Un Veclaicenes meži vēl šalc

2019. gada 18. oktobris 00:00

Viņi šalc joprojām... Es saku: viņi, jo meži sastāv no kokiem. Un koki, stāsta, ne tikai pasakās esot kādreiz runājuši. Palasiet rakstnieka Tolkīna grāmatu “Gredzenu pavēlnieks”, tad jūs ne tikai sapratīsit, bet arī jutīsit, ka koki var runāt. Un daudz ko pastāstīt, jo kokiem ir gadskārtas, kur viss ir pierakstīts kā vislabākajos datoros. Arī mūsu Veclaicenē ir tādi koki, kas var daudz ko pastāstīt. Gan labu, gan sliktu, kas ir noticis šajā pagastā un tam tuvākajā apkārtnē. Pat igauņu daļā, kas sākas netālu no Korneta pie Slokas robežupītes.

Pēdējie mežabrāļi Latvijā
Atsaucoties uz laikrakstā lasīto publikāciju par piemiņas plāksnes atklāšanu nacionālajiem partizāniem Veclaicenes mežos, vēlos pastāstīt man zināmos faktus, kas saistās ar mežabrāļu laiku Sauleskalna un Dēliņkalna apkārtnē, Sveķu purvā (purā, kā savulaik teica) un citur. Tagad to sauc par nacionālās pretošanās kustību, bet tās dalībniekus - par nacionālajiem partizāniem. Apzīmējums “mežabrāļi” nav jauns. Tas latviešiem pazīstams jau no piektā gada revolūcijas, arī Stučkas lielinieku iebrukuma 1919. gadā.
Mums, Bārdaskroga iedzīvotājiem, vispazīstamākie mežabrāļi bija Benis, kā Bernhardu tolaik dēvēja, un Ilona. Bernharda Ābelkoka ģimene dzīvoja tepat netālu, Sauleskalna pakājē, bet Ilona Ābolkalna (lūdzu, nejaukt abus līdzīgos uzvārdus – V. V.) ar māsu Edīti mita pie Koruļu ezeriņa otrpus Sauleskalnam. Atceros, ka manu studiju gaitu sākumā, tūlīt pēc Staļina nāves, abi mežabrāļi turpināja savas gaitas un darbību. Tiku dzirdējis zinošus veclaiceniešus runājam, ka Ilona raiti strādā ar raidītāju, ka viņai ir radio seansi ar Zviedriju un Angliju, bet raida meža meita no Dēliņkalna torņa, augstākās vietas mūsu apkārtnē. Mūsu pusē Beni un Ilonu dēvēja par pēdējiem mežabrāļiem Latvijā. Teica, ka viņi sekmīgi darbojušies līdz 1956. gadam. Priecājos, ka tagad, 4. oktobrī, Veclaicenē netālu no kādreizējām “Koruļu” mājām pēc represēto kluba “Sarma” valdes priekšsēdētājas Dzidras Mazikas iniciatīvas sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību un Veclaicenes pagasta pārvaldi bijušajā partizānu bunkura vietā atklāta piemiņas plāksne Bernhardam Ābelkokam un Elmāram Tortūzim.

Sagaidīja ar labi tēmētu automātu uguni
Atceros, ka vēl tajās dienās, kad gāju septiņgadīgajā skolā Romeškalnā, kādā rītā redzēju degam kolhoza “Spēks” siena šķūni “Kantes” saimniecībā aiz Sauleskalna. Notika arī uzbrukumi pagastmājai Kornetā. Bet ciema padomei, kas atradās mūsu mājā Bārdaskrogā, tiešu mežabrāļu uzbrukumu nebija. Vienreiz gan notika apšaude ar upuriem pie “Pļavnieku” un “Ilgupju” mājām. Vispār zināma veida traģēdija vai liktenīga sakritība - atbraukušie čekisti apšāva savējos. Tika nogalināts Veclaicenes pagasta partorgs Supe un krita arī “istrebiteļs” (iznīcinātājs – no krievu val.) Vēža Fricītis, tāds pavisam vientiesīgs vīriņš, kuru varas vīri bija iesaistījuši čekas palīgdienestā un ielikuši ieroci rokās. Viss notika ziemas naktī. Mežabrāļu medībās bija atbraukuši vesela krava čekistu un ar varu sāka lauzties ciema padomes telpās, sākās arī šaušana gaisā vai durvīs. Ciema padomes sekretāre tolaik bija Andersona – Kabanova Anniņa, kura nobijās un zvanīja uz Korenetu, sakot, ka ciema padomē Bārdaskrogā laužas iekšā bandīti, un lūdza glābt. No Korneta nāca partorgs Supe ar “istrebiteļiem” pārliecībā, ka būs darīšana ar mežabrāļiem. Taču viņus saņēma čekisti ar labi tēmētu automātu uguni un divi no “glābējiem” zaudēja savas dzīvības. Tā arī, lūk, notika, ka čekisti apšāva savējos. Kā šī lieta beidzās, nezinu, biju skolā, bet vēlāk dzirdēju, ka čekisti pie zirga ragavu ilkss ar virvēm piesējuši vienu no “istrebiteļiem” - Rumpana Pēteri - un braukuši uz Alūksni. Kad atbraucu no skolas, viss ļembasts bija beidzies, bet uz kupenas atradu nošautu mūsu lielo runci Muri, kas čekistiem bija maisījies pa kājām.

