Rakstniecībā – ar žurnālistes vērīgumu

2019. gada 1. novembris 00:00

345

“Rakstu kopš bērnības,” saka žurnāliste un rakstniece Zane Zusta, kuras grāmata “Aiz durvīm” 26. oktobrī piedzīvojusi atvēršanas svētkus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Var sacīt, ka pašlaik viņa ir “topā”. Šopavasar Ķīnā izdota Z. Zustas grāmata bērniem “Ucipuci meklē” mājas, dižpārdokļa statusu ieguvusi sadarbībā ar psihoterapeiti Diānu Zandi tapusī grāmata “Tarakāni manā galvā”, ko izdos arī lietuviešu valodā, rakstniece tiekas ar lasītājiem dažādās Latvijas vietās. Šoruden – arī ar viņas talanta cienītājiem Alūksnes pilsētas bibliotēkā.

Pašai sava avīze
“Esmu liepājniece un rakstīt man paticis kopš bērnības. Mājās mums bija sava ģimenes avīze, ko iedibināja mans tētis. Pēc viņa šo tradīciju turpināja brālis un es nevarēju atpalikt. Arī man vajadzēja savu avīzi! Protams, rakstīju dienasgrāmatu ar domu, lai būtu skaisti, ja nu kādreiz kāds izlasīs. Skolas laikā, mācoties 7. klasē, rakstīju referātu par Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas ērģelēm. No mammas uzzināju par vēsturnieku Gunāru Silakaktiņu, sameklēju viņa tālruņa numuru un piezvanīju. Vēsturnieks bija izbrīnīts, ka viņam zvana skolniece, bet mamma bija pārsteigta par manu apņēmību. Par referātu dabūju atzinību. Pēc tam rakstīju par jauniešu aktivitātēm laikrakstā “Kurzemes Vārds”,” savus pirmos soļus rakstīšanā atminas Z. Zusta.
Pēc skolas beigšanas nav bijis divu domu, ka jāstudē žurnālistika. Studiju laikā Zane četrus gadus nostrādājusi portālā “TVNET”, kas tolaik bija jaunums mediju telpā, strādājusi arī “Radio SWH”, bijusi preses sekretāre “Aizkraukles bankā”, pārejot no žurnālistikas uz sabiedriskajām attiecībām.

Ucipuci pazīst arī Ķīnā
Kad viņa uzaicināta kļūt par bērnu žurnāla redaktori, Zanei jau tapusi pirmā grāmata par rotaļlietu pūcīti, kuru pazaudē, “Ucipuci meklē mājas”. “Stāsts ir balstīts un patiesiem notikumiem. Ar ģimeni bijām Itālijā, dēls nozaudēja rotaļlietu un pārdzīvojumi bija lieli. Mana mamma ieteica, ka tā būtu ideja labam stāstam. Sākumā šķita, ka tas nav nekas oriģināls, jo tā notiek gandrīz katrā ģimenē, un ir daudz tādu stāstu, kad rotaļlieta vai dzīvnieciņš ceļo. Tomēr stāstu uzrakstīju. Tajā ir kas tāds, kas bērniem patīk, ar grāmatu var spēlēt arī leļļu teātri,” par savas pirmās grāmatas tapšanu stāsta rakstniece.
Tagad “Ucipuci meklē mājas” ir tulkota Ķīnā, un Z. Zusta ir pirmā autore Latvijas bērnu oriģinālliteratūrā, kuras grāmata tulkota ķīniešu valodā. Šopavasar viņai bija iespēja doties uz Ķīnu, lai piedalītos tās prezentācijā. Bet par rotaļu pūcīti jau tapusi arī otrā grāmata “Ucipuci domā ārpus kastes”, kas 2017. gadā nominēta Latvijas literatūras gada balvai un Jāņa Baltvilka balvai.

