Eduarda Vilciņa galdniecība Latgales ielā 10

2019. gada 12. novembris 00:00

Turpinājums, sākums 20. augusta un 17. septembra numuros

Kārlis Spalis ir vienīgais galdnieks, kurš Vilciņa darbnīcai palicis uzticīgs cauri visiem laikiem, kamēr aiznes ar kājām pa priekšu. Tur jau gan tā vēsture bijusi tāda - Kārlis noskatījis Vilciņa skaisto meitu Skaidrīti. Nu stipri nopietni noskatījis. Vecajiem jau ar nekas pretim nav bijis. Jo kas ta’ Kārlim vainas – galdniekzellis pa pirmo zorti, māk visus darbus, šņabi nedzer, pīpes ar nepīpē. Tādam galdniecību varētu ar’ atstāt. Bet traucējis tikai pavisam mazs sīkums - Skaidrīte, redz, nē un nē. Un punkts. Kārlis tā arī vecpuisī palika.

Darba pietika visiem
Vēl gribu nedaudz izcelt veco galdnieku Edgaru Šķenderu, kurš 1939. gadā pie Vilciņa kādu laiciņu pastrādājis. Te lieta tāda – Vilciņam bija glauna vācu GUBICH firmas ēvelmašīna, tā Edgaram dikten patikusi. Tādu viņš gribētu savā galdniecībā Malienā, bet nav jau bijis tādas naudas. Izdomājis taisīt pats, smalkās metāla detaļas varējis atļauties nopirkt, bet korpusu, ko precīzi pārzīmējis no oriģināla, uztaisījis no koka. Kad 1990. gadā Malienas pagasta “Aizvējos” ciemojos pēdējo reizi, šī paštaisītā ēvelmašīna joprojām bija darba kārtībā. Nu tā, laikam jau lielāko daļu Vilciņa galdnieku esmu minējis.
Ak jā – vēl taču brāļi Edgars un Herberts Rudzīši un Edgars Vīksne. Bet ko tad tāds lērums vīru ražoja, tie taču visai Alūksnei logus un durvis varēja satēst. Nu visai ne visai, bet vienai daļai būs gan. Piemēram, ģimnāzijas (toreiz vidusskolas) ēkai visi koka darbi (grīdu dēļi, logi, durvis, palodzes un cits) Latgales ielā 10 tapuši. Tāpat Eizenšmitu mājai Uzvaras ielā 1, Alūksnes Krājaizdevumu sabiedrības ēkai Parka ielā 2, Dr. A. Misiņa mājai Raiņa bulvārī 1, Alūksnes kazarmu jaunajai ēkai. Tie te pilsētā lielākie objekti, bet bija taču neskaitāmi mazāki pasūtījumi gan uz vietas, gan pagastos. Un vēl taču Rīgas uzņēmējs P. Pētersons, kurš regulāri piegādājis Vilciņam dažādus lielus pasūtījumus. Jo šī galdniecība bija Alūksnē lielākā spundētu grīdas dēļu un būvdetaļu izgatavotāja. Un mēbeles taču arī. Gan masīvkoka, gan finierētās. Darba pietika.

Ugunsgrēks galdniecībā
Ap 1937. gadu Vilciņš nopircis uzņēmēja Jēkaba Sīļa dzirnavas un kokzāģētavu. Funktieris, redz, tur tāds – ar pašu darbu veidojas pilns cikls, no baļķa līdz mēbelei. Tur saimniekot paredzēts dēlam Jānim, bet viņam uz to dižas lustes nav bijis, kur nu vēl iegūt tam nepieciešamo meistara diplomu. Tādēļ 1938. gada 28. jūlija “Malienas Ziņu” 682. numurā parādās sludinājums: “Ar šo paziņoju, ka esmu saņēmis uz renti no 1938. gada jūlija uz vienu gadu E. Vilciņa dzirnavas un zāģētavu. Darbus izpildu apzinīgi. Logins, bijušais R. Šlosa kga gaterštellers.” Saprotams, ka vecajam Vilciņam tas bija grūts solis. Vai tad nepietiktu ar neklausīgo meitu? Bet kaut kas tamlīdzīgs taču ir pazīstams daudziem vecākiem, vai ne? Pirms tam Vilciņu piemeklēja vēl vienas bēdas, ar kurām viņa galdniecība iegāja Alūksnes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsturē. Nu, protams, ugunsgrēks. Lūk, ko raksta “Malienas Ziņas” 1935. gada 10. oktobra 537. numurā: “Naktī no 2. uz 3. oktobri ugunsgrēka sirēnas kaucieni iztraucēja alūksniešus no miega (...) Noskaidrojās, ka ugunsgrēka vieta ir Vilciņa galdniecība Latgales ielā 10. (...) Ugunsgrēks izcēlies no bojāta dūmu vada. Galdniecības telpas maz bojātas, turpretim galdniecības elektriskais motors cietis stiprā mērā, tam izdeguši aptinumi 400 latu apmērā. Visu zaudējumu kopsumma 500 latu. (...) Darbi Vilciņa galdniecībā nav pārtraukti.”

