Laiks prasa kvalitatīvus medijus un zinošus lasītājus

2019. gada 28. jūlijs 00:51

Kāpēc demokrātiskā valstī tik liela nozīme ir neatkarīgiem, brīviem un profesionāliem medijiem? Kāpēc ir svarīgi, lai šādi plašsaziņas līdzekļi pastāvētu Latvijas novados? Par to runājām ar advokātu biroja “Sorainen” zvērinātajiem advokātiem Ievu Andersoni un Andri Tauriņu. Pērn viņi paveikuši lielu darbu, izstrādājot priekšlikumus Latvijas Mediju ētikas padomes modelim, lai arī mūsu valstī tiktu izveidots objektīvs, neitrāls un konsekvents institūts, kas kontrolētu, kā mediji ievēro ētikas normas, aizstāvētu medijus pret politiskajiem uzbrukumiem un uzlabotu sabiedrības medijpratību.

Bet jau pirms tam, kopš 2015. gada, šī advokātu biroja darbinieki “pro bono” jeb bez atlīdzības ir atbalstījuši neatkarīgu mediju un žurnālistu darbību, tai skaitā pārstāvot medijus, konkrēti laikrakstu “Bauskas Dzīve”, tiesas procesos.

- Kādēļ jūsu birojam un jums personīgi bija un ir svarīgi iesaistīties mediju vides izpētē, ar to saistītajās diskusijās, tai skaitā atbalstot laikrakstu “Bauskas Dzīve” tiesas procesā pret Iecavas novada pašvaldību?

I. Andersone: – Mums abiem ir kāds personisks stāsts par to, kā esam sākuši interesēties par mediju tiesībām. Jau vairāk nekā desmit gadus es pētu mediju tiesību jautājumus un rakstu par tiem Eiropas Padomes Audiovizuālās observatorijas izdevumam, tāpēc esmu sekojusi līdzi tam, kā attīstās mediju normatīvais regulējums Latvijā. Manuprāt, demokrātijā ir ļoti svarīgi, lai šis regulējums būtu atbilstošs sabiedrības attīstībai, lai tas būtu spēcīgs un lai nodrošinātu mediju neatkarību. Runājot par sevi, – es nāku no Talsiem, un mana pirmā profesionālā pieredze medijos bija laikrakstā “Talsu Vēstis”, kur kā ārštata autore rakstīju par jauniešiem svarīgiem notikumiem. Tieši tāpēc man vienmēr ir šķitis, ka vietējais laikraksts ir vietējā platforma, kur var apmainīties viedokļiem un uzzināt visu, kas notiek tepat blakus – pilsētā, kaimiņu pagastā, kādi interesanti cilvēki šai vietā dzīvo. Tāpēc uzskatu, ka ir ļoti svarīgi uzturēt neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu lomu vietējā mērogā.

A. Tauriņš: – Man šajā mediju izpētes procesā ir ļoti savtīga interese – es gribu, lai Latvija uzplauktu un lai arī es pats šo uzplaukumu piedzīvotu. Bet ir ļoti grūti dzīvot vakuumā. Ja mums ir novājināta brīvā prese, mediji, tad demokrātija nevar funkcionēt tā, kā to vēlamies, tāpēc mēs atbalstām projektus sabiedrības lielākam labumam. Bet konkrēta saistība ar reģionālo presi man ir bijusi caur bērnības laikrakstu “Kursas Laiks”, jo nāku no Aizputes. Uzskatu, ka vietējiem medijiem ir liela nozīme arī valstiskā līmenī, jo bieži vien ne visu var “izcelt” lielie mediji. Lai atceramies kaut mājas-kuģa lietu, kuru aktualizēja “Kursas Laiks”. Tāpēc ir svarīgi, lai mediji būtu neatkarīgi, lai tie kritiski vērtētu to, kas novados notiek, un, pats galvenais, – lai tie nebūtu dažu vietējo ietekmīgo cilvēku “kabatas laikraksti”, bet būtu uzticami, objektīvi un nestu labumu vietējiem cilvēkiem.

- Tas noteikti ir stāsts arī par pašvaldību izdevumiem, kas visu šo mediju vidi kropļo.

