Laimīga savā darbā skolā un literāri radošajā būtībā

2019. gada 13. septembris 00:00

Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Ilzes Zilberes lielākais vaļasprieks ir grāmatu lasīšana, kam līdzās noteikti ir arī rakstīšana – dažādu prozas darbu un dzejas. Septembrī, kas ir Dzejas dienu mēnesis, aicinājām I. Zilberi uz sarunu par dzeju un dzīvi skolā. Intervijas laikā viņas acis gan smaida, gan sariešas asarām, atceroties aizkustinošus mirkļus, kas piedzīvoti pedagoga darbā.
Šovasar I. Zilbere svinēja nozīmīgu dzīves jubileju – 60. Skolotājas moto ir: ja kāds sapnis salūst, tad ņem vissīkāko gabaliņu un sāc no jauna!
- Jūs esat dzimusi Smiltenē. Kā un kopš kura laika dzīves gaitas saistījās ar Gaujienu?
- 30 sava mūža gadus esmu pavadījusi Smiltenē, otrus 30 – Gaujienā. Pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta absolvēšanas sāku strādāt toreizējā Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā par latviešu valodas skolotāju. Šī ir mana darbavieta joprojām.
- Kāpēc izvēlējāties skolotāja profesiju, kas ir grūta, nemitīgi liek mainīties, būt radošam, pacietīgam, vienmēr sirdī jaunam!
- Noteicošais bija mīlestība pret literatūru, kam sekoja pedagoģija. Institūtā Liepājā neklātienē iestājos tikai 25 gadu vecumā, tādēļ var teikt, ka ilgi uz to gāju. Līdz tam biju absolvējusi Smiltenes tehnikumā pārtikas tehnologus, izmēģināju roku virtuvē par pavāru. Vienu gadu mācījos Rīgā par sekretāri lietvedi un pastrādāju šajā profesijā. Bet, dzejnieces Ārijas Elksnes vārdiem runājot: “Visu mūžu lauž sīvi tas sapnis, kas nekļūst par dzīvi.” Tas lika man posties uz literatūras studijām.
Grāmatu lasīšana man ir tuva kopš bērnības, literatūras mīlestība ir visspēcīgākā. Draudzību ar grāmatām man devuši vecāki – par to viņiem esmu pateicīga. To es kultivēju, kaut vai arhaiski, arī šodienas skolā: kamēr bērns mājās neredzēs, ka vecāki lasa grāmatas, ir utopija gaidīt, ka arī bērns lasīs.
Bērnībā lasīju pasaules tautu pasakas. Vēlāk pārgāju uz literārajām pasakām – un joprojām esmu uzticīga Skaidrītes Kaldupes pasakām, kas man ir ļoti saistošas. Jaunībā man ļoti patika rakstnieka Egila Lukjanska darbi un īpatnējais sižeta risinājums. Starp maniem mīļākajiem autoriem noteikti ir Ārija Elksne, Imants Ziedonis, Amanda Aizpuriete. Pamazām atraisījās arī manis pašas rakstīšanas dzirksts...
- Darbs skolā šodien un agrāk - kā tas un skolēni mainījušies?
- Dzīve skolā nekad nav garlaicīga, lai gan laiki un tikumi mainās. Par to mani rosināja aizdomāties viena vasarā izlasīta grāmata – Džūdas Devero “Vasaras māja”. Jaukā, romantiskā, mistiskā gaisotnē galvenajiem varoņiem ir iespēja atgriezties kādā savas dzīves iepriekšējā posmā un izdzīvot to ar šodienas pieredzi. Secināju, ka es savā dzīvē negribētu atgriezties nevienā posmā. Manuprāt, ir izdzīvots un piepildīts viss! Agrāk šaubījos par profesijas izvēli – rakstīšana man arī vienmēr patikusi, apsvēru pat domu studēt žurnālistiku, bet tagad nenožēloju, ka izvēlējos literatūru un pedagoģiju. To gandarījumu, ko esmu saņēmusi, skolā strādājot, es nesaņemtu nevienā redakcijā. Kad tu sāc baudīt sava sūrā darba augļus, tad tas ir to vērts.
