagāta ar kapusvētkiem, kas ilgst no maija nogales līdz pat septembra sākumam. Saliktenī “kapusvētki” savienojas divi vārdi – viens simbolizē skumjas, otrs – prieku. Sēru ceremoniju vadītājai alūksnietei Ilgai Drozdovai izvadītājas darbā rit divdesmit sestais gads, un viņa daudz biežāk nekā citi sava darba misijā satikusies ar skumjām, sāpēm un ciešanām, taču pratusi caur tām saglabāt sevī gaišu optimismu, katra cilvēka dzīvē cenšoties saskatīt gaismu un cerību.

Gaišā sirsnībā
Vaicāta, ko viņai nozīmē kapusvētki un kapusvētku laiks, Ilga teic – tā ir ļoti īpaša diena un ļoti īpaši svētki jau no mazotnes, kas ģimenē svinēti, kopš viņa sevi atceras. “Mālupes kapos ir apglabāta mana māsiņa Rūta, kura bija gadu vecāka par mani un nomira, būdama vēl zīdainīte. Katru gadu jūlija pēdējā svētdienā mēs braucām pie viņas ar ziediem viņu apciemot. Kapusvētku dienā visus mūs – mammu, tēti, mani un jaunāko māsu Ieviņu mūsu ķēvīte Juta veda uz Mālupi, kur sapulcējās tuvāki, tālāki radi, kaimiņi, draugi,” stāsta Ilga.
Viņa atminas, ka abām ar māsu ļoti patikuši šie svētki, jo daudzajās “autolavkās” tirgoti ķirši, saldējums, limonāde, un pēc piemiņas brīža kapsētā aiz tās vaļņa pļavā saklātas segas zālē, kur savējie sasēduši draudzīgā bariņā – satikties, patērzēt, pieminēt aizgājējus, atcerēties viņus, nevis, sērīgi raudot un asaras slaukot, bet - gaišā sirsnībā.

Cilvēku satikšanās svētki
I. Drozdova nepiekrīt psihoterapeites Ināras Vārpas paustajai atziņai žurnālā “In Memoriam” rakstā “Kapusvētku kults” par to, ka kapos vajadzētu izjust pazemību pret vietu, kur atdusas mūsu senči. “Vai tiešām mums, latviešiem, jāizjūt tikai un vienīgi pazemība? Jābūt klusiem un jānolien kā pelītēm savās aliņās, mūžīgi jāraud, jāsēro?” Ilga vaicā un pati arī atbild: “Nē, mums nav jābūt pazemīgiem garīgu vērtību priekšā. Mums ir jābūt lepniem par sevi, par savām tradīcijām, arī kapusvētkiem un apbedīšanas godībām. Manuprāt, tieši kapusvētki ir veltījums mirušo tuvinieku piemiņai dzīvo cilvēku attiecībās, neizsvītrojot šajos svētkos “ne graķīti, ne uzkodas, ne smieklus un pekstiņus”, jo tie ir dzīvo cilvēku satikšanās svētki, pieminot tos tuviniekus, kuru starp mums vairs nav, un atcerēties viņus tādus, kādi viņi bija savās dzīvēs – gan ar saviem tikumiem un netikumiem, gan ar saviem smiekliem un pekstiņiem...”.
Gadiem ritot, Ilga zaudējusi abas vecmammas, vectēvus, mammu, tēti, brālēnu, māsas vīru, krustdēlu, daudzus savējos, tādēļ katra kapsēta, katra kapa kopiņa viņai ir kā svētnīca, kur klusā dvēseles pārdomu stundā piestāt, iedegt piemiņas svecīti un paklusēt. “Bet kapusvētkos ir svarīga mūsu visu, dzīvo cilvēku, kopā būšana, kopā sanākšana un dzīves svinēšana,” saka I. Drozdova.

“Ilga, tu varēsi!”
Vairāk nekā gadsimta ceturksni Ilga bijusi izvadītāja 1447 bērēs. “Pirmajās izvadīju māsas krusttēvu dzimtajā Malienas pagastā. Kad Osis aizgāja, visi bija šokā. “Ilga, tu taču esi studējusi Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē! Tu varēsi!” sacīja radinieki un lūdza mani novadīt bēres. Biju mācīta – ja pie tevis nāk un lūdz palīdzību, atteikt nedrīkst. Liktenīgi sagadījās, ka mūsu pēdējā tikšanās reizē aizgājējs pats bija izstāstījis visu savu dzīvi – par savām mīlestībām, par priekiem un bēdām. Šo stāstu izmantoju, rakstot bēru runu. Tajās bērēs piedalījās kādi astoņi vai deviņi cilvēki, arī toreizējā izvadītāja Skrīveļa sievas māsas meita. Tā jau saka, ka labākā reklāma ir “no mutes mutē”. Kad Malienā nomira vetārsts Baltiņš, viņa tuviniekiem mani kā izvadītāju bija ieteicis Skrīvelis, jo radiniece sacījusi, ka Ilga Oša bērēs tik skaisti runājusi, ka bijis jāraud,” atceras izvadītāja.
Kādreiz Ilga, kura ir diplomēta kultūras darbiniece, pedagoģe - maģistre, un ieguvusi arī karjeras izglītības konsultanta kvalifikāciju, domājusi – lai nu ko darīs dzīvē, bet izvadītāja gan nebūs. Tomēr – nekad nesaki “nekad”... Zīmīgi, ka, studējot Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kur viņa ieguvusi kultūras darba organizatores - metodiķes specialitāti, kursa darbs bijis jāraksta par sēru ceremonijām.
Astoņpadsmit gadus Ilga dzīvojusi Kazahstanā, strādājusi par mākslinieciskās daļas vadītāju kultūras namā, organizējusi un vadījusi jaundzimušo reģistrācijas pasākumus, kāzu ceremonijas, bijusi tradīciju komisijas priekšsēdētāja. “Reiz pat noorganizējām kapusvētkus. Taču tur ir pavisam citas sēru tradīcijas,” saka Ilga.