Ieva: – Jā, mūsuprāt, tā ir ļoti bīstama tendence, ka pēdējos desmit gadus vietējos medijus ir aizstājuši pašvaldību informatīvie izdevumi, kam ir pilnīgi cits mērķis nekā neatkarīgiem medijiem, tas ir, viņiem ir tikai jāziņo par pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem, izpildot likumā “Par pašvaldībām” noteiktos uzdevumus. Šie izdevumi nevar pildīt mediju kā sargsuņa lomu, tie nevar sniegt kritisku viedokli, un tā nekādā ziņā nav neitrāla informācijas apmaiņas platforma.

- Reģionālie mediji ļoti bieži saskaras ar to, ka šie pašvaldību izdevumi kļūst arvien līdzīgāki neatkarīgai presei, to imitējot. Ļoti bieži tajos nav deputātu pieņemto lēmumu skaidrojumu. Taču šķiet, – jo vairāk par šo problēmu tiek runāts, jo biežāk pašvaldības izliekas šos pārmetumus nedzirdam.

Ieva: – Ir ļoti svarīgi, lai būtu tādi drosmīgie laikraksti kā “Bauskas Dzīve”, kuru kolēģis Andris pārstāvēja tiesā. Turklāt, vēršoties pret šīm netaisnībām, šogad ir pieņemti jauni grozījumi “Konkurences likumā”, kas ierobežo publiskās varas (pašvaldību) nepamatotu iesaistīšanos komercdarbībā. Tāpēc katrs šāds gadījums ir jāvērtē, un, ja situācija šķiet netaisnīga, vietējiem laikrakstiem ir jācīnās, gan iesaistoties mediju organizācijās, gan arī vēršoties tiesā.

Andris: – Latvijā šis process ar tiesvedību “Bauskas Dzīves” lietā ir noslēdzies, bet mēs esam iesnieguši sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tikai pašlaik nezinām, kad to izskatīs. Taču mūsu pašmērķis jau sākotnēji nebija tiesāšanās, drīzāk vēlme sakustināt situāciju Latvijā, lai šīs problēmas saistībā ar pašvaldību veidotajiem izdevumiem izskanētu plašāk un lai likumdevējam par to rastos lielāka izpratne. Pašlaik šķiet, ka politiskajā līmenī dzirdīgu ausu ir mazliet vairāk nekā tas bija iepriekšējā koalīcijas modelī, un tādējādi ir cerība, ka būs arī apņēmība pieņemt lēmumus.

- Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ir nācis klajā ar ierosinājumu aizliegt publiskām personām veidot preses izdevumus, izdarot grozījumus likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Jūsu ieskatā – vai tas būs risinājums?
Ieva: – Pašreizējā situācijā es to atbalstu, jo pašvaldības neieklausās tajā, ko tiesas saka. “Bauskas Dzīves” gadījumā tiesa secināja, ka pašvaldības uzdevums nav veidot medijus. Pašvaldībai, protams, saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” ir uzdevums informēt sabiedrību par savu darbību, bet tam nav nekādas saistības ar mediju veidošanu. Un, ja pašvaldības pašas to nesaprot, tad, iespējams, šāds aizliedzošs normatīvais akts ir vienīgais risinājums.

Andris: – Pašlaik ir svarīgi saprast, kāda būs likuma grozījumu redakcija, jo, piemēram, Preses likumā ir noteikts, ka norma, kas attiecas uz vārda brīvību, neattiecas uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem, tāpat arī nosacījums, ka informatīvu izdevumu nevar reģistrēt masu informācijas reģistrā, bet pašvaldībām šie ierobežojumi neko nenozīmē, tāpēc tās arvien šādus izdevumus izdod. Nereti to nosaukumā pat ir rakstīts vārds “avīze” un cilvēki to iegūst par velti un lasa kā avīzi. Līdz ar to tas ir kaitējums demokrātijai un tiem nedaudzajiem privātajiem medijiem, kas arvien šo darbu dara. Tātad tas, ka ir kāds regulējums, vēl nenozīmē, ka tas pēc būtības tiks ievērots. Tāpēc ir jāatrod vidusceļš – pašvaldībām būtu jāapzinās demokrātijas pamatprincipi un jārespektē, ka brīva un neatkarīga prese ir viens no šiem principiem, bet plašsaziņas līdzekļiem jāizprot tās pašvaldības, kuras vēlas sniegt aktuālo informāciju iedzīvotājiem apstākļos, kad mediju kādā vietā nav.

- Šķiet, būtiskākais ir stāsts par lasītāju, kas jau ir pieradināts pie pašvaldību bezmaksas izdevumiem un kopā ar to – pie nekritiskas attieksmes sabiedrības procesu un notikumu vērtējumā. Kā pārliecināt lasītāju gribēt zināt vairāk nekā pašvaldības politiķu vienpusējo viedokli?

