Ieskats Alūksnes muižas parka vēsturē un nākotnē

2019. gada 22. novembris 00:00

Sākums 20. septembra numurā.

Mūsdienu tehniskās iespējas ļauj realizēt būvniecības un teritoriju labiekārtošanas ieceres straujā tempā, dažkārt apsteidzot dabas vides elementu dabīgu attīstības ritmu, piemirstot veģetācijas iespējas un intelektuālo līdzdalību. Kā ir veidojies Alūksnes muižas parks - viens no ainaviskākajiem un krāšņākajiem parkiem Baltijā?

Dendroloģiski bagātīgs parks
No 1744. līdz 1747. gadam, vēl pirms ainavu parka ierīkošanas, Alūksnē pie Livonijas slepenpadomnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa – Šēla darbojies dārznieks Johans Georgs Holoferness (vācu valodā: Johann Georg Holoferness). Parku sāka veidot ap 18. gs. 60. gadiem, un viens no pirmajiem parka veidošanas darbos varēja būt piedalījies Ernests Taube (vācu valodā: Ernst Taube), kas, domājams, bijis Vircavas dārznieka Daniela Taubes dēls. Ar 1769. gadu saistīts dārznieka Krulla vārds. 1795. gadā jau pie Kritofa Burharda fon Fītinghofa sācis strādāt daiļdārznieks Johans Georgs Graslers (Johann Georg Grassler), kurš dzimis 1768. gadā un ieceļojis Vidzemē no Šatentāles (Lejas Austrijā). No 1798. līdz 1800. gadam strādājis daiļdārznieks Šmits. 18. un 19. gs. mijā, kad parku paplašināja un pārveidoja par ainavu parku, par dārznieku tika ataicināts latvietis Pēteris Buks. Viņš nostrādāja divus gadus, no 1802. līdz 1804. gadam, kuru laikā radīja vienu no bagātīgākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā. Stādāmo materiālu veda no dārznieka Johana Heinriha Cigras firmas Rīgā, no Tērbatas (tagad Tartu) universitātes Botāniskā dārza un citām vietām. Pētera Buka darbu turpinātājs bija daiļdārznieks Johans Vilhelms Vinters, kurš Alūksnē strādāja no 1805. līdz 1812. gadam. Dārznieks Pauls Alūksnē strādājis no 1809. līdz 1810. gadam. No 1813. līdz 1821. gadam strādāja Georgs Ernests Hellers (Georg Ernst Heller). Viņš bija J. V. Vintera darba turpinātājs. 1821. gadā savas darba gaitas uzsācis daiļdārznieks Bekers. Šajā amatā viņš bija līdz 1834. gadam, kad viņu nomainīja dārznieks no Vācijas – Fridrihs Fertigs (Friedrich Fertig). Fridrihs Fertigs pie Fītinghofiem strādāja līdz 1836. gadam. Ap 1861. gadu Alūksnē pieminēts arī kāds dārznieks Maksimiliāns Adamovičs.

Gleznainas ainavas
Daudzu meistaru ierīkots, Alūksnes muižas parks veidojās gadsimta garumā. Tā koptēls iezīmējās jau 18. gs. 90. gados, bet 19. gs. sākumā tas sasniedza savu augstāko krāšņumu. Parka ierīkošanai un kopšanai Fītinghofu dzimta pieaicināja labākos speciālistus – daiļdārzniekus, dārzniekus, tēlniekus, kalējus, mūrniekus, arhitektus un citus amata meistarus. Liela nozīme bijusi ne tikai iebraukušo meistaru, bet arī vietējo amatnieku un dārznieku darbībai. 1802. gadā mācītājs Eduards Filips Kerbers (Eduard Philipp Körber, dzimis 1770. gada 17. jūnijā, Tori; miris 1850. gada 12. februārī, Tartu) rakstīja, ka parka apmeklētājiem paveras daudzas un dažādas ainavas un pie tam tās esot tik gleznainas, ka parks tiešām pelnījis, lai to nosauktu par viskrāšņāko Vidzemē.
Alūksni un daļu muižas parka skatā no Kapsētas pussalas 19. gs. 60. gados zīmējis Kuldīgā dzimušais baltvācu tēlnieks un zīmētājs Vilhelms Zigfrīds fon Stefenhāgens (Wilhelm Siegfried Stavenhagen, dzimis 1814. gadā, miris 1881. gadā). Zīmējumā redzama Marijas sala ar pilsdrupām, baznīca, Jaunā pils un parka daļa starp Ozolkoka pili un Jauno pili.

