“Sarma” iepazīst Igaunijas salas

2019. gada 8. novembris 00:00

Klāt rudens, un represēto kluba “Sarma” dalībnieki atkal devās divu dienu ekskursijā, kas jau kļuvusi par tradīciju. Ir apbrīnojama vadītājas Dzidras Mazikas uzņēmība, izdoma un enerģija. Par viņas rūpību un centību sagādāt priecīgus brīžus citiem mīļš paldies.
Pateicoties viņai, esam iepazinuši visu Latviju, arī Igauniju, apmeklējuši daudzas piemiņas vietas represētajiem. Šoreiz 7. un 8. septembrī bijām gatavi braukt uz ziemeļu kaimiņvalsti Igauniju un tās salām – Hījumā un Sāremā. Igaunijai pieder aptuveni 1500 lielākas un mazākas salas. Tā ir savdabīga pasaule, kādas nav Latvijai.

Hījumā pārceļ citā dimensijā
No Alūksnes izbraucām ļoti agri, pēc pusnakts, lai nenokavētu prāmi uz Hījumā salu. Prāmis liels, plašs, ar tādu braucām pirmo reizi. Bija interesanti pa to pastaigāties, vērot jūru, paēst brokastis. Hījumā ir otra lielākā Igaunijas sala aiz Sāremā. Salas krasta līnijas garums ir 326 km. Tūristiem sala pieejama kļuva tikai pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas, jo to apdzīvoja padomju armija. Hījumā pārceļ visus it kā citā dimensijā – drošā, nesteidzīgā un klusuma pilnā. To rada salas noslēgtā pasaule, ko apjož un aizsargā jūra. Cilvēku netraucētajos mežos un purvos ir daudz retu putnu ligzdošanas vietu, aizsargājami augi, vecu koku audzes. Tas viss ir salas iekšpusē, bet ciemiņiem interesantāks ir salas krasts, kur skaistas ainavas, spuraino kadiķu audzes, kādas Latvijā neatrast. Daudzas bākas krastmalā. Salas loka ceļš ir ļoti labs, asfaltēts. Nākas dzirdēt jēdzienu “zviedru laiki”, jo no 1563. gada līdz 1710. gadam sala bija zviedru kontrolē.

Daudz baznīcu un kapelu
Hījumā tulkojumā nozīmē “Svētā sala”. Salā ir daudz svētkoku, sakrālu un neparastu vietu. Viena no tām atrodas 5 km attālumā no 1870. gadā uzbūvētās Heltermas ostas, kurā piestāj prāmis, kas atved arī mūs.
Senās Derības akmeņi meklējami pie Pihalepas vecās baznīcas. Tos sauc arī par kaujā kritušā karaļa Ingvara kapu. Tas ir mākslīgs krāvums ar akmens apļiem ap centrālo kaudzi.
Uz mazās salas ir pietiekami liels skaits baznīcu un kapelu. Tepat netālu atrodas 18. gs. vidū celtā Sūremeisas muižas dzīvojamā ēka, ko sauc arī par pili. Tai apkārt plešas vecs parks. Pilī pašlaik saimnieko salas vienīgās tehniskās skolas un pamatskolas audzēkņi. Skola šeit bijusi jau kopš 1918. gada. Arī šai pilij ir daudz nostāstu par spokošanos, dīvainiem soļiem un čukstiem.

Igaunijas dižakmeņi
Tālāk braucam mazliet uz priekšu, jūras virzienā, gribam apskatīt vienu no Igaunijas dižākajiem akmeņiem. Kā tādi milzeņi mūsu kaimiņvalstī radušies? No kurienes atceļojuši? Līdz pašam akmenim gan jāiet kājām pa šauru taciņu cauri kadiķu audzei. Kukka akmens ir varens pelēcis, tā augstums
3,1 m, apkārtmērs 42 m. Netālu uz tīruma redzams vēl viens milzenis.
Braucam tālāk uz Kardlu – salas administratīvo centru un vienīgo pilsētu uz salas. Tā ir izaugusi Kardlas meteorīta krātera malā pie Tarestes līča. Vārds Kardla cēlies no zviedru valodas un apzīmē purvainu, slapju ieleju.
Tālāk braucam uz Ristimegi jeb Krustu kalnu. Redzami krusti uz smilšu uzkalniņiem abpus vecajam ceļam. Nav nekāda iespaidīgā kalna, bet krusti veidoti no turpat mežmalā atrodamiem dabas materiāliem – sprungulīšiem, koka zariņiem, sakrustotiem zāles stiebriem. Braucam tālāk. Apmēram 13 km līdz Tahkunas bākai, kas atrodas uz Tahkunas raga. Salā ir piecas bākas, bet šī izvietota salas vistālākajā ziemeļu smailē. Slaidā, baltā bāka ar sarkano micīti galā tika uzcelta 1875. gadā un sasniedz 42,5 m augstumu.