Teksti ar uzdevumu
Vaicāta, kāds bijis viņas ceļš līdz lielu popularitāti guvušajai grāmatai “Tarakāni manā galvā”, Z. Zusta saka: “Vairākus gadus, attīstot sevi caur psihoterapijas pieredzi, man radās iekšēja pārliecība, ka “tarakāni” galvā ir tik plaša, interesanta un emocionāli krāšņa tēma, ka par to var pat sarakstīt grāmatu.”
To viņa arī izdarījusi, 15 stāstiņos ieskicējot dažādu sieviešu ikdienu. “Tarakānus” viņu galvās autore dēvē par domāšanas kļūdām, aizspriedumiem, aizvainojumiem, kas radušies kādā krīzes brīdī un aizķērušies prātā uz palikšanu. Nosaukumu grāmatai izdomājis Zanes vīrs, kurš teicis, ka tad sievietēm būs skaidrs, ka stāsti ir par viņu “tarakāniem”. “Darba procesā uzrakstīto dodu testēt cilvēkiem, kuri “neglauda pa spalvai” un kuriem uzticos. Tā kā Latvija ir maza, var uzrunāt jebkuru cilvēku, uzrakstot “Facebook” vai e – pastu. Aizsūtīju izlasīt savus stāstus Dacei Rukšānei. Viņai šķita, ka grāmatai ir pārāk paredzamas beigas, taču rakstniece uzslavēja, ka stāsti uzrakstīti labā valodā. Aizsūtīju arī Ievai Melgalvei, kura sacīja, ka tie esot teksti ar uzdevumu. Tobrīd vēl nebija tapusi grāmatas otrā daļa. Apsverot izdošanas iespējas apgādā “Zvaigzne ABC”, iepazinos ar izdevniecības projektu vadītāju Meldru Āboliņu, kura rosināja, ka otro daļu varētu uzrakstīt psihoterapeits,” stāsta autore. Pēc vairāku variantu apsvēršanas viņa uzrunājusi Diānu Zandi, kura piekritusi, jo viņai šie “tarakāni” šķituši interesanti. “Esmu gandarīta, ka varējām sadarboties, un Diāna, rakstot savas atbildes katra stāsta varonei, dalījās savās zināšanās. Viņas uzstādījums bija nevis mācīt, bet palīdzēt strukturizēt situāciju, tādēļ katram pašam, kurš sevi saskata kā stāsta varoņa prototipu, jāpārdomā situācija, lai to vērstu uz labu,” saka
Z. Zusta.

Tēli atdzīvojas
Vai viņas stāstu varonēm ir reāli prototipi? Rakstniece teic: “Sacīt - tas nav par mani – būtu garlaicīgi, teikt, ka tā ir patiesība, būtu melots. Kad rakstu, stāstā iekļauju situācijas no savas, no draugu dzīves. Dažiem varbūt ir prototipi, bet daudziem nav. Tas nozīmē, cik daudz es esmu domājusi, lai šos tēlus radītu. Ir tik interesanti rakstot un radot šos tēlus, kādu ieraudzīt, piemēram, uz ielas. Stāstā par sērīgo flirtu tramvajā tā vadītāja Zelma iemīlas kungā, kura vārds ir Ritvars. Vienā dienā braucu pa Brīvības ielu un pieturā stāv kāds vīrietis. Vīram saku – re, kur Ritvars! Tā tēli atdzīvojas,” stāstu tapšanas noslēpumos ielūkojas rakstniece.
Par savu jaunāko grāmatu “Aiz durvīm” Z. Zusta teic, ka tā tapusi, iedvesmai izvēloties psihoterapijas ceļu un sarežģītus notikumus. “Rakstot grāmatu, esi izlicis priekšā kasti ar maziem puzles gabaliņiem, kur dažādi notikumi no dzīves, cilvēku vārdi, asociācijas, stereotipi rakstot ieplūst manā tekstā. Kad strādāju, es ļoti aizraujos, ir tāds prieks, ka nevar apstāties, tas ir īstais process, kad rakstīšana aizgājusi tajā gultnē, kurā tai jāaiziet, lai lasītājiem būtu interesanti. Mana krustmāte Sandra Glāzupa, kurai iedevu izlasīt grāmatu, teica, ka tekstā ir daudz interesantu salīdzinājumu. Arī citi vaicājuši, kur tie rodas. Es nezinu, droši vien tie ir manos prāta kambaros. “Aiz durvīm” ir stāsts par sievieti, kura iziet terapiju, par viņas pieķeršanos terapeitam, par vilšanos. Grāmatu caurvij doma, ka mēs esam atbildīgi katrs pats par sevi un nevajag uzticēt otram misiju darīt mūs laimīgus. Viss ir mūsu pašu rokās,” par savu jaunāko grāmatu stāsta
Z. Zusta.