Ieva: – Te ir jāatgriežas pie kritiskās domāšanas, kas būtu jāaudzina jau no bērnības, jo kritiski domājošs cilvēks pratīs izvērtēt avotu, kas ir sniedzis informāciju, – vai tā ir pašvaldība, kas ir ieinteresēta stāstīt par sevi tikai labo un parādīt sevi tikai labā gaismā, vai arī šī informācija nāk no neitrālās trešās puses, kas ir gatava paskatīties uz lietām plašāk un parādīt otru medaļas pusi. Tāpēc par šo jautājumu būtu jādomā saistībā ar jauno izglītības standartu, ar jauno mācību saturu, lai bērnos ieaudzinātu kritisko domāšanu un mācītu atšķirt informāciju no dažādiem avotiem. Ir svarīgi, ja gribam kādu tradīciju uzturēt, vecākiem to nodot saviem bērniem, piemēram, abonējot vai pērkot kādu preses izdevumu.

Mēs visi dzīvojam informācijas pārbagātā laikmetā un pāri mums ik dienas “gāžas” fakti, notikumi, ziņas, un mums ir jāspēj pašiem izšķirot, kas ir lietojams un kas nav. Ja mums būs kritiskā domāšana, mēs mediju saturu spēsim izvērtēt daudz reālāk. Iespējams, ir jārunā arī par pieaugušo tālākizglītību šajā jomā, ko paši mediji varētu veicināt, par to stāstot televīzijā, radio, par to rakstot, rīkojot sabiedriskās aktivitātes.

Andris: – Te ir svarīgi saprast, ka, piemēram, “Bauskas Dzīves” gadījumā cīņa jau nav par papīru, par tiesībām drukāt papīru un cirst mežus. Cīņa ir par kvalitatīvu žurnālistiku, par to, lai žurnālistikā nonāk labākie. Bet, lai tā notiktu, ir jābūt sabiedrības pieprasījumam un adekvātam finansējumam. Taču – ar to tirāžu, ar to finansējumu, kāds tas ir pašlaik, nepietiek, lai nodrošinātu mediju darbiniekiem pienācīgu atalgojumu ilgtermiņā. Līdz ar to viens ir finansējuma jautājums, kas jārisina ar fondu un valsts līdzfinansējumu, jo arī valstij ir jābūt ieinteresētai, lai kvalitatīva žurnālistika būtu. Bet, kā jau te izskanēja, cilvēkam ir jābūt vajadzībai pēc plašsaziņas līdzekļiem, lai viņa skatu neaizplīvurotu krāsaini sociālo tīklu virtuves ziņu rakstiņi. Jo, kā jau Ieva teica, par velti mēs varam lasīt visu ko, bet labs saturs laikrakstā maksā. Tāpēc arī žurnālistiem ir svarīgi izlīst no ierakumiem un pateikt pašvaldības deputātiem, ka šāda – pašvaldību izdevumus aizstāvoša – attieksme var ietekmēt viņus pašus. Kamēr viņi ir pie varas, viss ir labi, bet brīdī, kad tā nebūs, – kritiskas žurnālistikas trūkums viņiem kaitēs. Tas kaitēs un jau kaitē visai sabiedrībai.

- Kā medijiem saglabāt augstu šo kvalitātes latiņu, lai kritiski domājošās sabiedrības gaidas arī piepildītu?

Ieva: – Man šķiet, ka reģionālajiem medijiem līdzsvara atrašana ir vēl svarīgāka, jo jūs nereti esat vienīgie, kas “noklāj” katru konkrēto novadu. Galvenais uzdevums ir stāstīt par aktualitātēm, bet vienlaikus ir jābūt informācijai par notikumiem, cilvēkiem. Ir ļoti svarīgi uzrunāt jaunus cilvēkus, iesaistīt viņus satura veidošanā.

- Vai jums pašiem, lietojot medijus, ir bijuši iebildumi par to saturu, kvalitāti?

Ieva: – Es cenšos patērēt medijus, par kuriem esmu pārliecināta. Man ir svarīga redaktora personība, jo viņš nosaka laikraksta vai žurnāla toni, un parasti tas arī nepieviļ. Protams, posmā pirms vēlēšanām esmu redzējusi aģitācijas noteikumu pārkāpumus, kas parāda, kuru politisko spēku interesēs laikraksts darbojas. Jā, izdevumam var būt politiskās simpātijas, bet tad tas ir skaidri jāpasaka.