Īsta dabas pērle
Jūras krastā, netālu no bākas, paceļas piemineklis prāmja “Estonia” katastrofas laikā bojā gājušajiem bērniem. Šī vieta ir vistuvākais sauszemes punkts katastrofas vietai. Piemineklis uzcelts 1995. gadā par Hījumā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Kad jūrā plosās tikpat stipra vētra, kā tajā traģiskajā 1994. gada 28. septembra naktī, vējā sāk skanēt pieminekļa zvans.
Nākamais apskates objekts – slavenā Kepu bāka jeb uguns tornis Kepu pussalā. To var pamanīt jau no krietna attāluma, tā ir pasaulē trešā vecākā nepārtraukti strādājošā bāka. Tās celtniecība sākās 1504. gadā, bet darboties sāka tikai 1649. gadā. 1810. gadā notika bākas pārbūve – tika izcirstas kāpnes, kas kalpo vēl tagad. Ļoti cieši blakus atrodas Kassari pussala, ko atdala tikai šaura ūdens sprauga. Tā ir īsta dabas pērle! Interesanti ir tas, ka jūrā ieejošo ragu no abām pusēm ietver dažādos virzienos plūstoši viļņi. Ja no vienas puses šļakst viļņi, otrā pusē var būt spoguļgluds ūdens. Hījumā salā bieži redzami aitu bari, kas grauž kadiķus un kam ir lieliski vilnas kažoki. Redzami arī govju ganāmpulki, zeme apstrādāta, lauki nokopti.

Vējdzirnavu zeme Sāmsala
Pirmajā ceļojuma dienā Hījumā salā redzēts un piedzīvots ļoti daudz. Tā ir akmeņaina, skaista un arī noslēpumaina zeme. Ir vēls vakars, dodamies uz naktsmītni. Nakšņojam viesu mājā – vairākās mājiņās, div vai trīsvietīgās ļoti jaukās istabiņās. Vakariņās un brokastīs mielastu atved no citas viesu mājas. Labi izgulējušies, pēc brokastīm agri rītā dodamies uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, ko latviski sauc arī par Sāmsalu. Sāmsalieši ļoti taupa savus mežus, neizcērt. Ainavas sastāvdaļa ir plaši sastopamas kadiķu audzes, no aromātiski smaržojošā kadiķkoka gatavo suvenīrus.
Sāmsalu mēdz dēvēt par “vējdzirnavu zemi”. Agrāk to bijis daudz, tagad lielākoties palikuši tikai pamati. Tās cenšas atjaunot kā tūrisma objektus. Biežāk apmeklētais ir Anglas vējdzirnavu parks salas ziemeļaustrumos. Tur padzīvojam arī mēs. Uz gadsimtu vecā dzirnavu kalna ir piecas dzirnavas, no tām vienās maļ miltus. Anglas kultūras mantojuma centrā var nogaršot maizi, apskatīt vecas rokdarbu ierīces. Pastaigājamies pa parku, kur, tāpat kā citur, ir daudz kadiķu.

Putnu paradīze
Apskatām izslavētās Pangas klintis un stāvkrastu, kā augstums Sāremā rietumu piekrastē ir 21,2 metri. Mums ļoti laimējās – pa Sāremā, gar visu krastmalu un pa salas iekšpusi, mūs pavadīja un neizsakāmi interesanti visu izstāstīja turienes vietējais gids. Daudz vēsturisku faktu, arī skarbu notikumu bija jāpārdzīvo salas iedzīvotājiem. Iegriezāmies vairākās kapsētās, kurās pieminekļi, piemiņas vietas gan represiju upuriem, gan arī tiem, kuri jūras braucienos palikuši dzelmē.
Sala ir īsta putnu paradīze, piekrastes niedrāji un sēkļi ir lieliskas ligzdošanas vietas. Sāremā galvaspilsēta ir Kuresāre, latviskā tulkojumā “Dzērvju sala”. Līdz 1917. gadam šo pilsētu sauca par Ārensburgu, padomju laikos par Kingisepu. Pastaigājām pa Kuresāres bīskapa pili, kas ir viens no neparastākajiem Igaunijas kultūras pieminekļiem, Baltijas valstīs vienīgā pilnībā saglabājusies nocietinājuma būve. Pils tiešām ir izcila, tā celta 14. gs. beigās un 15. gs. sākumā no vietējā kaļķakmens – Sāremā dolomīta.

Kāli meteorīta krāteris
Visbeidzot jāapskata arī tūristu iecienītais Kāli meteorīta krāteris. Zinātnieki spriež, ka te nokritis apmēram 46 tonnas smags debesu klejotājs. Traucoties ar ātrumu 10 līdz 20 metri sekundē, tas Zemes atmosfērā sadalījies daudzos sīkos gabaliņos un piebārstījis ar tiem visus tuvākos mežus un purvus. Lielākie meteorīta gabali izsituši deviņus krāterus, lielākā Kāli krāterzeriņa diametrs ir apmēram 110 metri, kas, tāpat kā dziļums, mainās atkarībā no laika apstākļiem. Maksimālais dziļums pārsniedz 20 m. Krātera dibenu sedz 6 m biezs dūņu un nogulšņu slānis. Un tā, pasakot sirsnīgu paldies mūsu Sāremā gidam par interesanto un ļoti vērtīgo stāstījumu, varam vēlā vakarā sākt ceļu uz mūsu mājām Alūksnē. Visu redzēto un piedzīvoto nav iespējams aprakstīt. Katram pašam jādodas ceļā, lai visu to iepazītu.
Brauciena dalībnieku vārdā – Dace Rateniece

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Sarma” iepazīst Igaunijas salas

Kategorijas