Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pašiem sava muzikālā studija

Līga Vīksna

2019. gada 10. septembris 00:00

526

Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā jau vairākus gadus ir pašiem sava muzikālā studija. Skolas jauniešus muzicēšanā un dziedāšanā, skaņas un gaismas režijā, jauno dīdžeju apmācībā tajā vada alūksnietis Arnis Rappa.
Ģimnāzijā A. Rappa strādā piekto gadu – ir elektriķis un gādā par muzikālo noformējumu skolas pasākumos. Nesen izgājis kursus pedagoģijā un ar šo mācību gadu vada muzikālās studijas pulciņu.
Daudziem alūksniešiem viņš ilgus gadus pazīstams kā mūziķis – ar Normundu Veļķeri kopā muzicē kopš 1992. gada. Savulaik A. Rappa 17 gadus nostrādājis uzņēmumā “Lattelekom”, pēc tam četrus gadus strādāja Rīgā, kur guva jaunu pieredzi, līdz atgriezās Alūksnē, vecāku mājās. Pēdējos gadus dzīves piepildījumu viņš radis darbā ģimnāzijā.
- Kā radās ideja par muzikālās studijas izveidi ģimnāzijā?
- Tā ir vieta, kur ģimnāzijas jaunieši var nākt muzicēt. Es nemācu vokālo dziedāšanu, jo neesmu vokālais pedagogs, bet skatuves kultūru, palīdzu izveidot un radīt baudāmu un klausāmu priekšnesumu. Vokālajā jomā savus padomus jauniešiem nekad neliedz skolotājas Ina Perevertailo un Ingrīda Pilskalne. 
Mans dēls Andis Edžus savulaik mācījās Rīgas Doma kora skolā par skaņu režisoru un pianistu – tur bija šāda muzikālā studija. Dēlam nodarbības skolā beidzās vēlu, tādēļ braucu viņam pakaļ, skolas pedagogi atļāva arī man apmeklēt šo studiju, paklausīties un līdzdarboties, kas man bija iespēja gūt vērtīgas zināšanas un pieredzi. Mūsu ģimnāzijas studija ir iekārtota tāpat, kā Rīgas Doma kora skolā – tajā pieejami dažādi mūzikas instrumenti un jaunieši var nākt tos izmantot, muzicēt.
Mūsu studijā ir bungas, četras ģitāras, divi sintezatori, mikrofoni. Daļu studijas inventāra bija jau sarūpējis Zigmārs Krūmiņš, kurš ģimnāzijā vada vokāli instrumentālo ansambli, un orķestra diriģents Sandors Līviņš. Ģimnāzijas projekts guva atbalstu Lauku atbalsta dienestā, piesaistot finansējumu jaunu mūzikas instrumentu iegādei ansamblim un orķestrim. Daļa inventāra un apskaņošanas aparatūra studijā ir mani personīgie instrumenti. Pērn, pateicoties skolas un direktores Dainas Dubres - Dobres atbalstam, studija tika pie jauna, profesionāla sintezatora, kas ļauj arī miksēt un ierakstīt, un prožektoriem.
- Studijas aprīkojums noder arī, gatavojot un nodrošinot muzikālo pavadījumu ģimnāzijas pasākumos?
- Jā, pašu spēkiem veidojam profesionālus pasākumus, arī bērniem ir interese par to, un skolai nav jāīrē tehnika un šis pakalpojums no malas. Jāatzīst, ka pašlaik skolas muzikālā studija tehniski ir diezgan labi aprīkota. Tiesa, vēl gribētos “Apple” datoru, kas ļoti atvieglotu darbu studijā. Ja kāds uzņēmējs šo lasa un gribētu skolai uzdāvināt datoru, mēs būtu ļoti priecīgi. Pateicībā par to mēs apņemtos uzņēmumam sniegt par brīvu, piemēram, Ziemassvētku koncertu, ko sagatavojuši jaunieši!
