Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Zeltiņu ziedošā vizītkarte

Sandra Apine

2019. gada 13. septembris 00:00

2240

Braucot pa ceļu Alūksne – Lejasciems vai otrādi, Zeltiņiem garām nepabraukt, tāpat kā mājām “Krūmiņi”, kas ir gluži kā Zeltiņu vizītkarte, iekārtojušies ceļu robežotā trijstūrī ar skaistu, vienmēr ziedošu akmensdārzu.
Laikā, kad “Krūmiņu” akmensdārzā rudens ziedi ņēmuši virsroku pār vasaras dārza skaistulēm, arī es beidzot piestāju šajā sakoptajā sētā, lūkodama pēc saimniekiem, kuri to radījuši. Saimniece Zigrīda Ozoliņa bija pārsteigta, bet ciemiņu viesmīlīgi uzņēma, labprāt pastāstot par savu dārzu, pie kura tiešām bieži piestājot ceļinieki. Zigrīda gan arī atzīst, ka nekādu īpašu uzmanību nesot pelnījusi, jo skaistu dārzu esot gana, un viņa jau vien darot savu latviešu saimnieka pienākumu – tur sakoptu un skaistu savu sētu, lai pašai prieks.

Piedzīvo divus pavasarus
“Te kādreiz bija mežs līdz pat šķūnim, un, līdz ar Gulbenes ceļa izveidošanu 1962. gadā, “Krūmiņu” mājas nokļuva trijstūrī,” stāsta
Z. Ozoliņa, kura ir dzimusi un augusi Zeltiņos, tikai, kā pati saka, 16 gados devusies pasaulē. Tagad viņa dzīvo un saimnieko vecāku celtajās mājās.
Zeltiņos Zigrīda atgriezusies pirms vairākiem gadiem, lai būtu kopā ar mammu viņas vecumdienās, un pa šo laiku te iekopusi vērienīgu dārzu. “Vasarās esmu šeit, savukārt rudenī un ziemā strādāju Vācijā sociālās aprūpes darbā. Var teikt, ka piedzīvoju divus pavasarus. Kad Vācijā tas jau ir klāt, maijā braucu uz Latviju un nokļūstu otrā pavasarī, un priecājos, kā plaukst mans dārzs,” stāsta Z. Ozoliņa. Par dārzu priecājas arī dēls un vedekla, kuri dzīvo Lejasciemā un saimniecību pieskata.

Senās pasta ēkas pamatos
Akmensdārzs tapis pamazām: vispirms vienā mājas pusē, tad – otrā, trešā puse vēl ir padomā. Akmeņi gādāti no tuvējiem karjeriem, kas bijis ļoti smags un laikietilpīgs darbs. Pirmais ar akmeņu “sedziņu” nosegts pagrabs, kur nu jau gadus padsmit kuplo krietni paaugušies skujeņi. Otrs etaps bijis gluži vai arheoloģisko izrakumu cienīgs, jo Zigrīda nolēmusi piekļūt un akmensdārzam izmantot senās pasta ēkas pamatus, kas slienas uz “Krūmiņu” zemes. “Dzīvoju vēsturiskā vietā. Te, ceļmalā, pirms kara bijusi garena pasta ēka, no kuras atlikuši tikai pamati. Attīrot tos no kokiem, krūmiem un tad atrokot pamatīgu kārtu, man parādījās izcils darba lauks akmensdārza ierīkošanai. Akmeņu vēl bija daudz, un piekalnītē viena pēc otras tapa dārza terases,” stāsta
Z. Ozoliņa. Pamazām akmensdārzs iekārtots arī ap mazo koka namiņu, kas tieši pašlaik piedzīvo remontu, un Zigrīdai ir jau nākamie projekti padomā.

Patīk radīt koptu vidi
Zigrīda pēc profesijas gan nav dārzniece, bet grāmatvede, un dārzu mākslu apguvusi vien pašmācības ceļā. “Krūmiņu” saimniecei nudien ir “zaļie pirkstiņi”, jo te viss aug griezdamies pat smilšainā paugurā un ķieģeļlauskās! Tāpat augus šeit visur sasniedz saule un ēnu mīlošajiem vietu atrast ir grūtāk. “Neņemu vērā stereotipus vai dārza iekārtošanas principus un taisu visu, kā man patīk,” smejas Zigrīda. Redzot, ka Zigrīdai šis vaļasprieks padodas, daudzi lūguši palīgā iekārtot arī savus dārzus, zeltinietei bijusi iespēja izpausties arī pāris privātīpašumos Rīgā un Vācijā. “Man patīk radīt sakoptu un skaistu vidi jebkur, kur esmu,” saka Zigrīda.
Vasaras puķu stādus Zigrīda vienmēr audzējusi pati, tagad to dara meita. “Kad maijā atgriežos, pie viņas piekrāmēju pilnu bagāžnieku un braucu uz “Krūmiņiem” stādīt,” saka Zigrīda. Taču stādi meklēti arī tirdziņos un, neticēsiet, vesti čemodānā pat no Vācijas. “Netālu no manas darba vietas bija dārzniecība, kur iekrīt acīs ziedi, kādus te neesmu redzējusi. Tad nu liku vien somā un vēlāk taisnojos šoferim: nezināju, ka tik daudz nevar vest. Apžēlojās,” smejas Zigrīda.

Stādīs krūmus
Puķu šķirnes “Krūmiņu” akmensdārzā neesot saskaitāmas, te zied viss, sākot no pavasara košajiem zemo flokšu paklājiņiem līdz pat miķelīšiem un dālijām, savukārt leduspuķes ilgziedēšanā pārspēj visus. Pašlaik zied arī rudbekijas, brūnactiņas, ehinācijas, ziemasteres, sedums jeb laimiņš, neļķes, salvijas, balzamīnes... Visu neuzskaitīt. Jautāta par pārsteigumiem, saimniece stāsta, ka šovasar bijis prieks par diegveida jukas uzziedēšanu.
Ar laiku plānots lielākoties pāriet uz ziemas puķēm, taču ir tik daudz viengadīgu skaistuļu, ka Zigrīda no tām nevar atteikties. Plāns ir sarūpēt arī vairāk ziedošu krūmu. “Te taču ir “Krūmiņi”, bet krūmu gan vairs lāga nav, ja nu tur mazliet pie iebraucamā ceļa. Tad nu plānoju tādus stādījumus veidot,” saka dārzniece. Krūmi noderētu arī, lai kaut mazliet norobežotos no ceļa, jo skaistais dārzs ļoti cieš no neapdomīgo garāmbraucēju radītajiem putekļiem. “Žogi man nepatīk,” saka saimniece, lūdzot gar mājām braukt lēnāk.

Vēl nekas nav gatavs
“Vēl jau dārzā nekas nav pabeigts,” jautāta par dārzniecības plāniem, viņa apņēmīgi saka. “Vienīgi ir zemes trūkums. Lai to iegūtu, nākotnē plānota dīķa rakšana ceļa līkumā, bet tur, izrādās, vajadzīga liela projektēšana un saskaņošana, jārēķinās ar lieliem izdevumiem,” plāno Z. Ozoliņa.
Dārzs ir zeltinietes atpūta un relaksācija. “Kad esmu savās puķu dobēs, mana galva atbrīvojas no citām domām, un es pilnībā piederu dārzam. Ar katru ziedu aprunājos, kas no malas varbūt šķiet dīvaini, bet tā ir mana terapija, un izskatās, ka augiem tas arī patīk.”

Teksts un foto: Sandra Apine

Kategorijas