Viens pikets situāciju medicīnas nozarē diemžēl neuzlabos

2019. gada 8. novembris 00:00

704

Vakar Rīgā, pie Saeimas, starp protesta akcijas “Viena diena bez medicīnas personāla” dalībniekiem bija arī SIA “Alūksnes primārās veselības aprūpes centrs” valdes priekšsēdētājs Rolands Puriņš un ģimenes ārsts Jānis Žīgurs. Pārējie ārsti, kuri pacientus pieņem minētās iestādes telpās, šajā dienā strādāja, lai iedzīvotājiem valsts politiķu neizdarības dēļ neradītu liekas neērtības. Tomēr arī viņos ir daudz rūgtuma un nožēlas par to, kas pašlaik Latvijā notiek medicīnas nozarē.
Otrdien valdība atrada vēl papildu 18 miljonus eiro, ministrijām atsakoties no dažādiem tēriņiem, līdz ar to medicīnas nozarei finanšu pieaugums 2020. gadā būtu jau 60 miljoni eiro, kas tāpat ir tikai puse no Veselības aprūpes finansēšanas likumā paredzētā. Veselības ministre Ilze Viņķele šonedēļ atzinusi – jāveic izmaiņas šajā likumā, lai nebūtu jāpilda šis solījums. SIA “Alūksnes primārās veselības aprūpes centrs” valdes priekšsēdētājs Rolands Puriņš un iestādē strādājošie ārsti atzīst – šajā situācijā visvairāk sāp politiķu attieksme pret Latvijas medicīnas darbiniekiem un risinājums tam ir tikai viens: lēmējvarai ne tikai jāpieņem likumi citiem, bet arī pašiem tie jāpilda.

Pilda tikai sev izdevīgos likumus
SIA “Alūksnes primārās veselības aprūpes centrs” valdes priekšsēdētājs Rolands Puriņš: “Jautājums nav, cik un kuram palielinās finansējumu, bet par attieksmi. Ja likumā paredzēts pieņemt speciālu likumu un finansējuma palielinājumu, tad kas tiesiskā valstī var būt spēcīgāks par pieņemtu likumu, kas jāpilda!? Pašlaik valsts politiķi pilda likumus, kurus vēlas, diemžēl apņemšanās un politiskās vienošanās, izlobētas lietas tiek uzskatītas par prioritārām, nevis likumi, kas jau pieņemti un kuri ir jāpilda.
Pašlaik valstī trūkst ne tikai ārstu, bet arī medicīnas māsu, kuras pāriet darbā uz labāk apmaksātām vietām. Mediķa darbam ir divas pozīcijas – darbs ar pacientu un darbs ar papīriem, medicīnas aprūpes sistēmu, kas ir ļoti reglamentēta un kur ir liela atskaišu plūsma. Turklāt e-veselības sistēmas darbībā joprojām ir nemitīgi traucējumi, kas ļoti apgrūtina darbu. Kopumā šī sistēma nav slikta, bet tā nepilnīgi darbojas – datiem vajadzētu būt pieejamiem starp mediķiem un iestādēm, bet pašlaik daudzi no tiem atrodas lokālās datu bāzēs. Psihiatriem vispār nav pieejas šai datu bāzei, tādēļ nav godīgi uzlikt ārstam atbildību, ka viņš nav novērtējis pacienta veselības stāvokli par to, ka pacients ir piemērots auto vadīšanai vai ieroča saņemšanas atļaujai, lai gan tajā pašā laikā pacients ir izmeklēts kādā no specializētajām iestādēm, kuras datus par pacientiem atstāj tikai savā lokālajā tīklā. Līdz ar to ir pretruna: pacientam ir tiesības neteikt savu diagnozi, bet ārstam nav tiesības nezināt. Šādu nesakārtotu gadījumu medicīnas nozarē diemžēl ir ļoti daudz.”