- Vai muzikālā studija rīko skolā arī pasākumus?
- Gūstot skolas vadības akceptu, studija ģimnāzijā organizēja Valentīna dienas pasākumu “Dīvu vakars”. Gribējās ko citādāku, nekā ierastie pasākumi. Bērni atsaucās ļoti pozitīvi, bija ieinteresēti un aktīvi līdzdarbojās. Izveidojās jauks un skanīgs trio – Diāna Bokaldere, Paula Pūpola un Līga Melngaile, pieteicās arī vēl dziedošās meitenes no Zigmāra Krūmiņa vadītā ansambļa. Skolas virtuvē sarunājām, lai pagatavo dažādus bezalkoholiskus kokteiļus, saldējumu, jo negribējām neko parastu. Prieks, ka pasākums izdevās. Kā pēc tam atzina skolas darbinieki – tam bija 93 procentu apmeklētība no jauniešiem! Tas apliecināja, ka nevajag aicināt kādu mākslinieku no malas – var arī paši radīt daudz ko saistošu. “Dīvu vakars” Valentīna dienā tagad kļūs par tradīciju, ko īsteno studija – idejas nākamajam mums jau ir. Kad atnācu strādāt uz ģimnāziju, pirmos pasākumus apmeklēja ļoti mazs skolēnu skaits – kādi 15 bērni. Biju šokēts, jo savulaik diskotēkas skolās bija pārpildītas un jauniešus nevarēja mājās dabūt. Izrādījās, ka jauniešiem nav saistoši dejot dienas gaismā. Tagad to esam mainījuši.
- Studijai noteikti ir arī sadarbības partneri?
- Viens pats jau nav racējs. Lielu atbalstu mums sniedz Inas Perevertailo vadītā ģimnāzijas ansambļa “Anemones” dalībnieces, kuras arī nāk mēģināt uz studiju. Studijas telpu izmanto arī Zigmārs Krūmiņš ar ansambli – pērn viņi ieguva
I pakāpes diplomu Vidzemē. Ļoti izpalīdzīgs ir Sandors Līviņš, sadarbojos ar Lolitu Vanagu.
Pie manis uz studiju nāk ģimnāzijas meitenes un zēni, kuriem vienkārši patīk dziedāt, muzicēt. Ir gadījumi, kad jaunietis atnāk un saka: “Gribu dziedāt!” Paklausos un saprotu, ka nebūs dziedātājs un nevarēs laist uz skatuves... Pirmajā gadā biju skarbs un teicu tieši, bet tad sāku ļaut pašiem kļūdīties un izdarīt secinājumus.
- Bet visiem taču zināms stāsts par to, ka katrs latvietis prot dziedāt!
- Jā, dušā var dziedāt visi! Tāpat kā visi var nākt uz muzikālo studiju. Padziedam, ierakstām, pēc tam jaunieši klausās, kā viņiem sanācis, un izdara secinājumus. Tobrīd daudzi saprot: ja vecāki vai draugi dzirdēs šādu dziedāšanu, nebūs labi… Vislabāk, ja viņi paši nonāk pie šāda secinājuma. Ja cits pasaka, tad ir sāpīgāk. Ir mēģinājumi studijā, kad nenodziedam nevienu dziesmu – esam parunājušies, malkojuši tēju un vienkārši labi atpūtušies. Galvenais, lai jaunieši nāk uz studiju un nebaidās pamēģināt. Lai vecāki iedrošina un virza savus bērnus, jo jaunieši bieži neizprot, ko viņi grib, – viņiem ir jāpiepalīdz. Un, kad atnāk un pamēģina, ir priecīgi.
- Kādu repertuāru izpildāt?
- Dažādu – gan iecienītus ārvalstu estrādes gabalus, gan latviešu izpildītāju dziesmas, piemēram, no Dona, grupas “Musiqq”, “Līvi” repertuāra un daudzas citas. Izpildām arī pagājušā gadsimta 80. gadu mūziku, Zigmaru Liepiņu un citus.
