30. gadadiena - pērlēm rotāta

2019. gada 25. oktobris 00:00

Skaisti uzsākts Bilinčuku ģimenes - Irinas un Pjotra - nākamais dzīves posms, jo 21. oktobrī abi svinēja 30 gadu kāzu gadadienu. Tās ir Pērļu kāzas, kas ir piemērots apzīmējums, jo gadu laikā piedzīvots daudz laba un arī ne tik laba, izveidojot īsteni stipru un skaistu savienību - tādu, kāda ir pērle.

No ukraiņa par latvieti
Irina dzimusi, augusi Alūksnē un agrāk strādājusi Jaunlaicenē par agronomi, jo tāda ir arī viņas izglītība, kas iegūta Malnavā. Savukārt Pjotrs Alūksnē ieradies no Ukrainas, jo militārā dienesta laikā nonācis Latvijā. Latviešu valodas mācīšanās viņam nav bijusi problēma, viņš to apguvis divu mēnešu laikā. Sācis Alūksnē strādāt 1991. gadā milicijā, kad veidojusies neatkarīgās valsts robeža, un braucis apsargāt robežu Liepnā. Dodoties uz dežūru, avīžu kioskā pircis visas latviešu avīzes, izlasījis tās no pirmās līdz pēdējai lappusei. Kad Ziemassvētkos bijis jākārto valsts valodas eksāmens, nokārtojis ar pirmo reizi, tādēļ viņš uzskata, ka valodu iemācīties neesot problēma.

Bildinājuma nebija
Pāris iepazinies Alūksnē, kādā atpūtas vietā 1988. gada 18. oktobrī, savukārt 1989. gada 21. oktobrī jau apprecējušies. Iesniegumu laulības pieteikumam aiznesuši pēc principa – “Ahā, šodien būs lietus, nebūs darba, iesim uz zagsu!” Taču bildinājums nākamajai sievai neesot izteikts. Pjotrs devies pie Irinas mammas ar puķēm un viņai lūdzis meitas roku. Kāzas bijušas jautras un interesantas. Viesības noritējušas dzīvoklī Torņa ielā, kur pāris dzīvo joprojām.

Lielākā vērtība – ģimene
Runājot par abu rakstura iezīmēm, Irina sevi dēvē par temperamentīgu, savukārt Pjotrs esot mierīgāks. Kā šo gadu laikā viens otram pieslīpējušies, tas paliek noslēpums. Taču jautājumā par ģimeni viņa saka: “Es esmu tā, kura “uzkarst” mirkļos, kad kāds aiztiks manējos. Varu “uzsprāgt”, jo par savējiem es celšos un kritīšu. Aizstāvēšu. Varbūt šajā ziņā esmu pat pārāk šerpa. Par mani var runāt ko ļaunu un nepatīkamu, bet manu ģimeni aiztikt nevienam neļaušu. Es pati varu kādu reizi pukoties uz savējiem, bet citi nevar,” smejas Irina. Pārim ir četri lieliski bērni - vecākā meita Aleksandra, dēli Dainis, Nauris un jaunākais - sešpadsmitgadīgais Ņikita. Vislielākais prieks, ka arī bērni dzīvo Alūksnē, un ir iespēja satikties skaistos mirkļos, tostarp vecāku kāzu jubilejās. Turklāt meita ģimenē vienmēr bijusi kā zibensnovedējs, kas palīdz atrisināt strīdus.

Kopā priekos un bēdās
Alūksnieši neslēpj, ka ne vienmēr klājies spoži, un bijušas gan likstas, gan lielas bēdas. Agrāk vīrs bijis ļoti romantisks un kopā apmeklētas gan balles, gan viesības. Bet 2005. gadā ģimenē notika liela nelaime, Pjotram mežā uzkrita koks. “Pēc nelaimes gadījuma negribas nekur iet. Tolaik strādāju policijas dežūrdaļā. 2005. gadā, kad bija lielā vētra, darbdienas beigās kolēģis palūdza, lai palīdzu satīrīt viņa mežu. Strādājām, un man uzkrita liels koks. Divas nedēļas nogulēju komā, nākamo divu gadu laikā pārdzīvoju ap 30 operāciju. Pēc visiem notikumiem esmu vīlies cilvēkos. Pirms nelaime notika, bija daudz draugu, paziņu. Pēc nelaimes liela daļa cilvēku pazuda no redzes loka. Taču ne viss ir slikti, labākie un tuvākie kolēģi palika kā draugi,” uzsver Pjotrs. Dzīvesbiedri atzīst, ka šajā grūtajā posmā viņiem ļoti palīdzējis policijas kolektīvs - gan ar pārvietošanos, gan finansiāli. Arī tagad pa kādai reizei balles tomēr tiek apmeklētas, vien jārēķinās ar dažādiem ierobežojumiem, jo pēc nelaimes palikušas smagas traumas.