Savā arhīvā glabā dzimtu stāstus
Sēru ceremoniju vadītājai ir sava “lietvedība”. Viņa saglabājusi visas runas – no pašām pirmajām līdz pēdējām bērēm, kurās bijusi izvadītāja. Tas savā ziņā ir arhīvs, kurā glabājas dzimtu stāsti, jo ir ģimenes, kurās Ilga mūžībā izvadījusi vairāku paaudžu ļaudis, tādēļ šis “arhīvs” ir izziņas materiāls, kas palīdz veidot bagātīgus stāstus par aizgājējiem.
“Pēdējā laikā izvēlos aprunāties ar aizgājēja tuviniekiem viņu mājās, ja viņi piekrīt, nevis aicinu pie sevis. Kopīgi apskatām ģimenes albumus, videoierakstus. Es ļoti novērtēju cilvēku atklātību un uzticēšanos,” saka Ilga un raksturo to ar piemēriem. Kāda kundze uzticējusi viņai vīratēva dienasgrāmatu, cita ģimene – mammas atmiņas par savu dzimtu, viņas mīļākās dzejoļu grāmatas un no grāmatām pierakstītās atziņas. Ir arī cilvēki, kuri dzīves laikā paši uzrakstījuši savus dzīvesstāstus, bēru viesu sarakstu, arī to, kāda mūzika jāatskaņo bēru ceremonijā. “Ģimenēs pierakstītie dzīvesstāsti, fotogrāfijas ir vērtīga bagātība! Tie atspoguļo daudz unikālu vēstures liecību. Ir gadījies, ka pēc bēru ceremonijas tuvinieki palūdz manu uzrakstīto runu, jo grib to saglabāt piemiņai. Dažkārt aizgājēja tuvinieki lūdz: “Tikai neraudiniet!” Bet, mēs, izvadītāji, neesam, lai raudinātu, bet gan, lai spēcinātu un balstītu tuviniekus sēru brīdī,” ir pārliecināta ceremoniju vadītāja.

Bēru tradīcijas mainās
Vaicāta, kas mainījies šajos gados, kopš viņa izvada aizsaulē aizgājušos, I. Drozdova atzīst - mūsdienās arvien biežāk tuvinieki izvēlas nelaiķa kremēšanu. “Daudzveidīgāks ir kļuvis muzikālais pavadījums, piemēram, kādās bērēs, izvadot jaunu vīrieti, kuram patika rokmūzika, skanēja roks. Dažādojies mūzikas instrumentu klāsts. Bērēs spēlē ne vien pūtēju orķestris, bet skan arī sintezators, vijole, akordeons, ģitāra, kokle, flauta, trompete, saksafons un citi solo instrumenti. Vairs nav arī retums, kad bērēs izvadīšanu kopīgi veic mācītājs un sēru ceremonijas vadītājs,” stāsta izvadītāja.
Uz jautājumu, vai Alūksnē ir kapu kults, I. Drozdova atbild: “Kapu sakopšana, rūpes par tiem un savu mirušo tuvinieku apciemošana nav kults, bet kapu kultūra.”

Kolēģu padoms palīdz
I. Drozdova ir arī Latvijas apbedītāju asociācijas biedre. “Sazināmies, konsultējamies, pārrunājam, ko un kā labāk darīt, jo situācijas ir dažādas, kolēģu padoms ļoti vajadzīgs. Šovasar kopā ar sēru ceremoniju vadītāju Viju Puzuli piedalījāmies asociācijas rīkotajā pieredzes braucienā uz izstādi “Nekro Expo” Polijā. Pārliecinājāmies, ka šajā valstī ir ļoti augsta kapu kultūra,” stāsta I. Drozdova.
Nākamajā gadā Latvijas Apbedītāju asociācijai būs jubileja, un par tikšanās vietu izraudzīta Alūksne. Kā teic I. Drozdova, tā būs iespēja parādīt ne tikai Alūksnes kapsētu, kas ir viena no skaistākajām, lielākajām un vecākajām kapsētām Latvijā, bet arī atklāt viesiem Alūksnes īpašo auru, malēnisko kolorītu un pilsētas daudzkrāsainību.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Caur sāpēm saskatīt cerību

Kategorijas