Eduarda Vilciņa galdniecība Latgales ielā 10

2019. gada 17. septembris 00:00

475

Turpinājums, sākums 20. augusta numurā.

Brāļiem Eduardam un Albertam Vilciņiem pēc 1. Pasaules kara piederējusi galdniecība un gateris Rezakā, ko ieguvuši muižu redukcijas rezultātā. Ieguvuši, pateicoties Eduardam, jo viņš bijis brīvības cīņu dalībnieks un tādā sakarībā valsts viņam piešķīrusi zemes gabalu un nodegušo muižas dzirnavu ēku, kur bijusi arī galdniecība un gateris.
Muižas laikā tur strādājis galdnieks, kuram tāds retāks uzvārds - Dziedātājs. Ap 1925. gadu to saimniecību atjaunojuši, bet 1927. gadā viņu īpašumu piemeklējusi ugunsnelaime. Brāļi pārpalikušo īpašumu sadalījuši, un Eduards pārcēlies uz Alūksni. Telpas, kur dzīvot un strādāt, sarunājis Latgales ielā 22 vēl nepabeigtā Ernesta Māldera mājā. Tur arī iekārtojis darbnīcu, kur sākotnēji strādājuši tikai abi ar sievu. Tas bijis periods, kad pelnījies tikai ar roku darbu, mašīnu ta’ nebija. Tādā veidā veselu gadu izgatavojis būvdetaļas Rīgas būvuzņēmējam
P. Pētersonam, labi nopelnot.

Īsteno sapni par savu māju un darbnīcu
Eduarda dēls Jānis Vilciņš savā 1993. gada vēstulē atcerējās, kā viņi ar tēvu vasarās braukājuši pa laukiem, zeimerēdami un spundēdami dēļus saimniekiem uz vietas viņu mājās. Pieaugot darba apjomam un “apaugot” ar darbmašīnām un iekārtām, dabiski, radās vajadzība pēc vīriem, kuri grib un prot strādāt galdniecībā. Pirmie pie ap 1928. gadu pie Vilciņa sākuši stādāt Otto Svārups un Kārlis Spalis. Pats saimnieks nu jau varējis nopietni pievērsties sen izlolotajam sapnim par krietnu savu māju un darbnīcu. 1930. gadā nopircis no ratnieka J. Krakuna Kanaviņu ielā 1 gruntsgabalu (šauru strēmeli starp Kanaviņu un Latgales ielām), un celtniecība var sākties. 1932. gadā jau bijusi gatava stalta divstāvu ēka, kuras vienā galā ziemas un vasaras dzīvokļi saimniekiem (neredzēti smalki, vai ne?), kā arī neliela telpiņa kantora vajadzībām, otrajā pa abiem stāviem galdniecība. Pirmajā stāvā mašīntelpa, otrajā montāžas telpa. Pirmajā stāvā pašā galā ar skaidām apsildāma kokmateriālu žāvētava. Uzbūvēts arī kravas lifts, lai no montāžas telpas ar lielākiem izstrādājumiem nav pa trepēm jāspaidās. Protams, tikušas sagādātas jaunas un tam laikam modernas darbmašīnas, tai skaitā arī lentas zāģis, kāda citās galdniecībās vēl nebijis. Nu varēja uzņemt apgriezienus, un tas arī darīts tika.
Alūksnē lielākā galdniecība
Pēc manis savāktajiem datiem var droši teikt, ka tajos gados Vilciņa galdniecība ir bijusi Alūksnē lielākā. Bet lielākā arī strādnieku mainības ziņā. No dažādiem avotiem, visu savelkot kopā, esmu piefiksējis trīsdesmit divus galdniekus divpadsmit gadu laikā, kaut pusgadu pastrādājušus šajā galdniecībā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē vienlaicīgi uz vietas strādājuši divpadsmit, vasarās pat piecpadsmit amatnieki. Vadoties no savāktās informācijas, secinu, ka par iemeslu lielajai kadru mainībai ir bijusi saimnieka taupība (turpat jau arī skopums). Un pārliekā kārtības mīlestība, precizitāte, ko par varas makti pūlējies iemācīt jaunajiem. Lai man piedod čekas nomušītais vecmeistars, bet tas ir objektīvi. Kāpēc gan placstrādniekam (strādā ārā materiālu krautuvē vai sagatavošanas šķūnī) maksāt trīs latus dienā, ja var divus, pat vienu. Kāda velna pēc no dēļa gala esat atgriezumos nozāģējuši piecas collas, ja drīkstat tikai trīs. Paskatieties, kā esat dēļus noštabelējuši, tie tak tūlīt apgāzīsies! Kuram jaunam puisim gan tāda zāģēšana var patikt! Agri vai vēlu tas uz nerva uzsēžas. Kopumā ņemot, lielākajai daļai strādnieku Vilciņš nav paticis. Bet viņam, kurš visu bija sācis no nulles, Māldera mājas darbnīcā dažreiz turpat skaidās pārguļot, lai vairāk laika atliek darbam, tas viss taču bija ārkārtīgi svarīgi. Viņš zināja apzinīga darba vērtību, zināja, kas ir lietu kārtība un pašdisciplīna. Vēl taču Vilciņam bijuši mūžīgie kari ar komunistiem. Nu kādi gan tur komunisti, bet ar lielā kaimiņa aģitatoru sludinātajām idejām trīsdesmitajos gados apslimuši esot bijuši daudzi strādnieki. Faktiski lielākā brēka jau par mazajām algām.

