Tikai ceļš, tu pats un mugursoma

2019. gada 29. novembris 00:00

“Mēs visi patiesībā esam daudz ticīgāki nekā izpaužam,” saka Alūksnes Mūzikas skolas skolotāja Inita Čerbikova, kura šovasar nogāja 200 kilometrus no 800 kilometrus garā, leģendām apvītā Santjago ceļa jeb Svētā Jēkaba ceļa.
Tā galamērķis ir Santjago de Kompostela, kurā ir katedrāle ar Svētā Jēkaba pīšļiem. Inita nav kristiete, bet tomēr šo gājienu dēvē par garīgu ceļojumu. “Cilvēkiem, kuri iet Santjago ceļu, katram ir sava motivācija - vieniem tie ir garīgi apsvērumi, dzīves jēgas meklējumi, citiem – piedzīvojums, savu spēku pārbaude. Šis ceļš ir kā pati dzīve. Kas mēs tajā esam? Arī svētceļnieki uz kādu laiku,” saka Inita.
Lai arī kopš ceļojuma jau pagājuši vairāk nekā četri mēneši, jūtams, ka viņa joprojām ir uz iedvesmas viļņa un gatava aicināt iet šo ceļu arī citus.
- Droši vien daudzi tev jautājuši, kādēļ nolēmi iet Santjago ceļu. Gan jau bija kāda motivācija to darīt.
- Tas ir vairāku iemeslu kopums. Ja cilvēks jau kādu brīdi ir kaut kam gatavs un atvērts, tad nāk iespēja, un tu to izmanto vai neizmanto. Man ļoti patīk iet, patīk daba. Jau ilgāku laiku eju garākos gājienos un gribēju doties kaut kur tālāk. Gadus piecus biju domājusi par Vesthailendas ceļu Skotijā, kas ir ļoti skaists, bet tur nav, kur nakšņot, un jānes līdzi telts. Šis ceļš ir unikāls ar to, ka vari nest visu savu iedzīvi mugursomā. Mana māsīca izgāja daļu no tā, un tas bija pamudinājums, ka arī es to varu. Es izgāju daļu no 800 kilometrus garā Franču ceļa, kas ir vispopulārākais. Mans gājiens sākās Saint Jean Pied de Port pilsētā, kas ir oficiālais sākuma punkts un atrodas Francijas dienvidos. Tur saņēmu svētceļnieka pasi, sešos no rīta devos ceļā un jau nākamajā dienā šķērsoju robežu un iegāju Spānijā.
Biju prom divas nedēļas - pašā vasaras vidū. Man tas neizmaksāja dārgi, kādus 400 eiro, iekļaujot lidmašīnu biļešu cenu. Grūtākais ir nokļūt līdz pilsētiņai, kas ir ceļa sākumpunkts, un galvenais ir visu samenedžēt.
- Kā tu iedrošinātu kādu, kurš arī varbūt izdomā doties šajā tālajā ceļā? Tas ir liels attālums.
- Tur nav vecuma ierobežojumu, nav jābaidās par fizisko varēšanu, jo pats izvēlies, cik kilometrus tajā dienā noiesi. Es tur satiku daudzus cilvēkus pensijas gados, ārzemju pensionāriem ir laiks un vairāk naudas, bez tās gluži arī nevar iztikt. Naktsmītnes nav dārgas, tās sauc par auberģēm, un ir paredzētas speciāli svētceļniekiem. Tur var nakšņot tikai svētceļnieki. Katrā vietā, kur paliec, svētceļnieka pasē ieliek zīmogu, ieraksta datumu, tur nevar palikt vairākas dienas. Astoņos no rīta visiem ir jādodas tālāk, jo ir jāuzkopj telpas un jāgādā, lai nākamajiem gājējiem ir, kur pārnakšņot un paēst. Jāmaksā no 9 līdz 12 eiro. Atceros, kā sēdējām pie viena galda, vidū bija katls un katrs varēja likt tik daudz ēdiena, cik grib. Vienmēr varēja nobaudīt arī vīnu, kas nebija dārgs, bet patiešām labs.
