Laiks, kad sakārtot sevi

2019. gada 6. decembris 00:00

Svētdien iedegsim jau otro sveci Adventes vainagā. Psiholoģe Daiga Sliņķe ceļā uz Ziemassvētkiem aicina uz mirkli apstāties, ieklausīties klusumā un sevī, ļauties nesteidzīgām pārdomām. Par to arī mūsu saruna otrās Adventes priekšvakarā.
- Kādas šogad ir tavas Adventes laika izjūtas?
- Šogad to īpaši nejūtu, jo ir daudz dažādu darbu un darbiņu. Mans šī gada atklājums ir smilšu spēles terapija, kaut kolēģes savā darbā jau izmanto šo metodi. Gatavojos braukt uz otro semināru. Redzu, ka smilšu spēles un pasaku terapija palīdz cilvēkiem un man pašai arī. Tas, ko mums māca, nav nekas jauns, bet var pārdomāt daudzas lietas. Šī metode der ne tikai darbā ar bērniem, bet arī ar pieaugušajiem - vecākiem, skolotājiem. Ar jebkuru cilvēku, kurš jūt, ka ir apmaldījies dzīvē. Tas ir labs veids, kā meklēt pašam sevi. Varbūt tas kaut kā ir ietekmējis gada nogales noskaņas.
Otra lieta, kas spēcīgi ietekmē, ir tā, ka mēs ar vīru, mācītāju Vilni oktobra beigās un novembra sākumā bijām klusuma rekolekcijās. Uz tām braucam jau gadus četrus. Es teiktu, ka tie ir mani Ziemassvētki, laiks, kad sakārtoju sevi, atceroties to, kas gadā bijis. Ļoti svētīgi, ka tāds ritms ir izveidojies, un man gribētos pie tā turēties. To ieteiktu arī citiem.
- Lūdzu, pastāsti, kas ir klusuma rekolekcijas?
- Pasaulē un arī Latvijā ir pazīstama dažādu rekolekciju pieredze. Viens no to veidiem ir tā dēvētās ignāciskās rekolekcijas. Šis nosaukums radies no Svētā Ignācija no Lojolas – jezuītu ordeņa dibinātāja – vārda. Jau 16. gadsimtā viņš sāka vadīt tāda veida rekolekcijas. Plašākā kontekstā latīņu valodas izcelsmes vārds “rekolekcijas” nozīmē “savākt kopā no jauna”. Tas, ko cilvēks vēlas “savākt no jauna”, šeit, pirmkārt, ir attiecības ar Dievu, sevi un līdzcilvēkiem.
Metode ir diezgan vienkārša. Rekolekciju dalībnieki dzīvo katrs savā istabiņā pilnīgā klusumā, katrs pats ar sevi, saviem garīgajiem meklējumiem. Reizi dienā ir runājamā stunda, kad tiecies ar garīgo vadītāju, vari izstāstīt visu, kas uz sirds, bet viņš dod uzdevumus, par ko domāt nākamajā dienā. Rekolekciju laikā var atklāt daudz interesanta. Esmu ievērojusi, ka man vajag trīs dienas, lai apstātos, justu, ka sāc sevi sadzirdēt un saprast, kas ar tevi notiek.Tad nākas domāt par to, kādā ātrumā mēs dzīvojam.
- Kāds ir lielākais ieguvums, piedaloties rekolekcijās?
- Ieguvums, kad paliec klusumā ar sevi, ir milzīgs. Cilvēkiem ir bail no klusuma brīža, ir bail, ka būs sirdsapziņas pārmetumi. Tas, ko es esmu sapratusi – pati sevi šaustu un kritizēju, nepiedodu un dusmojos uz sevi, arī līdzcilvēki mūs šausta un kritizē, bet Dievs ne, viņš nāk ar brīnišķīgu vēstījumu – es tevi pieņemu tādu, kāds esi. Klusuma rekolekcijas var izturēt tieši tādēļ, ka Dieva attieksme ir ļoti labvēlīga.
Mēs darām visu, lai ap mums nebūtu klusums. Ap Ziemassvētku laiku būtu jāapstājas arī tiem, kuri nebrauc uz klusuma rekolekcijām. Tam vajadzētu būt laikam, kad mēs mazliet piebremzējam. Cilvēki mēdz sacīt, ka Ziemassvētki ir komercializēti. Es pati arī esmu par to runājusi. Īstenībā tas ir veids, kā mēs mēģinām darīt pasaulei zināmu, ka gribas patiesu prieku. Kas nu kuram veikalam ir, to tajā piedāvā. Tie mērķi jau ir labi. Cita lieta – šī apstāšanās māksla. Ja mēs neapstājamies, tad labais pazūd. Paskatoties kalendārā, redzams, ka gada nogale ir brīnišķīga – vienu dienu nostrādā, trīs brīvas, pēc tam atkal tāpat. Izmantosim šo laiku, mēģinot paklusēt, dedzot sveces, izejot pastaigāties dabā. Apstājoties un paklusējot.
- Kāds solās būt Ziemassvētku laiks tava vīra vadītajās draudzēs?
- Viss jau sākas. Apē pie baznīcas ir uzlikta Betlēmes kūtiņa, Jāzeps un Marija un arī daži jēriņi jau ir. Spriedām, ka tas atkārtojas – pie mums jau otro gadu, bet īstenībā tas ir jauks atgādinājums, ka tuvojas šie skaistie svētki. Apes Svētā Mateja evaņģēliski luteriskajā baznīcā būs koncerti, tikai jāseko līdzi reklāmai. Ziemassvētku vakarā būs dievkalpojums Gaujienā pulksten 16.00, Apē pulksten 18.00 un Opekalna baznīcā 20.00. Svarīgākais ir gūt iekšējo noskaņu un piebremzēt. Ir labi tiem, kuriem ir bērni, ģimene, jo tad varam kopā piebremzēt, jo bērni, īpaši, ja viņi ir mazāki, pieprasa uzmanību. Bet tiem, kuri ir vieni, jāmeklē iespējas. Ja cilvēks jūtas vientuļš, ir svarīgi nepalikt vienam, meklēt domubiedrus, ar kuriem kopā pasēdēt, aprunāties... Ir dažādas iespējas sapulcēties kopā, lai svinētu svētkus, un galu galā aiziet arī uz baznīcu.