- Kas ir pedagoga sūrā darba saldie augļi?
- Attiecības ar skolēniem ilgus gadus pēc tam, kad viņi skolu jau absolvējuši. Man bijis ļoti daudz audzināmo klašu. Agrāk vidusskolas klasēs pirms izlaiduma saviem audzēkņiem rakstīju vēstules, jo vēstule ir ļoti pateicīgs materiāls, kurā var pateikt visu, ko vēlas, un atdevu viņiem tās īsi pirms izlaiduma. Pēdējā zvana dienā audzēkņi rakstīja vēstuli man, ko es drīkstēju atvērt pēc izlaiduma. Ja tu pēc gadiem no vismaz kāda skolēna dzirdi sakām, ka viņš to vēstuli glabā joprojām, ka tā viņam ir palīdzējusi dzīvot, tad tas ir daudz. Tie ir darba augļi. Ikdienā, protams, ir arī dzeloņi. Tā tas ir mūsdienu tiesību laikmetā, kad visu drīkst un var.
- Kā tiekat galā ar rezgaļiem?
- Lielu problēmu man nav bijis. Man ir disciplīna, un pret mani ir respekts. Jaunie kolēģi man ir jautājuši: kā es to panāku? Gatavas receptes tam nav. Reizēm naktīm neesmu gulējusi, lai izdomātu, kā atrisināt konflikta situāciju, bet esmu izdomājusi! Viens no pamatprincipiem – ja tu izvirzi prasības, tad pats arī gādā, lai tās tiktu realizētas. Piemēram, ja piedraudi ar pēcstundām, tad nevari atkāpties no prasītā. Otrkārt – jāliek saprast, ka ar tevi manipulēt nevarēs. Ja to ievēro, tad ir kārtība un visiem zināmi nosacījumi. Manuprāt, pagastu skolās kontingents ir citādāks nekā lielpilsētā – mums ir vienkāršu vecāku bērni, sirsnīgāki, nevis sabiedrības krējuma vai ministru bērni. Es savā darbā jūtos laimīga!
- Jūsuprāt, kas ir dzeja – kā to raksturot?
- Atšķirībā no prozas, dzeja ir dvēseles instruments, jo tā liek dvēselei ievibrēties un ieskanēties. To panāk dzejas saistītā valoda. Dzeja ir kā valodas izlase.
- Kā top jūsu dzejoļi un prozas darbi?
- Uzskatu, ka mana stiprā puse ir proza, nevis dzeja. Man patīk īsas, kodolīgas esejas, miniatūras, man ir arī literārās pasakas. Ierosmi man dod dažādi impulsi – piemēram, izlasīta laba grāmata. Pēc Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita” izlasīšanas man uzreiz tapa eseja “Oda raganas slotai”. No latviešu jaunākajiem rakstniekiem man ļoti patīk Noras Ikstenas darbi. Draugi joko, ka man ir vienistabas dzīvoklis, bet ar ļoti lielu istabu, un man pie katras sienas vajag kalendāru – lai man no jebkura skatu punkta pretī ir kaut kas skaists! Arī tas man sniedz iedvesmu literārajiem darbiem – piemēram, vairākus vakarus veroties kalendāra attēlā ar tējas krūzi un citrona šķēlīti, tapa miniatūra “Citrons tējas krūzē”. Iedvesmo arī dažādas gadalaiku norises.
- Vai iedvesmo arī Gaujienas gleznainās ainavas?
- Šo jautājumu es jau gaidīju (smaida). Es teiktu – ne obligāti Gaujiena. Es rakstītu jebkurā vietā dzīvodama, jo ievas uzzied visur, rudens iestājas visur. Bet to, ka Gaujienai ir savas nianses, nenoliedzu, tādēļ vienu otru konkrētu atvaru, ziedošu ievu savās esejās un pasakās esmu iemūžinājusi.
- Kur publicēti jūsu darbi?
- Jāatzīst – Latvijā nav daudz izdevumu, kur publicē lasītāju daiļradi. Mana daiļrade, kas publicēta kopš 1995. gada, ir apkopota vairākās lielās kladēs. Deviņdesmitajos gados Latvijā tika izdots žurnāls “Zeltene”, kur bija literārs konkurss. Pamatā esmu publicējusies “Malienas Ziņu” literārajā lappusē “Ezerlāse”. Paldies mūsu pašu dzejniecei Kornēlijai Apškrūmai. Viņa arī bija tā, kura mani Gaujienā saskatīja un manu tēlu publiskoja caur “Ezerlāses” lappusēm, izteica patiesu prieku un atzinību maniem sacerējumiem. “Alūksnes Ziņu” “Pārdomu” stūrītī.