Žurnālistika joprojām mīļa
Uz jautājumu, ko lasa viņa pati,
Z. Zusta atbild, ka tā ir galvenokārt latviešu literatūra, un min Lienītes Mednes - Spāres stāstu krājumu “Dziedošās smiltis”, Janas Egles “Svešos”. “Latvijā pašlaik ļoti populāri ir īsie stāsti. Dacei Vīgantei un Laurai Vinogradovai ir ļoti “garšīga” valoda. Personīgi man ļoti patika Svena Kuzmina “Hohma”. Izlasīju interviju ar viņu “Dienā”. Ļoti interesanta personība, ” saka Z. Zusta.
Vaicāta, vai darbs žurnālistikā palīdzējis arī rakstniecībā, viņa saka pārliecinošu “jā”. “Es parasti dzirdu, ko cilvēki runā, un tā ir uztrenētā žurnālista ausīšanās. Jau bērnībā man patika klausīties un interesēja, kā citi diskutē, strīdas. Rakstnieks Vladis Spāre, ar kuru konsultējos, rakstot jaunāko grāmatu, pāris vietās norādīja, lai “metu nost” žurnālistiku. Žurnālists parasti apraksta kādu notikumu, situāciju vai cilvēku, bet, rakstot stāstu, ir svarīgi ir iejusties cilvēkā, nevis aprakstīt, kā viņš jūtas. Taču žurnālistika man joprojām ir ļoti mīļa, kā ārštata autore rakstu “Ievas Veselībai”. Man patīk tikties ar ārstiem, tētis ir ārsts, tādēļ ir daudz noderīgu kontaktu. Žurnāliste es būšu vienmēr. Tas ir mans arods,” ir pārliecināta Z. Zusta.

Mana tarakānu izpēte

Zanes Zustas un Diānas Zandes ieteikumi
◆ Mans tarakāns, proti - kļūdains pieņēmums par sevi, citiem, pasauli vai nepareiza darbība, ko atkārtoju atkal un atkal un kas ir neproduktīva. Mēģini to aprakstīt un nosaukt vārdā.

◆ Kā man tas traucē? Apraksti vismaz trīs dažādas situācijas.

◆ Kad es pirmo reizi ar to saskāros jeb no kurienes tam “aug kājas” - vai to iemācījos ģimenē, skolā, sabiedrībā, attiecībās?

◆ Kā es varu atpazīt / saprast, ka konkrētajā situācijā tarakāns mēģina diktēt manu dzīvi?

◆ Kā es to varētu atrisināt vai samazināt tā ietekmi? Pieraksti trīs konkrētas nelielas darbības, ko varētu reāli veikt?

◆ Apraksti iespējamās pārmaiņas, ja tev izdotos atbrīvoties no šī tarakāna.

Daži no “tarakāniem”, ko apzinājusi
Zane Zusta
Ko par mani domās citi?
Es neesmu laba mamma.
Visi ir idioti. Es vienīgā esmu labā.
Mani nemīl, nevienam mani nevajag.
Man no visa bail.
Vienmēr par maz naudas.
Gribu būt laba visiem.

Teksts un foto: Dace Plaude

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Rakstniecībā – ar žurnālistes vērīgumu

Kategorijas