Kopējais noskaņojums drūms
Ginekoloģe, dzemdību speciāliste Gunita Kučika: “Mēs piketa dienā strādājām, jo uzskatām, ka šajās peripetijās pacients nedrīkstētu ciest. Akcija “Viena diena bez medicīnas personāla” sevi neattaisno. Normāls cilvēks vienu dienu bez medicīnas darbinieka var iztikt, jo neatliekamā palīdzība tāpat tiks sniegta. Šī akcija arī ir sabiedrības “sašūmēšana”, līdztekus raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” sižetam par ārstu algām, rakstiem internetā. Runa šajā gadījumā ir par valsts attieksmi pret medicīnu, ne tikai par algām, un šie jautājumi ir jārisina iesaistītajām pusēm, neliekot ciest pacientiem.
Pašlaik trūkst arī vidējā līmeņa medicīnas personāla – ne tikai ārstu. Medicīnas māsām ir vieglāk pārkvalificēties darbam citās nozarēs, piemēram, skaistumkopšanā, nevis ik dienu strādāt ar pacientiem paaugstināta stresa apstākļos, naktīs un būt atbildīgām par pacientu dzīvībām.
Tādēļ kopumā noskaņojums pašlaik ir bēdīgs. Bet strādājam, jo citu darbu neprotam. Pašlaik ārsti no dažādiem avotiem saņem pārmetumus – ka neesam zinoši, esam neiejūtīgi, esam “aplokšņu” ņēmēji, ka novecojam... Ārstus kritizē par visu iespējamo! Arī sabiedrība savu neapmierinātību bieži izpauž ārsta kabinetā, bet mums tāpat nākamais pacients jāpieņem ar smaidu.
Reizēm pacienti jautā, kā dakterim, kurš palīdzējis, pateikties. Gribas teikt – pasakiet vienkāršu un sirsnīgu paldies, no sirds! Vairāk neko nevajag! Kaut vienu reizi dienā vai nedēļā.”

Situācija ir kritiska
Neiroloģe, narkoloģe, psihiatre Irēna Greivule: “Situācija medicīnas nozarē valstī pašlaik patiesi ir kritiska. Piemēram, pašlaik Rīgā, lai tiktu pie neirologa, pacientiem gan valsts apmaksāto kvotu gadījumā, gan vizīte par naudu jāgaida 3 – 4 mēnešus! Nav, kas strādā. Nav jauno ārstu. Ļoti skumji, ka valsts politiķi paši neievēro Latvijas pamatlikumā Satversmē rakstīto: “Viens likums, viena taisnība visiem.” Piemēram, mums, ārstiem, gan liek precīzi un skrupulozi aizpildīt katru dokumenta blanku un, nedod Dievs, nebūsi tā izdarījis! Bet ko dara politiķi? Šāda attieksme patiesi ir ļoti nepatīkama.”

Vecais “jaunais gals”
Ģimenes ārste Arita Prindule: “Ja valsts politiķi nesapratīs, ka medicīnā pašlaik tiešām ir krīze, tad drīzumā diemžēl nebūs, kas strādā. Pašlaik visvairāk jāiestājas par to, lai valstī būtu gados jauni mediķi. Aizbraucot uz Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas sēdēm, pārņem drūmas izjūtas – piecdesmitgadīgi ārsti skaitās “jaunais gals”. Turklāt pašreizējā sistēma veicina sabiedrībā necieņu pret mediķiem.
Nesen man bija saruna ar kādu pacientu, kurš izteica domu – ja jau mediķiem palielinās finansējumu, tad būs daudz dakteru! Es viņam jautāju pretī, kādēļ viņš likvidēja savu ganāmpulku – esot maz par pienu maksāts. Jautāju tālāk: bet ja ar rītdienu samaksu par pienu būtiski palielinātu, vai parīt viņš varētu atsākt slaukt? Nē, tās taču esot dzīvas radības, ganāmpulku taču nevarot tā uzreiz atjaunot! Rodas jautājums – bet vai dakterus var tā, uzreiz, atrast, kuri varētu sākt strādāt?”
Jābūt valsts sadalei
Radioloģe Baiba Šmite: “Kamēr nebūs valsts sadale mediķiem, kuri par valsts naudu studējuši, norīkojot viņus darbā uz vietām, kur konkrētu ārstu vajag, tikmēr situācija valstī diemžēl nemainīsies. Nekas tam jaunajam dakterim nenotiks, ja trīs vai piecus gadus nostrādās kādā novadā! Valsts finansētais atalgojums mediķiem visur ir vienāds – kā Rīgā, tā novados. Turklāt, strādājot novadā, ārsts var gūt lielāku pieredzi, jo ārstējamo gadījumu spektrs ir dažādāks. Man šķiet ļoti nepareizi, ka iespēju atjaunot valsts sadales principu salīdzina ar dzimtbūšanu un cilvēktiesību pārkāpšanu. Ja ārsts ir studējis par valsts naudu, tad valsts ir tiesīga viņu norīkot darbā tur, kur vajag. Bet pašlaik valsts šiem jaunajiem ārstiem ļauj pēc studijām aizbraukt strādāt uz ārzemēm, tādēļ nav, ko brīnīties, ka speciālistu nozarē nav. Arī mani, Rīgas meiteni, savulaik pēc studijām nosūtīja darbā uz Alūksni – visus gadus šeit strādāju un esmu ļoti apmierināta!”