Es ļauju jauniešiem izvēlēties repertuāru un pašiem izdarīt secinājumus par tā piemērotību konkrētam pasākumam, tikai nedaudz norādot pareizajā virzienā. Piemēram, ka Ivo Fomina dziesma “Mans ceļš” izlaiduma pasākumā ir piemērotāka nekā dziesma “Deviņos no rīta”, kur ir vārdi “Ej, bet atpakaļ nāc rīt deviņos no rīta vai nekad...”. Diāna saprata, kad redzēja, ka dažiem klausītājiem izlaidumā pat asara nobira. Repertuāra izvēle ir ļoti svarīga. Pie tā rūpīgi jāpiedomā un jāiegulda ļoti liels darbs, lai “nenošautu garām”.
- Studija ir izmantota arī mērķiem, īstenojot Alūksnes novada aktivitātes.
- Jā. Ieraksts, kas dzirdams Alūksnes bānīša stacijas bagāžas šķūņa ekspozīcijā, ir tapis ģimnāzijas muzikālajā studijā. Pie mums tapa ieraksts arī pērn Muzeju nakts aktivitātēm Alūksnes muzejam. Esam apskaņojuši pasākumus Alūksnes muižas parkā – Putnu paviljona un obeliska atklāšanu. Bet šovasar, Alūksnes pilsētas svētku izskaņā, apskaņojām labdarības koncertu “Vējiņā”. Tā bija ļoti laba ideja – ceru, ka šāds koncerts kļūs par svētku tradīciju.
Esam kuplinājuši Alūksnes pilsētas svētku norises. Arī šogad - piedalījās Paula Pūpola, Līga Melngaile un Diāna Bokaldere un divas stundas pie Jaunās pils dziedājām un reklamējām ģimnāziju. Ir ievadītas sarunas arī jau par nākamā gada Alūksnes pilsētas svētkiem – tad lielā skatuve būs pie administratīvās ēkas, bet pie pils mums būs iespēja muzicēt un izvērst citas aktivitātes gandrīz visu dienu.
- Kādas vēl ir nākotnes ieceres, popularizējot studijas darbību?
- Ļoti plaši apmeklēti ir Alūksnes Kultūras centra pasākumi. To klāsts ir daudzveidīgs, bet biļetes uz koncertiem padārgas – visi iedzīvotāji nevar to atļauties. Mums, ģimnāzijas muzikālās studijas jauniešiem, ir iecere rīkot skaistu Ziemassvētku labdarības koncertu, ko varētu apmeklēt tie, kuri ne vienmēr var atļauties apmeklēt Kultūras centra koncertus. Mēs novadītu vairākus šādus koncertus, kam noslēguma koncertu gribētos, lai izskan baznīcā. Tā būtu arī laba reklāma ģimnāzijai un pozitīvas emocijas jauniešiem. Tāpat arī Alūksnē pietrūkst mūzikas vakaru, piemēram, vasaras kafejnīcās – arī šādu ieceri varētu vietējiem uzņēmējiem palīdzēt īstenot ģimnāzijas muzikālā studija un tās dziedošie jaunieši.
Es pats saviem vecākiem esmu ļoti pateicīgs par visu, ko man devuši. Viņi mani audzināja, ka Dzimtene nav plašums, bet vieta, kur tu esi piedzimis un uzaudzis. Manuprāt, arī Alūksnē cilvēki ir pelnījuši kaut ko labu. Žēl vienīgi, ja Rīgā to novērtē un neliek sprunguļus spieķos, tad šeit, diemžēl, ir ļoti skaudīgi cilvēki, kuri izdarīs visu, lai otram netiktu. Diemžēl pilsētā reizēm nākas dzirdēt, ka ģimnāzija nav laba skola, bet tajā pašā laikā šie vecāki te paši mācījušies un tagad savus bērnus sūta šajā skolā. Šādu rīcību un necieņu es nespēju saprast. Uzskatu – ja cilvēks kaut ko dara, strādā kādā iestādē, uzņēmumā, tad tas jādara ar pārliecību. Ja pārliecības nav, tad nav nozīmes tam, ko šis cilvēks dara. 

Teksts un foto: Līga Vīksna

Kategorijas