Cīņas norisinājās visur
Atceroties Veclaicenes mežabrāļus, gribu uzsvērt, ka traģisks bija daudzbērnu tēva un ģimenes apgādnieka Eduarda Ģērmaņa liktenis. Viens no viņa dēliem Brunis, bet vēlāk arī vecākais dēls Jānis, bija mani klasesbiedri. Viņu tēvs tika nogalināts savas mājas pagalmā, izcīnot smagu apšaudi ar čekistu un “istrebiteļu” milzīgo pārspēku.
Pats savām, pusaudža acīm, toreiz redzēju, kā mežabrāļus “izsvēpēt” brauca līdz zobiem bruņotas čekistu un iekšlietu ministrijas jeb “berijiešu” karaspēka vienības. Viņu rīcībā bija ne tikai automāti, bet arī smagie ložmetēji un pat mīnmetēji. Tie divas nedēļas dārdināja aiz Korneta, igauņu pierobežā esošajā Sveķu purvā, kur grūti pieejamās vietās bija latviešu un igauņu mežabrāļu bunkuri un zemnīcas. Citviet bija nocietinātas pozīcijas lielajā labības šķūnī, kur arī cīņas risinājās vairākas dienas no vietas. Varbūt mežabrāļiem pietrūka munīcijas vai apsīka granātu krājums, jo beigās čekisti svinēja uzvaru ar šķūņa nodedzināšanu.
Vienā no šādām akcijām kaujā krita arī mežabrālis Gobzems, kurš kādu laiku bija cīnījies kopā ar Ābelkoku. Čekisti “anonīmo” Gobzema līķi novietoja pie pagastmājas Kornetā, kur organizēja viņa atpazīšanu. Cik atceros, starp vietējiem iedzīvotājiem neatradās neviens, kas atsauktos uz čekistu vai komunistu aicinājumu. Par šo epizodi Veclaicenes mežabrāļu gaitās par mani daudz labāk varētu pastāstīt Gobzema meita Mārīte, kura tagad dzīvo Liepiņu mājās Koruļu ezera krastā, kur arī atradās viens no stiprākajiem mežabrāļu bunkuriem, un kur tagad par to liecina piemiņas plāksne.

Piezemējās arī izpletņlēcēji
Veclaicenes meži deva patvērumu arī cietiem “mežabrāļiem”. Tas šodienas izpratnē būtu - sarkanarmijas kaujiniekiem un arī dezertieriem gan no krievu, gan vācu okupācijas armijām. Kara laikā pats redzēju dažus izpletņus, ar kuriem pie mūsu, kā mēs teicām, biezajām eglītēm kalna pakājē, bija piezemējušies vairāki krievu kaujinieki. Vispirms viņi bija mitinājušies mežā, turpat netālu no nolaišanās vietas. Vēlāk pārvietojušies uz Pleskavas šosejas tuvumā esošo mūsu pirtiņu, kuru tēvs bija pamatīgi palielu uzbūvējis, pat ar bēniņiem, krietnām durvīm un lodziņu to augšgalā. Tur labu novērošanas posteni bija izvēlējušies šie padomju kaujinieki vai izlūkdiversanti. Turpat, blakus mājā, bija vācu karavīri, kuri apkalpoja novērošanas torni, Lepikkalnā celtu, un strādāja ar raidītāju, ziņojot par krievu bumbvedēju došanos bombardēt Rīgu vai citas pilsētas. Izpletņlēcējus drīz atklāja un likvidēja, dažus bēgot nošāva, pārējos sagūstīja un, droši vien, ievietoja karagūstekņu nometnēs, kas bija turpat Veclaicenes teritorijā, Paiķa skolā un Veclaicenes muižā.

Vecišķā gane Jūlīte
Minēto izpletņlēcēju operācijas sakarā man atmiņā nāk kāds interesants moments. Iespējams, ka tā varēja būt - kara laikā mūsu kaimiņu saimniecībā par gani bija ieradusies un nolīgta Krausa Jūlīte, sieviņa pāri pusmūžam. Dažreiz pie viņas ciemojās mazdēls Pēteris. Viņš bija jaunekļa gados un brašs, izskatīgs puisis. Es ar viņu sapazinos un mēs pat iedraudzējāmies. Pēteris bija armijā iesaucamajā vecumā, bet kara pēdējā gadā viņš “aizgāja mežā”. Neatceros, vai jau tolaik vai pēc kara, uzzinājām, droši vien Jūlīte pati pastāstīja, ka viņas dēls Ādolfs ir Krievijā iecienīts ārsts. Jā, arī Samsona un Jērāna enciklopēdijās lasāms, ka Ā. Krauss ir strādājis par ārstu un vadījis kara hospitāļus, vēlāk padomju Latvijā līdz pat nāves stundai 1958. gadā bijis veselības aizsardzības darbā un pat ministra postenī.
Ritinot šo pavedienu, reizēm prātā iešaujas doma, ka vecišķā gane Jūlīte taču kaut kādā veidā saistīta ar izpletņos nomestajiem padomju kaujiniekiem. Kam pajautāt? Pēteri vairs neesmu saticis. Savulaik viņš bija pazīstams kolhoza priekšsēdētājs, ja nemaldos, tepat mūsu Alūksnes vai Apes novados. Būtu interesanti ko tuvāk uzzināt arī par viņa likteni. Kā jau teicu – bija arī dezertieri cita veida mežabrāļi. Daļa ar ieročiem rokās, bet bija vairāki tādi, kas tikai slēpās, lai saglabātu savu kailo dzīvību.
Lūk, tāds mans skatījums un atmiņas par veciem laikiem Veclaicenē, bet viss paša redzēts un piedzīvots. Veclaicenes meži turpina šalkt, tāpat, kā šalkuši toreiz. Atcerēsimies, ka arī koki daudz ko var pastāstīt, jo tie jau kādreiz esot runājuši!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Un Veclaicenes meži vēl šalc

Kategorijas