Amatnieku biedrība
Pats par sevi jau tāds notikums nebija nekas pārpasaulīgs, kas nu par brīnumu – ugunsgrēks galdniecībā. Toreiz bieži vien vīrs pie darbmašīnas stāvēja ar papirosu zobos. Lieta jau tā, ka tas vienlaikus bija arī jaunās speciāli aprīkotās ugunsdzēsēju mašīnas ugunskristības. Tikai trīs dienas atpakaļ, 29. septembrī, to ar ragā pūtēju maršiem, alūksniešu gavilēm un lustēm, svinīgi iesvētīja. Kā gan nepriecāsies? Līdz tam taču ūdens mucu vilka zirdziņš. Kaut arī tā mašīnīte uz parāda, dzīve tak uz augšu iet. Un dzīve tiešām ļoti strauji gāja uz augšu, kamēr atdūrās pret četrdesmito gadu. Bet līdz tam taču neviens nekādus melnus mākoņus neredzēja. Dzīve ritēja ierastu gaitu un likās, ka tā būs vienmēr. Amatnieki burzījās pa savu biedrību, kura arī bija uzņēmusi apgriezienus, sevišķi trīsdesmito gadu beigās. Biedrībā tad jau bija iestājušies 360 biedri. Tā rīkoja dažādus pasākumus un arī dažādu amatu kursus. Tos sekmīgi pabeidzot, varēja iegūt amata zeļļa diplomu.
Un tā Alūksnes amatnieku biedrības dokumentos lasu, ka 1937. gada 12. novembrī galdnieka amata meistars Eduards Vilciņš nozīmēts par galdnieka amata zeļļu pārbaudes komisijas priekšsēdētāju. Savukārt žurnāla “Amatnieks” 1940. gada 5. jūnija numurā atrodu informāciju, ka Latvijas amatniecības kameras 4. amatnieku sanāksmē 1940. gada 26. maijā Kārlis Spalis apbalvots ar goda diplomu (ir saglabājies) kā amatnieks, kurš vienā darba vietā nostrādājis vairāk nekā desmit gadus. Pēc mēneša visu sagrāva Baigais gads.
Godavīrs
Esmu par jaunu, lai būtu piedzīvojis nacionalizāciju, izsūtīšanas, to varu tikai aptuveni iztēloties. Tik tiešām aptuveni, jo, kurš pats to nav pārdzīvojis, izdzīvojis, tā teikt, līdz kniedei, to nesapratīs nekad. Nu kā tas ir, kad vienā dienā atnāk nacionalizācijas komisija, kuras sastāvā tepat vietējie Alūksnes puiši, paziņojot, ka tu te vairs neesi nekas. Atslēgas, zīmogus uz galda, un vari iet. Kā gan var justies cilvēks, kuram tiek atņemts tas viss, kam viņš dzīvojis, strādājis. Lai pašam drošas vecumdienas un bērniem ar ir, ko atstāt. Bet tas taču tikai beigu sākums. Jā, bet pirms tam vēl. Redz, padomju darboņi nebija attapušies laikā bloķēt Vilciņa bankas kontu, ko izmantojot viņš paspējis savu naudu izņemt. Otrā labā ziņa ir tā, ka izmaksājis visiem saviem strādniekiem pēdējo nopelnīto algu. To viņš principā varēja arī nedarīt, ja jau reiz no galdniecības izdzīts, bet godavīra sirdsapziņa to neļāva.
Un tad jau 1941. gada 14. jūnijs, kas aizķēra arī Vilciņu ģimeni. Aizveda tēvu Eduardu, māti Mariju, meitu Skaidrīti. Izspruka dēls Jānis, kurš tajās dienās ar savu mazo mašīnīti bija aizbraucis uz Siguldu paciemoties pie draugiem. Vācu laikā viņš atguva tēva īpašumus, un darbi turpinājās līdz padomju armijas otrreizējai ienākšanai. Bet vecais meistars esot miris (nošauts?) 1941. gada rudenī. Pēc kara atgriezušās Marija un Skaidrīte, bet 1949. gadā izsūtītas otrreiz. Pēc atbrīvošanas uz Alūksnes pusi vairs nav skatījušās. Bet Kārlis Spalis līdz mūža beigām nodzīvoja Vilciņu dzīvokļa vienā istabā otrajā stāvā. No turienes 1974. gadā mēs, seši galdnieki, viņu pa mūžības taku arī aiznesām.

Māja pārdzīvojusi visus laikus
Parasti jau cilvēku liktenis no ēku likteņa atšķiras, ja vien abi vienlaicīgi neiet bojā kādā dabas katastrofā. Tā, lūk, arī ar Vilciņu māju – īpašnieku sen vairs nav, bet māja stāv, kur stāvējusi, un 87 gadus ir pacietīgi pieņēmusi visas tajā veiktās izmaiņas un iekšējās pārbūves. Pēc kara nekas diži nemainījās, tikai dzīvotāji citi un galdniecībā saimniekoja Alūksnes rūpkombināts. Sešdesmito gadu pirmajā pusē otrā stāva montāžas telpu sadalīja dzīvokļos, bet pirmajā stāvā iekārtojās svaru remonta darbnīca. Arī šodien māja joprojām ir apdzīvota un darbnīcas telpās kāda kokapstrādes mašīna kautrīgi un vientuļi reizēm iedūcas...

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Eduarda Vilciņa galdniecība Latgales ielā 10

Kategorijas