Ne tikai profesija, bet arī dzīvesveids

2019. gada 8. novembris 00:00

506

Turpinās no 1. lappuses

Jau 17 gadus NBS Kājnieku skolas virsseržants Valdis Locāns ir pavadījis militārajā dienestā, lielākoties apmācot jaunos kareivjus, un kļuvis arī par alūksnieti. Un ne viņš vien – visi Balvu novada Vīksnas pagasta Locānu ģimenes trīs dēli ir saistīti ar armiju, ar karavīra profesiju, lai plecu pie pleca apliecinātu cieņu un godu savai dzimtenei, sargātu savu tautu, ģimeni un valsti.

Kļūst par zemkopi un iestājas Zemessardzē
Valdis Locāns kopā ar vēl diviem brāļiem Uldi un Sandi un māsu Mārīti uzauga pavisam vienkāršā ģimenē tepat netālu, Balvu novada Vīksnas pagastā. Bērnību Locānu ģimenes bērni vadīja tāpat kā visi, ar saviem priekiem un bēdām, ikdienā palīdzot vecākiem strādāt piemājas saimniecībā. Valdis, pabeidzis Kupravas pamatskolu, izlēma savu dzīvi saistīt ar lauksaimniecību un vidējo izglītību ieguva, paralēli apgūstot zemkopja zinības.
Ģimenes galva, tētis Alberts Locāns, karavīra rūdījumu bija guvis, dienot padomju armijā, bet vēlāk, pagājušā gadsimta 90. gados, tautas Atmodas laikā, iestājās Zemessardzē. Dodoties uz mācībām, viņš bieži vien līdzi ņēma arī savus puikas, un drīz viņi paši jau kļuva par pilntiesīgiem zemessargiem. Tā bija jauniešu pirmā iepazīšanās ar karavīra dzīvi, pienākumiem un uzdevumiem, bet 1997. gadā Valdis devās toreizējā obligātajā militārajā dienestā un Latvijas armijā dienēja divus gadus. Atgriezies no tā, jaunais puisis turpināja strādāt ģimenes saimniecībā, palīdzot vecākiem, cik vien nepieciešams.

Dienesta gaitas uzsāk Alūksnē
Tomēr Valdim un Uldim bija pārliecība arī pašiem kļūt par karavīriem. Uzzinājuši, ka toreizējā Nacionālo bruņoto spēku Mobilo strēlnieku bataljonā Alūksnē nepieciešami profesionāli karavīri, kādā 2002. gada oktobra dienā abi puiši devās uz Alūksni. “Vēl tagad atceros, kā abi ar Uldi ar autobusu atbraucām uz Alūksni uz pārrunām pie toreizējā Mobilo strēlnieku bataljona komandiera Aivara Vizuļa. Jau tolaik sabiedriskais transports no Alūksnes uz Balviem kursēja reti, tādēļ, kā tikt atpakaļ, nezinājām. Bija oktobra beigas, tumsa, lietus, bet mēs izlēmām atpakaļceļā doties kājām. Aizgājām līdz Jaunannai, kad beidzot kāds autovadītājs pieturēja un mūs aizveda līdz Litenes krustojumam. No turienes līdz mājām gan laimīgi nokļuvām ar sabiedrisko transportu,” atceras Valdis.
Nepagāja ilgs laiks, līdz saņēma ziņu, ka ir pieņemti dienestā. “Tolaik vēl pastāvēja obligātais militārais dienests, un mūs abus ar brāli norīkoja jauno karavīru apmācībā,” tagad atceras V. Locāns. Protams, jaunajiem puišiem pašiem nebija pietiekami zināšanu, lai ar tām dalītos ar topošajiem karavīriem, tādēļ arī viņiem bija nepieciešams turpināt izglītoties militārajā jomā. Te lieti noderēja vecāko kolēģu padomi, atbalsts, regulāri bija jāapmeklē dažādi izglītojošie kursi. Tā abi Locānu ģimenes puiši savas karavīra dienesta gaitas uzsāka Alūksnē.

Sieva vienmēr atbalsta
“Tolaik jau biju precējies un ģimenē bija piedzimušas dvīnītes Santa un Sanita. Interesanti, ka tieši tad, kad pasaulē nāca abas meitenes, arī es uzsāku savas dienesta gaitas Alūksnē. Kopš tā laika nu pagājuši jau 17 gadi. Pirmos divus gadus, dienot Alūksnē, dzīvoju armijas dienesta viesnīcā Torņa ielā un tikai brīvdienās tiku pie savas ģimenes. Viss mazo meitiņu audzināšanas smagums bija jāiznes sievai Ilzei. Lai gan iespēju robežās viņai palīdzēja mana māsa, bija grūti, bet Ilze nekad nepārmeta manu darba izvēli, un, tiklīdz bija iespēja, iegādājāmies dzīvokli Alūksnē, lai visi atkal būtu kopā,” atceroties pirmos dienesta gadus, tagad stāsta Valdis, kurš šo gadu laikā kļuvis jau par četru meitu tēti, jo dvīnītēm vēlāk pievienojās Inese, kurai nu jau ir 14 gadi, un pirms desmit gadiem arī Vineta. Meitenēm paaugoties, Ilze darba iespējas atrada zemnieku saimniecības “Sprogas” stādu audzētavā, taču viņa vienmēr Valdi atbalsta un ar sapratni izturas pret viņa darbu – ja ir jādodas ilgākā prombūtnē, tad ir, un tur neko nevar darīt.