Savulaik “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” bija brīnišķīgs pielikums “Hedvigas kundzes avīze”, kuru veidoja ļoti brīnišķīgs cilvēks Rita Blaumane. Reiz viņa viesojās Gaujienā. Runājoties ar kolēģiem atzinu, ka es neiešu uz šo tikšanos. Kolēģis Andrejs Puļļa mani noaudzināja – kā es tā, inteliģents cilvēks, neiešu uz tikšanos ar tādiem cilvēkiem! Kam tad tur būtu jāiet?! Paklausīju – aizgāju. Sarunas aizvirzījās par to, vai Gaujienā kāds raksta, tika minēts mans vārds, un Rita Blaumane pauda cerību, ka Ilze viņai kaut ko atsūtīšot. Pēc tam kolēģim Andrejam Puļļam biju pateicīga par grūdienu.
Man ļoti patīk haikas. Arī man pašai bija haikiņu cikls, jo tās ļauj īsi un koncentrēti pateikt ļoti daudz, un tā nu es “Neatkarīgajā” varēju publicēties. Ļoti tuva man ir arī pasaku tēma. Latviešu folklora ir neizsmeļama aka, no kuras var smelt lielas vērtības un piemērot jebkuram laikam. Piemēram, arī visiem zināmais motīvs par trīs tēva dēliem, kuri dodas pasaulē laimi meklēt un nonāk krustcelēs, rosināja mani haikai:
Dzīves krustcelēs stāvu es viens
un meklēju ceļu uz laimi.
Purvā apslēptā nauda smīn.
Vai arī ilgas pēc kaut kā:
Gribēju justies kā princese.
Uzkāpu stikla kalnā, gaidīju.
Krauklis mierinādams apsēdās līdzās.
Savulaik bija žurnāls “Saskarsme”, kurā bija lasītāju daiļrade, tajā daudz publicēju savas esejas, miniatūras. Žurnālam “Zintnieks” esmu rakstījusi, piedalījusies “Ievas Stāstu” konkursā “Es sāku jaunu dzīvi”. Protams, ir prieks par katru publicēto darbu. Man ir maz literāro darbu, ko esmu sūtījusi un kas nav publicēti – prieks, ka tie cilvēkus uzrunā. Savukārt četriem maniem dzejoļiem Gaujienas pamatskolas skolotāja Dagnija Pakalna ir sakomponējusi mūziku, ko atskaņo dažādos skolas pasākumos.
- Mēdz teikt, ka vislabāk dzejas, prozas rakstīšana izdodas, ja pašam ir pārdzīvojumi. Piekrītat tam?
- Jā, noteikti. Literārajos darbos ir manas personiskās izjūtas un pārdzīvojumi, bet ne tikai bēdīgie, arī priecīgie. Izsāpētais un izjustais noteikti atrod vietu darbos. Tuvākie draugi jau lieliski prot atšifrēt kādas manas dzīves lappuses manos darbos.
- Septembris ir Dzejas dienu mēnesis. Kāds jums tas ir?
- Gaujienas skolā, ejot līdzi laikam, vairākus gadus esam atraduši jaunas metodes. Pirms vairākiem gadiem mums dzeja tapa zīmējumos uz asfalta, vēlāk sākām veidot dabas materiālu mandalas pie skolas. Katrai klasei dota tēma dzejoļa sacerēšanai, jāveido tai atbilstoša mandala. Pērn apdzejojām latvju zīmes, šogad tēma ir “Nāk rudens apgleznot Gaujienu” – katra klase izvēlas Gaujienā kādu vietu, objektu un uzraksta par to dzejoli, izveido atbilstošu mandalu. Darbus vērtē, autorus sumina. Šādi iesaistīti tiek visi skolēni, jo bērniem nav saistoši bezkaislīgi dzejas lasījumi.