Andris: – Ir ļoti labi redzams mērķis nopelnīt, īpaši jau elektroniskajos medijos, kur tiek ievietoti “klikšķu” raksti, kas nes naudu. Šādas vaļības pieļauj pat mediji ar nopietnu redkolēģiju. Un vēl esmu novērojis, ka plašsaziņas līdzekļi cenšas mākslīgi uzturēt latviski un krieviski runājošo lasītāju (TV skatītāju un radio klausītāju) telpas, piešķirot dažādas nokrāsas vienām un tām pašām ziņām latviešu un krievu valodā. Piemēram, latviešu valodā ziņa par Ušakovu būs pirmā, bet krievu valodā – piektā vai sestā. Pareizi būtu, ja vienā medijā būtu vienota izpratne par saturu un lasītāji netiktu dalīti latviski un krieviski runājošos, jo demokrātija paredz veidot vienu kopienu, vienu sabiedrību, nevis uzturēt segregāciju. Šāda redakciju atšķirīgā nostāja, visdrīzāk, liecina par vēlmi izpatikt lasītājam; tikai te ir jautājums – kurš tiek apdalīts, kura sabiedrības daļa tiek uzskatīta par mazāk pilnvērtīgu?...

Ieva: – Man šķiet, ka žurnālistam nevajadzētu izpatikt lasītājam. Protams, lasītājā ir jāieklausās, ir jāsniedz tas, ko viņš sagaida, bet medijam ir jābūt kā labam skolotājam, kas audzina lasītāju. Taču vienlaikus ir ļoti viegli zaudēt lasītāju, piedāvājot sabiedrisko attiecību veidotās ziņas vai reklāmu, kas tiek uzdota par žurnālista veidotu rakstu. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodalīt žurnālistisko saturu no reklāmas. Ja tas ir izdarīts, viss ir kārtībā, bet, ja ne, – tas rada šaubas par medija objektivitāti.

- Jūsuprāt, kāpēc tieši pēdējos gados aktualizējusies diskusija par mediju darba kvalitāti, atbildību, kā arī sabiedrības medijpratību?
Ieva: – Varbūt tāpēc, ka pēdējos gados ir ļoti mainījušies cilvēku paradumi mediju lietojumā – tradicionālos plašsaziņas līdzekļus nomaina elektroniskie, bet pēdējos gados arvien lielāku vietu informācijas telpā ieņem sociālie mediji. Tos daudzi cilvēki izmanto kā vienīgo ziņu avotu, dažreiz tur rakstīto diezgan nekritiski pieņemot par vienīgo patiesību. Un te jārunā arī par viltus ziņu fenomenu, kas ir pieņēmies spēkā, tāpēc arvien vairāk tiek runāts par to, vai protam izvērtēt mediju saturu, vai protam atšķirt to, kas ir kāda cilvēka blogs, viņa subjektīvais viedoklis un kas ir kvalitatīva žurnālistika ar ticamiem avotiem, ar objektīviem un pārbaudītiem faktiem.

Andris: – Es domāju, ka šis jautājums aktualizējies arī tāpēc, ka sabiedrība ir kļuvusi nobriedušāka, zinošāka un kritiskāka pret to, kas tai tiek pasniegts. Ja salīdzinām – agrāk bija daudz grūtāk pārbaudīt ziņu objektivitāti, bet tagad tas izdarāms ātri un vienkārši. Tāpēc, piemēram, mēs tikai tagad uzzinām par dažu mediju patiesajiem īpašniekiem un viņu interesēm, kā arī to, cik manipulatīvi mediji tikuši izmantoti. Pašlaik ir ļoti viegli atmaskot nepareizas, neprecīzas ziņas, tāpat kā pieprasīt ētisku un atbildīgu žurnālistiku, kas ir svarīgi valstij un demokrātijai. Bet vienlaikus ir nozīmīgi, lai būtu kāds normatīvo aktu rāmis, lai no medijiem tiktu prasīta atbildība situācijās, kad kādi noteikumi nav ievēroti.

- Bet mediju vidi jau tagad regulē dažādi normatīvie akti, turpretī sociālos tīklus, kurus, kā jau minējāt, daudzi izmanto, normatīvie akti neregulē.

