Entuziasmu nevar iemācīt

2019. gada 22. novembris 00:00

1070

Orientēšanās kluba “Alūksne/Ape” vadītāja, Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas sporta darba organizatora alūksnieša Viļņa Veļķera vārds novada sporta pasaulē ir zināms tikpat ilgi, cik viens otrs sporta veids mūspusē, īpaši akcentējot viņa ieguldījumu orientēšanās sportā. Par nesavtīgo mūža ieguldījumu šī sporta veida attīstībā un popularizēšanā ne tikai novada, bet arī Latvijas mērogā aizvadītajos svētkos viņš apbalvots ar valsts augstāko apbalvojumu – Atzinības krustu.

Divas labas izglītības
V. Veļķeris ir ziemerietis, kurš, lai gan dzīves gaitās “pasvaidīts” arī ārpus novada, tomēr te atgriezies, un nu jau grūti iedomāties kādu vērienīgu sporta norisi Alūksnes pusē bez viņa dalības tās organizēšanā. “Nāku no mežkopju ģimenes, tēvs bija mežkopis, mamma laukstrādniece. Manas dzimtās mājas Ziemera pagastā, Igaunijas pierobežā joprojām ir apdzīvotas. Vienmēr, kad orientēšanās gaitas mani aizved uz dzimto pusi, par to priecājos, taču sirdī jau laikam esmu kļuvis par alūksnieti.”
Vilnis saka, ka viņam ir divas ļoti labas izglītības. “Tēva dzimta bija ļoti kupla, tajā izskolojušies gan mediķi, skolotāji, vadītāji, gan meža speciālisti, tādēļ man bija baigā izšķiršanās – kurās pēdās iet. Jau no skolas gadiem man patika sports. Sinoptiķis Toms Bricis atminas, kā viņš bērnībā sniega biezumu mērījis, bet es kopš 5. klases pierakstīju sporta rezultātus - apkārt mūsu ģimenes tīrumiem bija ierīkota skriešanas trase. Savukārt tēvs mani vienmēr ņēma līdzi savās mežkopja gaitās, rosinot pievērsties amatam pēc iespējas ātrāk. Tādēļ pēc pamatskolas beigšanas iestājos Aizupes meža tehnikumā, iegūstot mežkopja izglītību, kuru gan gaužām maz sanāca likt lietā. Pēc armijas gaitām iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kur gan ātri vien sapratu, kas tas nebūs man īsti piemērots. Nākamā izglītības pietura bija toreizējais Valsts fizkultūras institūts, kuru absolvēju ar izcilību,” stāsta V. Veļķeris.

Sporta organizēšanas
pirmsākumi
Tās bijušas krustceles, kas varēja vest gan sporta zinātnē, gan sporta pedagoģijā ar tālākizglītību Ļeņingradā, bet vecāki šādus plānus uztvēruši atturīgi, aicinot palikt un strādāt Latvijā. “Strādāju par sporta metodiķi toreizējā mežrūpniecības saimniecībā un drīz vien, 1985. gadā, kļuvu par sporta biedrības “Vārpa” priekšsēdētāju, kas ir mani sporta organizēšanas pirmsākumi,” stāsta V. Veļķeris. Tā bijusi laba sistēma, no kuras, viņaprāt, vienu otru labu lietu, piemēram, obligātās fiziskās sagatavotības prasības vai militāro apmācību, vajadzējis aizņemties arī brīvvalstij Latvijai.
Sporta biedrība “Vārpa” balstījās uz kolhozu un sovhozu brīvprātīga finansējuma, un, kad šis veidojums vairs nevarēja pastāvēt, vietā bija jānāk kaut kam citam. Alūksnes rajona vadība izveidoja sporta apvienību “Alūksne”, kas daļēji tika balstīta no rajona budžeta. Savukārt, mainoties finansēšanas sistēmai, arī V. Veļķeris kļuva par rajona padomes darbinieku, un vēlāk, no 2009. gada līdz ar novadu izveidi, strādā par sporta darba organizatoru Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļā.