Joprojām policijā
Pjotrs ar darbu policijā saistīts tik pat ilgi, cik ar sievu - 30 gadus. Arī pēc atkopšanās pēc negadījuma viņam piedāvāts darbs Valsts policijas Alūksnes iecirknī, kur viņš pašreizējā amatā ir jau 15 gadu. Tagad viņš ir dokumentu pārvaldības nodaļas vecākais speciālists. Savas grūtības darbā esot, bet jāpriecājas, ka ir darbs. Viņš pats ir pārsteigts, ka pēc visām reformām un štatu samazināšanas joprojām ir saglabājis savu vietu, kas vien liecina, ka Pjotrs ir labs darbinieks. Viņš atzīst, ka lielākā daļa kolektīvā ir sievietes, jo diemžēl atalgojums šajā nozarē ir visai mazs. “Vīriešiem šajā darbā atalgojums nešķiet pieņemams. Sievietei tas ir labs. Loģiski padomājot, jauniem vīriem ir jāuztur ģimenes, un par mazu algu tas nav iespējams,” norāda P. Bilinčuks.
Tā kā policijā ir psiholoģiski smags darbs, tad Pjotra miera osta ir mazdārziņš, kurp viņš dodas bieži, lai relaksētos. Savukārt Irinas darba vieta tagad ir Igaunijā, turp devusies strādāt, jo piedāvāta labāka alga un darba iespējas.

Jāprot sevi “lauzt”
Kāzu jubileju abi cenšas nosvinēt ik gadu. Irina saka: “Vienmēr bērni nāk pie mums. Sudrabkāzās vīrs uzdāvināja sudraba krāsas mašīnu. Arī 30. kāzu gadadienā devāmies romantiskās vakariņās.” Īstās formulas, kā dzīvot vispareizāk un labāk, pārim nav. Taču viņi atzīst, ka vienmēr vajadzētu censties visu saturēt. Tā teikt, nevajadzētu pie pirmajām likstām “uzmest pūciņu” un doties katram uz savu pusi. Pjotrs norāda, ka jāmēģina vienam otram piedot. Krievu valodā vārds “semja” nozīme ģimene, bet, ja tulkojam citādāk – septiņi es. “Tas ir jāatceras un jāsaprot, ka katram cilvēkam ir savi niķi un stiķi. Jebkurš kādreiz var kļūdīties, tāpēc jāprot piedot un sadzīvot kopā ar katra cilvēka “es”. Jāprot sevi “lauzt”, ja reiz mīlestība ir, tad tā jāsargā, un jādzīvo kopā,” saka Irina.

Precēties vajag!
Viņa uzskata, ka arī laulību apliecība un zvērests “līdz nāve mūs šķirs” vairāk satur cilvēkus kopā. “Man patīk, ka varu lepni teikt: “Tas ir mans vīrs!” Nepatīk, ka jaunie tagad neprecas. Ir jābūt kādai saiknei. Nevajag lielas kāzas, var ar savu ģimeni, lieciniekiem, bet vajag ko skaistu savām atmiņām. Un tad arī ir dzīvē skaisti mirkļi, piemēram, kāzu gadadienas, kad visiem sanākt kopā,” saka Irina. Taču “odziņu” šim skaistajam stāstam piešķir Pjotrs, sarunas beigās sakot, ka kāzu gadadienas ir kā mazie uzvaras svētki katrai sievietei!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

30. gadadiena - pērlēm rotāta

Kategorijas