Andris: – Lēnām arī šī vide tiek regulēta. Piemēram, autoritatīvās valstīs tiek aizliegtas noteiktas vietnes vai uzlikti tām nesamērīgi ierobežojumi, bet citviet tiek izvirzīta prasība sociālo tīklu ziņu autorus saukt par žurnālistiem ar no tā izrietošo atbildību.
Ieva: – Ir divas pieejas, kā to vērtēt. Viena, ka tiek paplašināta žurnālista definīcija, un to var attiecināt uz tādiem netradicionāliem ziņu avotiem kā sociālajiem tīkliem. Bet jautājums ir par robežām – diez vai demokrātiskā valstī mēs gribētu sekot autoritatīvo valstu piemēram pastiprināti kontrolēt vai pat cenzēt sociālo tīklu saturu. Otrs ceļš, kas man liekas simpātiskāks, ir medijpratības celšana – lai cilvēki zinātu vai mācītos zināt, ko var sagaidīt no reģistrēta, tradicionāla medija (papīra vai elektroniskā formā), kuram ir redakcija un kurā strādā profesionāli žurnālisti, un ko var sagaidīt no sociālā tīkla, kur cilvēki raksta savus viedokļus, kas bieži vien ir interesanti un noderīgi, bet kuri jāvērtē kritiski. Latvijā mēs vairāk ejam šo otro ceļu – paaugstinām medijpratību. Arī Mediju ētikas padome ir ieviesta ar šo mērķi – lai cilvēkus izglītotu par mediju jautājumiem un lai palīdzētu risināt strīdus un nesaskaņas, ja medija lietotājam tādas rastos.

- Kā jūs uzskatāt – vai mediju lietotāji problēmu situācijās izmantos šo nesen arī ar jūsu un Latvijas Žurnālistu asociācijas iesaisti izveidoto Mediju ētikas padomi vai labāk izvēlēsies tiesu?

Ieva: – Viss būs atkarīgs no cilvēkiem, kas veido Mediju ētikas padomi, un no tā, kā viņi stāstīs par savu darbu, vai iemantos cilvēku uzticēšanos, jo mērķis ir, lai cilvēks par sava goda vai cieņas aizskārumu vispirms vērstos Latvijas Mediju ētikas padomē, nevis ietu uz tiesu. Tāpēc ir tik svarīgi stāstīt par to, ka šāda iespēja cilvēkiem tikt uzklausītiem ir un ka šādi viņi panāks rezultātu ātrāk nekā tiesā. Tikai šim lēmumam ir jābūt labāk izskaidrotam nekā tiesā, lai cilvēkam, pat ja viņa sūdzību neapmierina, būtu skaidrs, kāpēc.

Andris: – Šādai Mediju ētikas padomei ir gan prevencijas, gan izglītojoša nozīme. Pirmkārt, Latvijā tiesvedības ir sarežģītas, dārgas un ilgas, un ne velti, vērtējot tiesvedību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem, Latvija ir pēdējā vietā Eiropā. Ko cilvēkam dos tas, ja tiesa pēc pieciem gadiem pateiks, ka medijs rīkojies negodīgi? Tāpēc, manuprāt, Mediju ētikas padomes modelis ir ļoti labs, jo profesionāli cilvēki Mediju ētikas padomē ātri konstatēs, ir vai nav pārkāpums, un uzreiz šo ziņu publicēs, lai tas būtu atturoši citiem medijiem. Otra lieta – ne jau vienmēr mediju pārkāpumi būs tik smagi un aizskārums personai tik liels, lai būtu pamats tiesvedībai, taču ir svarīgi šos jautājumus profesionāļu vidū pārrunāt.

- Jūsuprāt, vai mediji neuzliks sev lielāku pašcenzūras latiņu, zinot, ka viņus var vieglāk un ērtāk nosūdzēt?

Ieva: – Ceru, ka nē, jo nekādi jauni kritēriji netiek ieviesti. Visiem zināmie pamatprincipi, kas minēti Civillikumā un likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, ir saglabāti, un tie ir – ka fakti un viedokļi ir jāatspoguļo patiesi, tiem jābūt pamatotiem un tie nevar būt nesamērīgi aizvainojoši. Ja šie pamatprincipi ir ievēroti, visam vajadzētu būt kārtībā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta “Par atbildīgu žurnālistiku” saturu atbild Latvijas žurnālistu asociācija

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laiks prasa kvalitatīvus medijus un zinošus lasītājus

Kategorijas