Pelna septiņus latus dienā
Komunistu netrūcis arī mūsu pašu mazajā Alūksnē. Kaut vai Adolfs Donskis, vēlākais pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pie Vilciņa strādājis no 1935. gada kādu pusotru gadu, līdz ticis no darba atbrīvots. Līdz ar viņu vēl divi “komunisti” - Jānis Egle un Arvīds Jurjāns. Donska bijušie darba biedri savulaik atcerējās kādu viņa skarbāku domu apmaiņu ar saimnieku, pēc kuras viņš darbā vairs neatgriezies, bet Vilciņš toreiz iznācis no kantora telpas, teikdams – nu tis gon bej sorkans. Redz, Vilciņš, kā jau dzimts jaunlaicenietis, vismīļāku prātu vienmēr runājis malēniski. Kad 1986. gadā ar Donski runāju pats, tā arī skaidrība par strīda iemeslu neradās, bet nu saprast jau var. Tā paša iemesla dēļ no darba 1939. gadā bijis jāaiziet arī Augustam Pomerancam. Bet tie, kuri prata, varēja un gribēja strādāt, arī pie Vilciņa labi dzīvojuši. Piemēram, E. Vāls trīsdesmito gadu sākumā, būdams priekšstrādnieks (darbu vadītājs), pelnījis septiņus latus dienā. Citi teikuši – nu, tas jau suņam ar pieclatnieku var sviest. Tajā pašā laikā jau pieminētajam Eglem uz laukuma tikai latu dienā. Starpība labi sataustāma, nu kā tad te lai nepiemetas skaudība. Un, protams, par tādu netaisnību aiz muguras dūres vīstīja ne viens vien Vilciņa strādnieks.

Turas pie saviem darba instrumentiem
Par to, ka labai algai jābūt arī segumam (prasmēm, atbildībai), ne visi aizdomājās. Vilciņam bijusi mode jaunu, nepārbaudītu strādnieku vispirms likt pie āra darbiem, tātad vai nu pie materiālu sagatavošanas, šķirošanas, vai otrā šķūnī pie zeimerēšanas un spundēšanas. Un tikai tad, ja redzēja, ka tas vīrs var strādāt ko smalkāku, pārcēla iekšā pie būvdetaļām vai mēbelēm. Kaut gan darbs pie dubultzeimera vai spundmašīnas arī ir vairāk kā nopietns. Tā uzkalpojās un ilgus gadus šajā darbnīcā strādāja Kārlis Krēsliņš, Valters Pihlis, Jūlijs Polāns, Emīls Riņķis, Eduards Gross, Arturs Jansons, Kārlis Laucis, Alfreds Upmalis. Pa nelielam laikam šeit amata prasmes pilnveidojuši Kārlis Ruža, Voldemārs Strupiņš, Zelmārs Slapjums, Jānis Spilve, Alfreds Bērzabinds, Soms, Živa, Ozols, Putniņš.
Īpaši gribu pieminēt Bernhardu Alvateru, kura pēdas 1986. gadā sadzenāju Rīgā, Matīsa ielā. Bez atmiņu stāstījuma šis vecais amatnieks man palika atmiņā ar savu turēšanos pie dārgākā, kas viņam bija, – saviem darba instrumentiem. Ieveda viņš mani pieliekamajā kambarī, kurā bez zaptes un gurķu burkām vienā pusē plauktos gulēja ēveles, kalti, āmuri, galodas un citi galdniekam nepieciešamie rīki. Pacilājām tos, vecās angļu, zviedru, vācu firmu zīmes papētījām. Par dažiem viņam bija vesels stāsts, man, protams, tas interesanti, bet, kad atvadoties lūdzu, lai man kolekcijai uzdāvina kādu, kaut pašu bēdīgāko kaltiņu, onka cietu seju pateica, ka varbūt pašam vēl vajadzēšot. Nu nekā, tikai pats tiku drusku bēdīgāks. Tad uzreiz nu neko, tikai vēlāk sapratu, ka tajos plauktos taču gulēja viņa jaunība, spēka gadi, darba mūžs, atmiņas. Un kā tad lai kaut mazu stūrīti no tā visa atdod prom? Beigu galā taču instrumenti katram amatniekam ir svēta lieta. Ko tad bez tiem?
(Turpmāk vēl.)

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Eduarda Vilciņa galdniecība Latgales ielā 10

Kategorijas