Arī ikdienā rosinu skolēnus radoši izteikties. Gaujienas skolā rīkojam radošos konkursus, kuros bērni var sevi apliecināt. Rīkojam Dzejas dienas pasākumus, Dzimtās valodas pasākumus. Labākos darbus apkopojam. Savulaik dzejniekam Ojāram Vācietim bija žurnāls “Gauja” – es šo tradīciju turpinu, un skola ik pa diviem gadiem veido skolēnu literāro žurnālu “Gauja”, kur apkopojam labākos skolēnu literāros darbus, bet ilustrācijas bērni zīmē pēc Ojāra Vācieša dzejas motīviem.
- Vai pirms gadiem 20 skolēniem patika rakstīt vairāk un labāk, ar dziļāku domu?
- Jā. Šodien kritēriji mainās, vide un laikmets ir cits. Kad nebija mobilo tālruņu, vairāk lasīja grāmatas. Jāatzīst, ka veco laiku literatūras programmas bija labākas pretstatā šodienai – ne vienmēr viss vecais jāizmēž ar slotu, tostarp obligātās literatūras lasīšana. Šodien nemaz nevar to uzdot, jo bibliotēkas nespēj nodrošināt tik daudz vienas grāmatas eksemplāru. Ir skolēni, kuri atzinuši, ka pēc manām literatūras stundām iemīlējuši lasīšanu un grāmatas. Brīnišķīgi! Tiesa, šodienas jauniešiem es nevaru piedāvāt sava jaunības laika pusaudžu aizraujošos romānus – tie viņus neuzrunā.
Pa vasaru neuzdodu skolēniem lasīt obligāto literatūru, bet maijā šķiramies ar nosacījumu, ka septembrī runāsim par izlasīto grāmatu. Savulaik izlasīju labu atziņu: ja tev, mīļais skolotāj, aizejot atvaļinājumā, direktore pateiktu: “Nu tad tu pa atvaļinājuma laiku izdari to, to un to!” – skolotājs sabruktu. Bērnam ir tāpat. Tomēr tajā pašā laikā skolēniem vienmēr stāstu, ka es, pateicoties obligātajai literatūrai, esmu izlasījusi tādus darbus, par kādiem pati neiedomātos, un esmu ieguvusi ļoti daudz. Mūsu Gaujienas bibliotēkā ir lielisks grāmatu fonds!
- Jūsuprāt, šodien cilvēki lasa dzeju?
- Domāju, ļoti maz, lai neteiktu nemaz. Vērtības sabiedrībā mainās, tāpat kā literatūras un izdevumu saturs, ko viņi vēlas un ir gatavi patērēt, iestudēto teātra izrāžu saturs un forma. Šodien vērojama nešaubīga vērtību devalvācija.
- Kāda ir dzeja, proza šodien un toreiz, kad sabiedrībai Latvijā daudz kas bija liegts pastāvošās iekārtas dēļ?
- Teātra skatuve šodien vairs nav tribīne, no kuras runāt zemtekstos. Arī dzeja vairs nav tribīne, kur runāt, ko nedrīkst. Tagad, kad ir vārda brīvība, to darīt vairs nav interesanti, un šķiet, ka cilvēks sevi ir izsmēlis. Ir visatļautība – arī uz skatuves, literārajos darbos.
- Ko jūs gūstat no lasīšanas?
- Man lasīšana ir ļoti liela atpūta, relaksācija, dzīves piepildījums. Iespēja izdzīvot to, ko pašam nav bijis lemts izdzīvot. Literārajā darbā vari smelties patieso skaistumu un jūtas. Ar grāmatu uz “tu” bērns jāsaradina līdz skolas vecumam. Ir vienkārši jāsāk lasīt! To arī visiem novēlu.

Greizo spoguļu
paradīze

Uz greizo spoguļu valstību
Biļetes izpārdotas.
Smilkst tukšā saujā dvēsele:
“Ielaidiet, lūdzu, uz kredīta!”

Saujiņa prieka, mānīgas laimes
Iemirdzas kronī kā pērles.
Laima baltā priekšautā sasien
Manas irušās, zudušās dienas.

Pasaka, vēl tikai sākusies,
Atvēl man kredītu, solot
Pavadīt princi un apstāties
Soli pirms laimīgām beigām.

Klusē pasaka, klusē spoguļi,
Klusē nopirktie maldi.
Lauskās saberzta, dvēsele mana
Aizjāj uz balta zirga.

Ilze Zilbere

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laimīga savā darbā skolā un literāri radošajā būtībā

Kategorijas