Auberģēs var arī nomazgāties, izmazgāt drēbes. Visos tūristu padomos teikts, ka mugursomai nevajadzētu būt smagākai par 10 procentiem no tās nesēja svara. Manai mugursomai vajadzēja būt 6,5 kilogramus smagai, bet bija ļoti grūti tajos iekļauties, tādēļ tā svēra astoņus. Auberģēs ir kastes, kur var atstāt ko tādu, ko pašam nevajag, bet noderēs citam. Rūpējoties par personisko higiēnu, vajag divas kārtas apģērba, zeķu pārus vajadzētu trīs. Ja pēc izmazgāšanas drēbes nav izkaltušas, tās var piespraust pie somas ar lielām spraužamadatām un ejot tās izžūst, jo gaisa temperatūra vienā dienā sasniedza pat plus 40 grādus.
Noderēja arī galvas lampa. Pirmajā dienā es izgāju sešos no rīta, bet pēc tam rīti kļuva arvien agrāki. Es vairs negāju viena, mēs izgājām puspiecos. Latvijā ap to laiku ir diezgan gaišs, bet Spānijā nav, tādēļ galvas lampa noderēja, lai varētu redzēt ceļa zīmes. Nomaldīties nav iespējams, jo visur ir gliemežvāki – Svētā Jēkaba ceļa simbols.
- Teici, ka šo ceļu sāki viena, bet tad ieguvi ceļa biedrus. Pastāsti par viņiem!
- Pirmajā dienā gāju viena, otrajā sākām iet kopā ar puisi no Austrālijas, bet trešajā mums piebiedrojās puisis no Amerikas. Džeimss no Melnburnas ir jurisprudences students, kuram tajā laikā bija ziemas brīvdienas. Kvins bija no Kalifornijas, beidzis studijas, bet gribēja pārcelties uz Sietlu, sakrājis naudu, lai sāktu darba gaitas. Paralēli studijām viņš mazliet strādāja un darba vieta izmaksāja pārcelšanās naudu. Tā kā bija radušies neplānoti līdzekļi, Kvins izlēma iet šo ceļu. Uz to viņu bija pamudinājusi māsīca policiste. Dienā, kad viņš devās ceļā, meiteni nošāva... Tādēļ Kvins savu gājienu veltīja viņai.
Visiem mums tas bija pirmais šāds ceļojums. Es biju savai somai piespraudusi Latvijas karodziņu - domāju, kāds latvietis mani redzēs un pienāks klāt, taču nevienu nesatiku. Sarunājāmies ar svētceļniekiem no visas pasaules, taču viņi nezināja Latviju. Par valsti, no kuras esmu, nojauta vien tad, kad sacīju, ka no Baltijas. Igauniju gan zina daudz labāk. Tā bija kā spēle, kad trijatā gājām, un kāds ceļā satiktais vaicāja, no kurienes esam. Ceļa valoda ir angļu, bez tās nekā. Vietējie cilvēki angliski nerunā, veikalos tikai spāniski.
- Kad jāiet tik daudz kilometru, neizbēgami esi “aci pret aci” ar sevi. Ko tu uzzināji par sevi?
- Ejot ir tikai ceļš, tu pats un mugursoma. Tā ir tava brīvība, kad esi prom no ikdienas, citā dimensijā un redzi pats sevi it kā no malas. Ja nedēļā ir katru dienu noieti 30 kilometri, vienā dienā arī 41, kad esi ar sevi, vari satikt arī citus cilvēkus. Tas atkarīgs no paša, cik daudz gribi būt kopā ar kādu. Mums ir pašu uzliktās maskas, ar kurām saaugam, bet šādā ceļojumā tās nokrīt. Tu ieraugi sevi ar citām acīm. Tu neesi ne par vienu ne augstāks, ne zemāks. Vienalga, vai šo ceļu iet profesors vai sētnieks, visi ir pateicīgi, ka viņi tur ir. Ir laimes sajūta. Es vēl tagad ar to dzīvoju.