Savu izvēli nenožēlo
“Nekad neesmu nožēlojis, ka pirms 17 gadiem kļuvu par karavīru, par alūksnieti. Alūksne ir skaista pilsēta, arī cilvēki šeit ir draudzīgi un labestīgi, bet Kājnieku skolas kolektīvs – kā viena liela ģimene, kurā cits citu atbalsta. Dienēt bruņotajos spēkos nozīmē būt komandā. Karavīrs nestrādā tikai sev, bet vienmēr komandai – grupā, nodaļā, vadā, rotā, bataljonā, brigādē – pildot augstāku uzdevumu,” uzsver V. Locāns.
Gan Valdim, gan Uldim dienests patīk un viegli padodas, tādēļ Valdis uzskata, ka tas nekādas grūtības nesagādā. 2005. gadā obligātajā dienestā uz Alūksni tika nosūtīts arī Ulda un Valda jaunākais brālis Sandis. Arī viņš vēlāk palika NBS Sauszemes spēku virsdienestā, bet tagad dienēt turpina Zemessardzē.

Brīnišķīga svētku sajūta
Kopš 2017. gada virsseržants Valdis Locāns dien NBS Kājnieku skolas Nodrošinājuma daļā, ģimenes vecākās meitas Santa un Sanita kļuvušas par jaunsardzēm, bet brālis Uldis ar sievu Maritu par profesionāliem karavīriem Zemessardzē. V. Locāna darba pienākumos tagad ietilpst dažādi organizatoriskie darbi, piemēram, rūpes par karavīru sadzīves apstākļiem, pasākumu kopums, gatavojoties dažādām vides sakopšanas talkām, svētkiem, karavīru parādēm un cits. “Arī šogad pošamies Lāčplēša dienas svinībām tepat Alūksnē, kad parasti ar lāpām rokās no evaņģēliski luteriskās baznīcas dodamies uz svinīgo brīdi pie Alūksnes Jaunās pils un tālāk uz 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekli. Pēdējos divus gadus Kājnieku skola iedibinājusi tradīciju šo dienu padarīt par īpašiem svētkiem, kad ierindā ar degošām lāpām rokās soļo vien jaunie karavīri. Savukārt Kājnieku skolas personālsastāvs kopā ar saviem ģimenes locekļiem izbauda šo dienu, kas nu jau vēsturiski ir Latvijas brīvības cīnītāju un Varoņu piemiņas diena. Tā patiesi ir brīnišķīga svētku sajūta, kad, mirgojot lāpām un svecītēm, skanot dziesmām, karavīri pulcējas vienkopus!” atklāj
V. Locāns.
Patriotu nedēļa noslēdzas ar Latvijas Republikas proklamēšanas dienu 18. novembrī, kad Kājnieku skolas karavīri jau tradicionāli dodas uz parādi Rīgā, kur ik gadu neiztrūkstošs tās dalībnieks ir arī Valdis.

Lielākā aizraušanās - futbols
No karavīra tiek sagaidīta atbildīga rīcība vienmēr un visur. V. Locāna mīļākā brīvā laika pavadīšana ir sportošana. Viņš aizrāvies ar futbolu, un, tāpat kā brālis Uldis, papildina Kājnieku skolas futbola komandu, palīdzot tai kaldināt uzvaras. “Ar šo sporta veidu abi ar Uldi nodarbojamies, kopš sākām dienēt armijā. Nedēļā divas reizes treniņi, bet brīvdienās – sacensības, tādēļ kopā ar ģimeni atpūsties sanāk reti. Tās vien ir reizes, kad brāļu un māsas ģimenes sabraucam pie vecākiem Vīksnā, lai svinētu dzimšanas dienas vai citus svētkus. Protams, arī tad ģimenes vīrieši neiztrūkstoši runā par armijas lietām, dalās pieredzētajā un ikdienas gaitās, jo tās ir intereses, kas vieno visus, arī māsas Mārītes vīru, kurš strādā robežsardzē. Neapšaubāmi, karavīrs ir ne tikai profesija, bet arī dzīves veids, ko izjūtam ik uz soļa gan ikdienā, gan svētku reizēs,” saka V. Locāns.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ne tikai profesija, bet arī dzīvesveids

Kategorijas