Viss mazais nav jālikvidē
Acu ārste Māra Liepiņa: “Mani ļoti uztrauc tas, ka novadā paliek arvien mazāk iedzīvotāju. Valdībai ļoti vajadzētu domāt par to, ka drīz Latvijā uz vietas vairs nebūs profesionālu medicīnas speciālistu, pie kuriem iedzīvotājiem meklēt palīdzību. Pašreizējā tendence valstī visu mazo likvidēt, jo tas dārgi izmaksā, ir ļoti nožēlojama un nepareiza. Manuprāt, jo nabadzīgāka valsts, jo palīdzībai iedzīvotājiem jābūt tuvāk. Pēc tam, ja attapsies, atrast, kas strādā novados, būs ļoti, ļoti grūti. Likvidēt vienmēr ir vieglāk, nekā radīt pēc tam no jauna. Tāpat ir ar skolām – cik “augstus” speciālistus vajag, lai bērnam iemācītu lasīt un rakstīt? Līdz pēdējam bērnam būtu jāsaglabā iespēja mācīties tuvāk mājām!”

Fanātisma laiki ir beigušies
Ķirurģe Ārija Bertuka: “Ja arī mēs visi ar plakātiem aizbrauktu Rīgā uz protesta akciju, tas tāpat neko neizmainītu. Mums darba samaksa ir pēc padarītā darba apjoma, mums nav garantētā finansējuma. Gribu uzsvērt, ka visi ārsti Latvijā nav vienādi, tāpat kā citu profesiju pārstāvji nav vienādi, bet pašlaik sabiedrībā tiek no konteksta izrauti atsevišķi gadījumi un vispārināti. Visiem ārstiem Latvijā darba alga nav 4000 eiro, visi ārsti nav rupji, visi ārsti naudu neprasa! Bet sabiedrība šos atsevišķos gadījumus dzird un domā: “Ārstiem ir 4000 eiro alga, ko gan viņi vēl grib!”. Jā, kāds arī noteikti ir steidzīgs un nepieklājīgs, kāds noteikti arī paprasa naudu aploksnē, bet vispārinājums nav patīkams. Jā, arī šodien ir gados jauni ārsti, kuri ir savas profesijas fanātiķi un tiešām strādā no sirds. Jaunie ārsti, kuri izglītību iegūst mūsdienās, ir ļoti labi izglītoti.
Alūksnes novadā nevar atrast ārsta palīgu, kurš gribētu strādāt Annas un Mālupes pagastos. Un neatradīs arī! Nav, kas strādā. Tie laiki, kad cilvēks būs ar mieru pārtikt no fanātisma vien, ir pagājuši.
Mēs sarakstus izpētījām, uz Saeimas vēlēšanām aizgājām, savu pienākumu izpildījām. Vai mediķu stāvēšana ar plakātiem pie Saeimas politiķus ietekmēs? Nē taču! Ir tik amorāli, ka politiķi nākamā gada budžetā paši sev paredz finansējuma palielinājumu partijām no valsts, bet nozarēm, kurās ir krīze, visu laiku pietrūkst.”
Teksts un foto: Līga Vīksna

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viens pikets situāciju medicīnas nozarē diemžēl neuzlabos

Kategorijas