Priekšroka saimnieciskiem apsvērumiem
Lai gan cara valdības laikos Alūksnes muižas parkam bija slēgts raksturs un Fītinghofu dzimtas pārstāvji rūpējās par tā kopšanu un tālāku izveidošanu, tomēr, sakarā ar kapitālisma attīstību 19. gs. otrā pusē un 20. gs. sākumā, viņu intereses aizvien vairāk noteica nevis estētiski, bet gan saimnieciski apsvērumi. Brāļu Reiņa (dzimis 1839. gadā, miris 1920. gadā) un Matīsa (dzimis 1848. gadā, miris 1926. gadā) Kaudzīšu 1879. gada ceļojuma piezīmēs lasāms: “Kad aplūko lielo kuplo parku, kurš tagad stāv gan vairāk meža izskatā, ar visu, kas tur tagad atlicies vēl no senās godības un mākslas darbu zīmēm, tad, kā to vēlāk varējām salīdzināt, Alūksne ir taisīta ļoti Pēterhofam līdzīga. Visi lielākie granīta darbi, kas atrodas Alūksnē, ir atspīdums no Pēterburgas milzīgiem granīta darbiem.” Kad pēc cara valdības gāšanas 1917. gadā parks kļuva pieejams tautai, tas jau bijis visai nolaistā stāvoklī.
20. gadsimta sākumā līdz ar vēsturisko laikmetu griežiem mainījās parka īpašnieki un pakāpeniski zuda parka aprūpe. Jau 1927. un 1928. gadā Pieminekļu valde konstatēja, ka Alūksnes pils parkā esošie pieminekļi netika pienācīgi kopti un atgādināja nepieciešamību pieminekļus savest kārtībā, lai apturētu to galīgu sabrukšanu.

Prieks par parka atdzimšanu
Pēdējos gados iesāktā parka atjaunošana dod cerības nākotnē atgūt Alūksnes kādreizējās rotas – muižas parka spozmi un kultūrvēsturisko vērtību. Dabiskā vides elementu (reljefa, ezera un floras) ainaviskā vide ir pamats arhitektoniski māksliniecisko objektu ansamblim. Atjaunojot parku, būtiski ir apzināt un izprast tā oriģinālo plānojumu un dabiskās vides kvalitātes. Vēlama būtu oriģinālā parka celiņu un apstādījumu struktūras atjaunošana, tomēr ir jāievēro laikā gaitā notikušās pilsētas plānojuma, apbūves un īpašuma piederības izmaiņas, tādēļ dažviet nākas iekārtot jaunus celiņu posmus un mainīt dažu parka objektu novietojumu, piemēram, citā vietā ir novietots Putnu paviljons. Lai atgūtu vēsturisko, vizuāli emocionālo noskaņu un unikālo dabiskās vides kvalitāti, ir nepieciešams atturēties no neatbilstošu stādījumu ierīkošanas, mūsdienu labiekārtojuma elementu izmantošanas, kā arī parka mērogam neatbilstošu ceļu un oriģinālajam parka celiņu segumam neraksturīgu segumu izveides. Lai saglabātu vides dabiskumu, parka kopšana būtu jāveic vidi netraumējoši, 19. gs. parka kopšanai iespējami pietuvinātiem paņēmieniem.
Alūksnes muižas parka atdzimšana ir ievērota valsts kultūrvidē un tūrisma jomā. Parks ir pieteikts Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas “Kilograms kultūras” nominācijā “Kultūrvieta”.
Turpmāk – vēl!

Laimonis Šmits, arhitekts

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ieskats Alūksnes muižas parka vēsturē un nākotnē

Kategorijas