Piedāvā gandrīz 60 iespējas
“Jāatzīst, sports ticis uzklausīts jebkurā sasaukumā un šobrīd jau kļuvis par vienu no novada ekonomikas svirām. Sportisti brauc uz Alūksni, maksā starta naudu, lej degvielu, iepērkas veikalos, kafejnīcās un meklē naktsmājas, darbinot pakalpojumu sfēru. Pašvaldība to ir sapratusi, un sistemātiski strādā šajā virzienā jau piecus, sešus gadus, tostarp neaizmirstot reālo ikdienas sportu. Labiekārtota un patīkama vide skriešanai, izgaismotas trases slēpošanai, slidošanas iespēja, sakārtoti pludmales volejbola laukumi un daudz kas cits,” stāsta Vilnis, nepiekrītot atsevišķiem viedokļiem, ka Alūksne domā tikai par viesiem.
“Sports – tie esam mēs paši. Ja es uzvelku slēpes, tas jau ir sports, ja aizeju uz sporta zāli – arī tas. Ja ne – tad paši labākie priekšnosacījumi neko nedos,” uzsver V. Veļķeris. Taču priekšnosacījumi ir – sporta darba organizators saskaitījis, ka pašvaldība piedāvā tuvu pie 60 aktivitātēm dažādām mērķauditorijām. “Es tās mēdzu klasificēt: kā pasīvo sportu – es nāku un skatos; aktīvo, kur pats arī piedalos; un “augsto” sportu, kad mūsu talantīgākie priekšstāvji pārstāv mūsu novadu plašākā mērogā,” skaidro
V. Veļķeris.
Viņš norāda, ka Alūksne kļuvusi par unikālu vietu treniņiem – uz šejieni brauc džudisti, basketbolisti, taku skrējēji, tādēļ arī vietējam iedzīvotājam atliek vien paņemt kedas, nūjas vai velosipēdu un trenēties. “Būtu svarīgi aizdomāties par savu 24 stundu sadalījumu – cik strādāju, cik - zvilnu uz dīvāna pie televizora, kad un cik daudz ēdu. Esmu pārliecināts - katrs dienā var atrast stundu laika sev un savas veselības uzlabošanai,” uz pārdomām rosina V. Veļķeris.

Kas stāv uz pjedestāla
Lūgts izvietot uz pjedestāla Alūksnes sporta veidus pēc nozīmības, Vilnis ir gatavs uzreiz “pasniegt medaļas”. “Mēs esam starptautiski izskanējuši ar biatlonu, no Alūksnes nāk daudzkārtējie čempioni orientēšanās sportā. Turpat līdzās jāliek arī ūdens motosports un džudo. Tas, ko mēs organizējam šeit uz vietas, vēl šo skanējumu nepienes, bet šīs zvaigznītes pie mundiera mums ir nepieciešamas,” saka V. Veļķeris.
Viņam gribētos, lai attīstītos arī vieglatlētika. “Pēc Ilonas Marheles es vēl tā īsti nevienu nepamanu,” vērtē pieredzējušais sporta darba organizators. Šo attīstību gan droši vien kavē arī sporta zāles trūkums, un Vilnis ir priecīgs, ka šis jautājums beidzot sāk “kustēties”. Jau tagad uz vienu sporta zāli pretendējot trīs sporta pasākumi vienlaikus, un, kas zina, jaunajā pat būšot par šauru. Tāpat Viļņa sapnis ir arī tribīnes Pilssalas stadionā.
Nav pārsteigums, ka uz pjedestāla stāv arī orientēšanās, jo tieši šī sporta veida attīstībā un popularizēšanā kluba “Alūksne/Ape” vadībā Viļņa pienesums īpaši pamanāms un novērtējams. Laikraksta ilggadējie lasītāji ir 35 sezonas sekojuši līdzi orientēšanās sacīkšu seriāla “Horizonts” gaitām un panākumiem, ko Vilnis izlolojis un kas šodien pastāv, attīstās, pateicoties domubiedru nesavtīgajam entuziasmam.

Orientēšanās vilkme
“Kad es nostājos uz skrejceļa smuki sapucējies un naglu kurpēm kājās, man šķita, ka nekas stulbāks par orientēšanos nevar būt. Kāpēc skriet pa krūmiem, ja var skriet pa skrejceļu, kur tavu sniegumu novērtē arī kāds skatītājs? Astoņdesmitajos gados bija situācija, kad meža darbinieku spartakiādē orientēšanās sacīkšu komandā pietrūka viena sportista un man nācās viņu aizstāt. Vienam startam sekoja nākamais, saprotot, ka tā nav nekāda skriešana pa krūmiem - tur ir jādomā, kā ar karti pārvietoties, kā to izdarīt veiksmīgāk, un es tiku šajā procesā neatgriezeniski “ievilkts” gan kā sportists, gan vēlāk – kā organizators,” pirmsākumus atceras V. Veļķeris.
Jautāts, vai viņa entuziasmam ir sekotāji, un vai ir kāds, kurš var turpināt popularizēt orientēšanos un ļaut Vilnim mierīgi zvilnēt uz dīvāna, viņš teica, ka šādu jautājumu ir gaidījis. “Līdzīgi kā Napoleons, Kutuzovs vai Ļeņins, arī šādus entuziastus nevar izskolot, tiem ir jāpiedzimst tādiem,” saka V. Veļķeris cerībā, ka drīzumā kāds dzims.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Entuziasmu nevar iemācīt

Kategorijas