Apē nāksim kopā arī 31. decembra naktī un svinēsim nakts dievkalpojumu. Dievkalpojums ir vienkāršākais veids, bet vienmēr jau var atrast laiku parunāties arī pēc tam. Tā ir draudžu priekšrocība, ka mēs kaut kādā ziņā esam līdzīgi – meklētāji. Apē noslēgumam tuvojas Alfa kurss, kad šajā tumšajā laikā bijām kopā desmit nedēļas, tādēļ savā ziņā katru nedēļu mums draudzē bija svētki.
- Kā abi ar Vilni tagad salāgojat savus pienākumus?
- Nesen bija vēlēšanas Gulbenes prāvesta iecirknī, un tagad Vilnis ir iecirkņa prāvests, pirms tam kādu brīdi viņš bija prāvesta pienākumu izpildītājs. Jaunais amats nozīmē lielāku atbildību, jo viņam jāatbild ne tikai par savām trim draudzēm Apē, Opekalnā un Gaujienā, bet arī par Alūksni, Gulbeni, Zeltiņiem. Viļņa draudzēm tā ir liela slodze, bet tās noreaģēja ļoti saprotoši. Man patika, kā teica Apes draudzes priekšniece Līvija: “Egoistiski raugoties, gribētos, lai mācītājs ir tikai mums, bet plašākā nozīmē labi, ka viņš ir visiem, jo kādam tas krusts ir jānes.” Tagad lielākās grūtības ir tās, ka mums atšķiras darba ritmi. Mācītājam svētdiena ir lielākā darba diena, sestdien jāgatavojas dievkalpojumam, piektdiena arī ir aizņemta. Man ir otrādi, jo vairāk darba ir nedēļas pirmajā pusē, tādēļ grūti atrast balansu. Dzīvošana saplānota tā, ka nedēļas sākums ir Alūksnē, bet nogale – Apē. Man ir jāatbalsta vīrs visās draudzēs. Sasmērēt maizītes, izvārīt zupu, izgludināt apģērbu – kādam tas ir jādara, ko gan īpaši nepamana. Ir teiciens, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv enerģiska sieviete. Tāds jau mums, sievām, ir tas darbiņš –būt ne tik redzamām, bet jūtamām. Mums, sievietēm, ir daudz, ko darīt.
- Kas mainījies jūsu ģimenes dzīvē, kopš Vilnis kļuvis par mācītāju?
- Viss iet tikai uz labo pusi. Atceros laiku, kad Vilnis bija virsprokurors. Tas bija smags laiks, jo nozīmēja lielu atbildību visai ģimenei. Tagad atbildība ir varbūt pat vēl lielāka, bet tā kļuvusi patīkama – tā ir sirds attieksme, un es varu dzīvot brīvi, ar prieku. Ir liels pacēlums. Ir vairāk skriešanu, plānu, daudz vairāk kontaktu ar cilvēkiem. Savu darbu daru ar prieku, apzinos, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs un viņi ar prieku un pateicību to pieņem. Ja vien ir iespējamas pārmaiņas, iesaku tās pieņemt, jo garīgās lietas būs svarīgas vienmēr. Ļoti labi to parādīja brīnišķīgais notikums Apē “Lūgšanu brokastis”. Tajās piedalījās gan politiķi, uzņēmēji, gan kristieši, bet kristietis nav nekāds marsietis – viņš var būt uzņēmējs, politiķis, ārsts, skolotājs. Tā ir cilvēka dziļākā būtība, viņa garīgā pārliecība. “Lūgšanu brokastis” parādīja, cik tas var būt skaisti, patiesi un dziļi, kad cilvēks sāk pievērsties garīgiem jautājumiem. Cik ļoti tas var mainīt cilvēka dzīvi, un viņš var piedzīvot brīnumus. Personības izaugsmes trenere, grāmatu autore un daudzu sieviešu iedvesmotāja Inese Prisjolkova dalījās ar savu dzīves pieredzi. Ginekoloģe Aiga Rotberga no Siguldas stāstīja, kā viņa kādreiz veikusi abortus, bet tagad palīdz māmiņām, kurām ir grūtības ieņemt bērniņus, lai viņi nāktu pasaulē. Mēs varam piedzīvot brīnišķīgas lietas, ja atveramies garīgajām patiesībām.

Daigas Sliņķes ieteikumi, kā pavadīt Adventa laiku

● Padomāt par praktiskām, pašgatavotām dāvanām. Ja vien iespējams, gatavot tās kopā ar bērniem un mazbērniem.

● Apciemot cilvēkus, pie kuriem sen neesam bijuši.

● Aiziet uz kapiem, nolikt sveci, ziedus tuvinieku atdusas vietās,
noskaitīt Tēvreizi, jo tas rada drošas aizmugures sajūtu.

● Aiziet uz Ziemassvētku dievkalpojumu tuvējā baznīcā. Tas dos īpašu sajūtu, ka patiešām ir svētki.

● Tiem, kuri ļoti daudz strādā, apstāties un vienu dienu veltīt laiku sev.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laiks, kad sakārtot sevi

Kategorijas