Man tā ir neaizmirstama un ļoti svarīga pieredze, kas “velk” atpakaļ. Es noteikti iešu vēlreiz. Mani ceļabiedri Džeimss un Kvins nogāja 900 kilometrus. Esmu dzirdējusi, ka turp dodas arī cilvēki grupās, bet vislabākais, manuprāt, iet vienam. Kad cilvēki grib no manis “izvilkt”, kādēļ es gāju, saku, ka manā dzīvē nekas tāds nenotika. “Saslēdzās” kopā vairāki momenti. Man patīk iet, tas, ko no rīta redzi, kad saule aust...
Mēs vasarās Latvijā noguļam tik skaistu laiku, pat zinot, ka tas ir skaisti. Tur mēs to nenogulējām, bet gājām. Redzējām saullēktus, miglu kalnos, dabu, citas tautas dzīvi – ne tādu, kas sagatavota tūristiem, bet īstu. Tu ej cauri ciematiņiem, pļavās ganās gotiņas, viņām kaklos skan zvaniņi. Saskatīju līdzību ar Latviju – klusums lauku ciematiņā, kādai mājai logs vaļā, tur cep pankūkas un jūtama to smarža. Bardaciņš aiz mājas, mazdārziņi, tantītes, onkulīši sēž pie mājām, grib parunāties. Ļoti interesanti parunāties ar ceļā satiktajiem cilvēkiem! Viņi visi ir laimīgi. Tas ir redzams svētceļnieku sejās. Arī man, kad biju atgriezusies, ne viens vien ir sacījis, ka izskatos citādāk. Kaut kas to cilvēku uzlādē tajā ceļā.
- Tagad, kad jau pagājuši vairāki mēneši pēc ceļojuma, kādas ir tavas izjūtas, domājot par piedzīvoto?
- Kāda ceļabiedre man jautāja: “Kā tu domā, kas varētu mainīties mūsu dzīvēs?” Atbildēju, ka nezinu. Paskatīsimies... Pēc atgriešanās izlasīju Hapes Kerkelinga grāmatu par Santjago ceļu. Viņš tik amizanti par to raksta, ka ieteiktu citiem izlasīt. Forša grāmata! Lasīju arī Paulu Koelju grāmatu, viņš šo ceļu pats nav līdz galam aizgājis, bija diezgan grūti lasīt. Domāju, varbūt labi, ka grāmatu lasīju pēc tam, jo tad es būtu iespaidojusies no viņu pieredzes. Tagad tā nebija - man ir tikai savas atziņas. Tādam ceļojumam kā filmā “Mežone” es nebūtu gatava. Viņa pati gatavo ēst, ceļ telti, nāk pretī lāči un čūskas. Tādu ceļu iet es negribētu, jo reāli var aiziet bojā. To, kāda bijusi motivācija iet šo ceļu, cits citam prasa ceļā satiktie cilvēki. Nekad nav viens iemesls. Tev patīk daba, kultūra, satikt citus cilvēkus. Tu aizbēdz no pelēcības savā dzīvē. Nav jau tā tik pelēka, bet tu vēl dabū klāt krāsas. Tad es domāju, kāpēc alpīnists kāpj Everestā. Ne jau tādēļ, lai paskatītos, cik liels vējš ir augšā. Es arī vienkārši eju to ceļu, kura mērķis ir ceļš.

Leģenda
Svēto Jēkabu – dedzīgu kristīgās baznīcas principu aizstāvi 44. g. p. m. ē. ar zobenu nogalinājis ķēniņš Herods Agripa. Pēc nāves eņģeļi Sv. Jēkabu pacēluši un veduši laivā pār jūru, tur vēlāk to apglabājot un apklājot ar gliemežvākiem. Vēlāk Sv. Jēkaba pīšļi novietoti Santjago de Kompostela baznīcā. Sv. Jēkaba simbols ir jūras gliemežnīca, kura kopš seniem laikiem radusi attēlojumu arī uz svētceļnieku apģērba.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tikai ceļš, tu pats un mugursoma

Kategorijas